Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

«Jūs man teicāt, ka pieklājības paradumiem esot savs pamats. Sakiet jel — kāda velna pēc vajadzīgas šādas blēņas? Man, brīvam amerikānim, šķiet, ka cepure jānoņem tikai Dieva priekšā.»

Van Kortlends pasmīnēja un atbildēja:

«Varat būt pārliecināts, ka katram paradumam ir savs iemesls, izņemot nedaudzus, kas vēl pastāv, lai gan vairs nav iemeslu, kas to ietekmējuši, gluži tāpat kā vēl šuj pogas uz svārku muguras. Sākumā ar tām sapogāja svārku šķeltnes, lai tās nekūļātos gar šķēpu. Tagad šķēpu vairs nenēsā, bet pogas palikušas. Ja jūs sakāt, ka cepure nav cilvēku priekšā jānoņem, tad viss atkarīgs no tā, ko pie tam domā; tā sabiedrībā pieņemts, un no šā viedokļa arī uz šo paradumu jāraugās.

Klejojošo bruņinieku laikos, satiekot svešu cilvēku, katrs domāja, ka tas viņa ienaidnieks. No desmita tikai viens nebija ienaidnieks. Lai paustu savus draudzīgos nodomus, bija pieņemts pacelt labo roku bez ieroča. Roku pacēla tik augstu, ka to varēja saredzēt bultas šāviena atstatumā; lai vēl skaidrāk pierādītu savu miermīlu, noņēma arī vaigu aizsegu un parādīja seju. Vēl ilgi pēc tam, kad bruņinieki vairs nestaigāja dzelzīs kalti, braucamie ceļi tomēr bija bīstami, un tāpēc satiekoties darīja to pašu, tikai vaiga aizsega vietā pacēla cepuri. Kas tā nedarīja, izrādīja ar to savu nicību vai naidu vai arī bija pilnīgi rupjš cilvēks. No tā laika visā civilizētā pasaulē, cepuri paceļot, izpauž savstarpēju uzticību un cieņu.»

«Nu, tā ir pavisam cita lieta. Bet sakiet — kāpēc jūs pacēlāt cepuri, kad nācāt pirms manis iekšā?»

«Tāpēc, ka šī ir mana māja un jūs esat mans viesis. Man jābūt pret jums laipnam un pakalpīgam. Ja es būtu licis jums atvērt sev durvis, tad ar to būtu izrādījis, ka raugos uz jums kā uz savu kalpu, bet es rādīju, ka turu jūs sev līdzīgu un cienu.»

«Hm!» teica Rolfs. «Tas man atgādina vecā Silvanija vārdus: es biju nepielūdzams kā dzelzs slazds un pilnīgi pārliecināts, ka nevaru maldīties. Jo vairāk cilvēks mācās atzīt, jo mazāk paļaujas pats uz sevi. Tam, kas pastāv ilgi, nevar būt satrunējis pamats.

Kādā jaukā rītā Vans izgāja no būdas un izdzirda klints smailē tamtama skaņas līdz ar dīvainu daiņo- jumu.

«Ko viņš tur dara, Rolf?»

«Tā ir lūgsna uzlecošai saulei,» skanēja atbilde.

«Jūs zināt, ko tas nozīmē?»

«Jā, nozīme ir īsa — ak tu, kas rītā pie debesīm pacelies, mans sveiciens tev!»

«Tā! Bet es nemaz nezināju, ka indiāņiem tādas paražas. Tas atgādina Osīrija svētniekus. Vai kāds viņam to iemācījis? Nevar būt, ka kāds no bālģīmjiem.»

«Nē, tā ir indiāņu paraža. Viņiem ir dziesmas un lūgsnas visiem svarīgākiem notikumiem: saules lēktam un rietam, mēness lēktam, laimīgām medībām; ir vēl tādas, ko dzied uz slimības gultas, dodoties ceļā un kad sirdij grūti.»

«Man brīnums par visu to. Nebiju iedomājis, ka viņiem arī tādas jūtas. Negribot nāk prātā Delfu tempļa laiki: Tas atgādina Kasandru, Tlionu. Es turēju indiāņus par mežoņiem, kas zina tikai medīt, lai tiktu vēders pilns, un tad gulēt, līdz tas atkal tukšs.»

«Hm!» teica Rolfs smīnēdams. «Arī jūs, kā redzu, esat nepielūdzams kā dzelzs slazds un turat sevi par nemaldīgu.»

«Man gribētos zināt, vai viņš klausīsies, kad es dziedāšu.»

«Pamēģināt var, bet es gan klausīšos katrā ziņā,» teica Rolfs.

Vakarā pie ugunskura Vans dziedāja «Jautro med­nieku», «Kā medīja Džons Pils» un «Skaisto dendiju». Viņam bija labs baritons un lieli panākumi Albāni mūzikas pulciņos. Rolfs bija aizgrābts, Skukums no­rūca kaut ko labvēlīgu, bet Kuonebs pat nepakustējās, iekām dziesmas nebija galā. Viņš neteica ne vārda, bet Rolfs atskārta, ka gūta zināma uzvara.

