Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

«Lasiet man priekšā pirmo lappusi!»

Vans lasīja, turēdams grāmatu sešas collas no deguna.

«Lasiet vēlreiz,» teica Rolfs, turēdams grāmatu čet­ras pēdas no viņa acīm.

«Nevaru; redzu tikai baltu papīru.»

«Labi, bet vai redzat tur to pili?»

«Jūs domājat tur to garo, tumšo līci?»

«Nē jel, tas ir priedes baļķis,» sacīja Rolfs smieda­mies. «Es rādu tur, pusjūdzes tālāk.»

«Nē, tur neredzu nekā; tikai kaut kas pazib.»

«Tā jau man likās. Pat nedomājiet iet uz aļņu medībām, iekām neesat iegādājies aceņu, kas pastip­rina jūsu redzi. Galva jums laba, bet nav redzes, kāda nepieciešama medniekam. Pagaidiet te, es iešu izmēģi­nāt laimi.»

Rolfs pazuda mežā. Apmēram pēc desmit minūtēm Vans dzirdēja šāvienu, un drīz atgriezās Rolfs ar divi gadi vecu alni. Naktij uznākot, viņi jau bija mājā. Kuonebs uzmeta tikai īsu skatienu, kad tie gāja garām. Viņi centās palikt noslēpumaini, bet indiāni bija grūti piemānīt. Viņš nesacīja nekā, tikai novilka garu, zī­mīgu «hm!».

«Tai pašā brīdī, kad viss ap tevi liekas tumšs un drūms, tevi gaida kāds prieks.» Tā bija teicis Sailass Silvanijs, un šie vārdi piepildījās pie Van Kortlenda. «Birstošo lapu mēnesis» bija pagājis, un tuvojās oktob­ris, kad Vanam bija jādodas uz Albāni, kur viņš bija nodomājis ierasties priekš medību sākuma un kamēr ūdeņi vēl nav ledus skavās. Viņa āriene bija stipri uzlabojusies un spēki pieauguši. Viņš bija iededzis un sārtiem vaigiem. Viņš vairs nedzēra zāļu un bija mārciņu divdesmit smagāks. Viņš prata iekurt uguni, airēt un gandrīz nedzirdami iet pa mežu. Viņa gudrie nostāsti valdzināja Rolfu un jaukais baritons mazliet arī Kuonebu. Bet alni vēl arvien neizdevās nošaut.

«Nāciet nākamgad ar acenēm, tad veiksies,» sacīja Rolfs, un šie vārdi deva Vanam nelielu cerību.

Vētra, kas trakoja trīs dienas, bija sagāzusi ļoti daudz koku. Medniekiem šķita, ka jāirās pa upi un tā jāiztīra no kritušiem kokiem, lai vēlāk varētu labi izbraukt.

Viņu bažas izrādījās dibinātas. Daudz koku bija sagāzušies šķērsām pāri upei. Viņi sacirta divdesmit piecus kokus, iekām ap pusdienas laiku nokļuva līdz ērgļa ligzdai. Tad tie griezās atpakaļ un brauca uz māju desmit jūdžu bez apstājas.

Pēdējā upes līkumā viņi ieraudzīja ūdenī lielu, melnu stāvu. Skukuma spalva sacēlās, un Kuonebs čukstēja: «Briedis! Šaujiet!» Šautene bija rokā tikai Vanam. Milzīgais, melnais dzīvnieks stāvēja kādu brīdi, plaši iepletis acis, kustinādams ausis un piepūzdams nāsis; tad tas novēcināja platos ragus, pagriezās un skrēja uz krastu. Vans izšāva, un lode ar skaļu troksni iešļāca ūdenī starp lilijām. Rolfs un Skukums sāka sajūsmā kliegt, it kā nemaz nebūtu mednieki. Milzis vēl ar vienu lēcienu bija krastā, bet tur saļima no Van Kortlenda otrās lodes. Gan tikai uz brīdi: tas šāvās atkal kājās un devās biezoknī. Kuonebs tūliņ pagrieza laivu un piebrauca pie krasta.

Krūmos dzirdēja skaļu vaidu; tas atkārtojās vēl laiku pa laikam. Kuonebs rādīja, kur tas ir. Rolfs paķēra savu šauteni, Skukums izlēca no laivas, un drīz vien krūmos netālu no krasta varēja dzirdēt viņu kareivīgi rejam.

Rolfs un Van Kortlends steidza ar šautenēm uz priekšu, bet Kuonebs sauca viņiem pakaļ:

«Uzmanīgi! Varbūt viņš gaida jūs.»

«Nu, ja gaida, tad lai notver vienu no mums,» smiedamies teica Rolfs, kas bija šo to dzirdējis par briežiem.

Viņi paslēpās aiz kokiem, kamēr Vans pielādēja savu šauteni, un tad uzmanīgi gāja uz priekšu. Laiku pa laikam viņi dzirdēja vaidus. Biezoknī skanēja Sku- kuma rejas. Un tad viņi ieraudzīja zemē milzi. Tas slaistīja augšup galvu un skaļi vaidēja.