Viņš piegāja tam klāt un sacīja:

«Se tamtams, Kuoneb! Vai nepadziedāsi mums dziesmu par Vabanakiem?»

Bet vēl nebija pienācis laiks. Indiānis kratīja galvu.

«Vai zināt, Van (Van Kortlends atļāva sevi tā saukt),» sacīja Rolfs, «jūs netiksit draugos ar Kuonebu, iekām nebūsit nošāvis alni.»

«Esmu jau vairākkārt izmēģinājies.»

«Rītvakar iesim un mēģināsim vēlreiz. Kāds būs laiks, Kuoneb?»

«Ap pusdienu celsies vētra un trakos trīs dienas,» bija īsa atbilde; sarkanādainis ātri aizgāja.

«Tad cita lieta,» Rolfs sacīja, «mums vēl jānogaida.»

Vanam bija liels brīnums, bet viņš brīnījās vēl vairāk, kad pēc stundas debess klājās tumšiem māko­ņiem un uznāca vētra ar stipru lietu.

«Sakiet, Dieva dēļ,— kā viņš var tā noteikt laiku, tīri kā velna laikgrozis?,»

«Ja gribat zināt, tad labāk neprasiet. Es pats iztau­jāšu un tad jums pastāstīšu.»

Rolfs pamazām to izdibināja.

«Vakar skrēja daudz pīļu, šodien to neredz; arī mazo putniņu neredz.

Vakar saule uzlēca zeltaina, šorīt ausma iesārta.

Vakar nakti bija mēnessgrieži, ap mēnesi neliels, biezs loks.

Desmit dienu nav lijis, un jau trešo dienu pūš austrenis.

Vakar vakarā nebija rasas. Gaismai austot, redzēju Mēles kalnu, un mans tamtams nedzied.

Jau trešā diena, kopš dūmi slīgst zemē un Skuku- mam karsts deguns.»

Medniekiem bija jāpaliek mājā un jātic Kuonebam. Debess sāka skaidroties tikai trešajā dienā. Tad vējš iegriezās rietumos un aizdzina mākoņus. Piepildījās vecā paruna: «Trīs dienu lietus izsūc debesi sausu».

Trešās dienas vakarā Rolfs ar Vanu pēc vakariņām sēdās laivā un brauca pa ezeru lejup. Viņi izkāpa malā vienu jūdzi no mājas tādā vietā, kur bija aļņu tekas. Pēc neilga laika Rolfs rādīja uz zemi. Viņš bija ieraudzījis pavisam svaigas aļņa pēdas, bet Vans, kā likās, neredzēja nekā. Viņi sekoja pēdām. Rolfs uzma­nīgi un klusītiņām. Bet Vans, kājodams ar saviem garajiem stilbiem, sacēla troksni. Rolfs apgriezās un čukstēja: «Tā nevar! Nekāpiet uz sausiem zariem!» Vans pūlējās iet uzmanīgāk un jau domājās pavisam pareizi soļojam, bet Rolfu viņa pūles tikai kaitināja, un tikai tagad tas saprata, cik ļoti pats kaitinājis Kuonebu priekš kāda gada.

«Skatieties,» viņš teica, «jums jāceļ kāja tā. Nē, jūs nedrīkstat kāju tik daudz griezt uz āru. Katra vieta, kur soli sper, iepriekš labi jāapskata, pirkstgaliem jāaptausta, vai tur nav sausa zara, un tikai tad var lēnām likt kāju zemē. Jums labāk derētu mokasīni. Nebrāzieties caur zariem, atbīdiet tos uzmanīgi, lai tie netrinas cits pie cita, un tad atkal tikpat uzmanīgi laidiet vaļā! Bet sausajiem zariem neskarieties klāt, apejiet tiem apkārt!»

Tas viss Vanam nebija nemaz ienācis prātā, bet drīz vien viņš to ievēroja un guva apbrīnojamas sekmes.

Tā viņi atkal pienāca pie ezera, un Rolfs pēkšņi ieraudzīja maza līcīša otrā pusē aļņa tēvaini, kas stāvēja uz vietas un skatījās uz viņiem it kā aiz ziņkāres, kas te saceļ tādu troksni.

«Nu jums laba izdevība,» čukstēja Rolfs.

«Kur?» dedzīgi jautāja Vans.

«Tur! Vai neredzat pelēko stāvu ar baltiem planku­miem?»

«Nē, nekā neredzu.»

Minūtes piecas Rolfs centās draugam parādīt alni, kas nostāvēja visu šo laiku nekustēdamies. Tad alnis nojauta briesmas, slaidi palēcās un pazuda.

Tas bija par traku. Rolfs apsēdās, un viņa sirdi jau atkal radās nicība, bet tad ienāca prātā Silvanija vārdi: «Cilvēku nevar turēt par nelgu tikai tāpēc vien, ka tas nevar izdarīt to pašu, ko tu vari.»

«Van, vai jums nav līdzi kādas grāmatas?» viņš vaicāja.

«Jā, paņēmu līdzi Virgilu.»