Indiānis steidza raidīt lodi brieža galvā; iestājās klusums, traģēdija bija galā.

Bet tad Van Kortlends pēkšņi sagrīļojās; viņam drebēja ceļi, viņš nobāla un atslīga uz nokrituša koka. Tur nu viņš sēdēja, aizsedzis rokām acis; kājas viņam spārdīja zemi, pleci raustījās.

Viņa biedri stāvēja un klusēja. Viņi redzēja un saprata, ka tikai ar ārkārtīgu gribasspēku jaunais Van Kortlends, jau pieaudzis cilvēks, var savaldīties, lai neizplūstu histēriskās asarās. Otrā dienā Kuonebs sa­cīja:

«Tā ir arvien pēc tam, kad pirmais medījums nošauts; dažreiz arī priekš tam kā tev, Rolf; man tā bija pēc tam, kad, nozadzis tēvam zinti, pirmoreiz nošāvu.»

Pagāja vairāk stundu, kamēr briedi nodīrāja un noglabāja gaļu. Par laimi, viņi nebija tālu no mājas. Uzreiz visbrīnišķākā kārtā pārgrozījās nometnes ju- toņa. Kuonebs uzsāka divreiz sarunu ar Van Kortlendu, kad tas viņiem palīdzēja novākt sava brieža gaļu. Briedim izņēma iekšas, gaļu noberza sausu un iezieda ar taukiem. Vakarā pie ugunskura Skukums piecēlās, izstaipījās, nožāvājās, apgāja apkārt ugunij un piedūra savu degunu Vana rokai. Viņš nolaizīja to un apgūlās viņam pie kājām. Van Kortlends paskatījās Rolfā, un abu acis atmirdza līksmā smaidā.

«Tagad viss kārtībā. Tu vari glaudīt Skukumu, un viņš tev nekodīs. Viņš tevi atzinis par savējo. Tagad tu esi mūsējais,» teica Kuonebs un pavēra smaidā divas rindas baltu zobu.

Vai var iedomāties vēl mirdzošāku saules lēktu pēc tik drūmas nakts? Nevis nieka alni, bet milzu briedi bija nošāvis Vans, un no viņiem trim to bija veicis tikai viņš. Ada bija nodīrāta un nolemta uzvarētāja med­nieka uzvalkam. Galvu un ragus rūpīgi noglabāja; tie jāved uz Albāni, labi jāapstrādā un jāpiekar Van Kortlendu zālē. Pēdējās dienas nometnē aizritēja lai­mīgi; tās pagāja ļoti ātri, un garais advokāts iededzis un veselīgs sēdās laivā un brauca uz Albāni. Laiva bez kravas, treju (Vans teica: divarpus) airu vadīta, pāris stundās nobrauca lejup pa Džezupa upi. To nakti pārgulēja trīsdesmit piecas jūdzes no mājas. Otrā dienā viņi nobrauca gandrīz līdz Srunai un pēc nedēļas īrās gar pēdējo upes līkumu, pēc kura jau varēja redzēt Albāni.

Cik stipri sita sirds Vanam! Cik priecīgs viņš bija, ka atbrauc mājā vesels un spēcīgs! Viņus ieraudzīja un pazina. Tūliņ steidzās ar ziņu. Cietoksnī atskanēja lielgabala šāviens, skanēja zvani, krastā no visām pusēm saplūda ļaudis, uz kuģiem pacēlās karogi.

Drīz pie doka blīva milzīgs pūlis.

«Re, kur nāk tēvs ar māti!» iesaucās Vans, cepuri vicinādams.

«Lai dzīvo!» kliedza pūlis, pār rēkdams zvanu skaņas un Skukuma rejas.

Laivu pievilka malā. Vans cieši apkampa māti, kas raudāja no prieka.

«Dēliņ, manu dēliņ, mīļo puisīt! Ak, kāpēc tu man nerakstīji? Bet cik tu labi izskaties! Paldies Dievam, ka beidzot esi mājās un ka tev tik veselīgs un spēcīgs izskats. Redzu, ka neesi aizmirsis lietot kalomelu un opodelkoku. Slava Dievam par to visu! Ak, cik es laimīga! Dēliņ, manu puisīt!»

Gubernators pasteidzās apliecināt Rolfam un Kuonebam, ka viņiem liels nopelns pie visa tā. Viņš sirsnīgi spieda tiem roku, un tūlīt viņi izdzirda laipnu balsi:

«Es atkal tevi satieku, manu zēn! Tu gan esi mazliet lielāks, vīrišķīgāks, bet gluži tāds pat kā agrāk.»

Rolfs atskatījās un ieraudzīja vecā Silvanija milzīgo stāvu un laipno seju. Viņš ļoti izbrīnījās, kad dzirdēja, ka visi to uzrunā par «senatoru».

«Jā,» teica senators, «viens no vēlēšanu jokiem, kas dažreiz mēdz izdoties. Liela laime visai Albāni, vai ne?»

«Ā,» sacīja Kuonebs, spiezdams senatoram roku, bet Skukums izskatījās izbrīnījies un īdzīgs.