Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Vilkties uz priekšu pa klaju ledus lauku nav viegli, un mednieks nepanāktu nekā, ja viņa garais, sausais stāvs nelīdzinātos koka gabaliem, kas rēgojās vietvie­tām un kam viens gals bija iesalis ūdenī, bet otrs gulēja krastā.

Nenovērsdams acu no galvas un astes, indiānis ātri rāpās uz priekšu, kamēr vien alnim bija galva pie zemes, bet tūliņ pārvērtās nekustīgā koka gabalā, tikko iekustējās astīte. Kad indiānis nokļuva ledus lauka otrā malā, varēja domāt, ka nu alnis viņu tik drīz nepama­nīs, bet nu bija jābaidās no viņa osmas, jo alnis staigāja no vienas vietas uz otru. Kuonebs paskatījās uz dū­miem, kas stīdza gaisā no būdas dūmvada. Piecdesmit soļu attālumā alnis ēda brūklenes, kas vietvietām sārtojās uz sasalušās sūnas; viņš pamazām tuvojās augstajiem kokiem, kuros varēja pazust. Te bija astoņ­padsmit collu gara zāle; Kuonebs līda žiglāk. Alnis bija ieraudzījis daudz ogu starp koku saknēm un plūca tās, uz priekšceļiem nometies; Kuonebs izmantoja šo gadī­jumu un nolīda desmit soļu, līdz pamanīja asti pakusta­mies. Nolasījis ogas, alnis pavērās visapkārt un tad sāka tuvoties biezoknim; ja viņš ieiet mežā, tad indiā­nis zaudē visu, ko jau panācis. Bet, medniekam par laimi, aļņa skats atdūrās pret sarkano ogu čemuriem netālu no viņa; alnis pagriezās uz to pusi, un Kuone- bam nu bija jābaidās, ka alnis viņu nesaož. Tāpēc mednieks rāpās desmit soļu atpakaļ, arvien turēdamies pret vēju. Alnis jau reiz pacēla galvu un stipri vilka nāsīs gaisu, it kā saņēmis sava vecā drauga biedinā­jumu. Tomēr viņš apmierinājās un sāka atkal ogot, ļaudams Kuonebam atgūt zaudētos desmit soļus. Alnis atkal tuvojās biezoknim, un atkal viņu vilināja sarkano ogu čemurs zem zema krūma. Viņš nometās ceļos, lai to iegūtu, bet Kuonebs ātri rāpās uz priekšu un divdesmit piecu soļu atstatumā piecēlās uz viena ceļa un uzvilka stopu. Alnis pacēlās uz augšu un tad milzīgiem aug­stiem lēcieniem devās uz mežu. Rolfam nožēlā iesmel­dzās sirds, bet pēkšņi viņš ieraudzīja, ka Kuonebs stāv taisni kājās un, labo roku pacēlis, kliedz: «Ho-ho!»

Indiānis zināja, ka šie lēcieni nav vairs parastie, un alnis, neticis līdz mežam, nokrita zemē, tūliņ šāvās augšā un krita atkal, lai vairs nekad neceltos. Bulta bija skārusi viņa sirdi.

Rolfs sajūsmā zibošām acīm steidzās turp un teica, draudzīgi sizdams pa plecu savam vecajam biedram:

«Nekad nebūtu domājis, ka tāda lieta iespējama. Tik apbrīnojamu mākslu vēl nebiju redzējis. Tu dari brīnu­mus. »

Indiānis pasmaidīja un mierīgi atbildēja:

«Ho! Gluži tāpat es nošāvu vienpadsmit cilvēku britu karā. Man par to iedeva medaļu ar Vašingtona galvu.»

«Medaļu? Kā es par to nekā nezinu? Kur tā ir?»

Indiāņa vaigu pārklāja ēna.

«Iemetu jūrā pakaļ tam kuģim, kas man nozaga Gamovini.»

Sai ziemā bija daudz dažādu piedzīvojumu, bet lielāko tiesu atkārtojās tas pats, kas agrāk. Tomēr daži no tiem ir tik interesanti, ka tos var droši atstāstīt, jo tie dziļi iespiedušies arī Rolfam atmiņā.

Viena dēka norisa drīz pēc tam, kad bija uznācis pirmais stiprais sals. Rudens togad bija gandrīz pavi­sam bez lietus; daži dīķi gandrīz izžuvuši, un simtiem bizamžurku nācās meklēt noderīgāku dzīves vietu. Pirmoreiz ieraudzīdams, ka viens tāds krastā izmests jūrnieks ceļo pa sausu zemi, Rolfs sāka to neuzmanīgi medīt. Bizamžurka metās no viņa bēgt, bet pa gabaliņu gadījās otra un pēc tam ari trešā. Tas vēl vairāk iekairināja Rolfu, un pēc dažiem lēcieniem viņš bija to vidū, bet piedzīvoja negaidītu pārsteigumu. Bizamžur- kas griezās atpakaļ un izmisuma drosmē metās virsū savam kopējam ienaidniekam. Rolfs taisījās sagrābt pirmo, te otrā pielēca viņam klāt, iekodās biksēs un palika tur karājamies. Trešā viņam uzlēca uz kājas un pārkoda mokasīnu, bet pirmā, sekodama tās piemēram, uzlēca uz otrās kājas un ieķērās tajā, cik vien spēja tās nestiprās ķetniņas un spēcīgie žokļi.

Kuonebs pa to laiku skaļi smējās, valdīdams Sku- kumu, kas svila slepkavības alkās un kā bez prāta rāvās uz priekšu, lai piedalītos cīņā.

«Ho! Tas tik ir kautiņš! Tā tik ir bizamžurka! Ho, Skukum, tev nav tik daudz jārūpējas par viņu, citādi viņš nekad neiemācīsies staigāt pats savām kājām. Tas ir ko vērts!» viņš iesaucās atkal, kad trešā bizamžurka iekodās Rolfam ikros.

Iznākums bija paredzams, un cīņai drīz pienāca gals. Rolfs deva krietnu spērienu vienai, saķēra aiz astes otru un aizmeta tālu prom, bet trešo samina kājām. Viņš bija ieguvis trīs bizamžurkas un piecas brūces. Kuonebs līksmoja, bet Skukums skuma, ka palaists garām tik izdevīgs gadījums.

«To visu mēs uzzīmēsim vigvamā,» sacīja Kuonebs. «Trīs varonīgi karavīri uzbrūk Segemuram. Karavīri ir drosmi, bet arī Nibovaka drosms un spēcīgs; viņš nogalina karavīrus, kā Pērkonputns Hurakans nogāza trīs sausas priedes kalna galā. Tev jāapēd šo dzīvnieku sirdis: tie bija varonīgi cīnītāji. Mans tēvs teica, ka bizamžurkas sirds esot varena zinte; šis dzīvnieks mīl mieru, kamēr tas iespējams, un bez bailēm dodas cīņā, kad vajadzīgs.»

Pēc dažām dienām viņi ieraudzīja lapsu. Gribēdami pajokot ar Skukumu, viņi uzlaida to lapsas pēdām; suns, skaļi riedams, devās uz priekšu. Mednieki sēdēja un gaidīja; viņi bija pārliecināti, ka Skukums pēc stundas atgriezīsies ar izkārtu mēli un nošļukušu izskatu. Bet šoreiz izdevīgs gadījums sagādāja viņiem negaidītu skatu.

Lapsa skrēja pa sniegu, un divdesmit soļu aiz tās steidza mednieku četrkājainais kolēģis. Un piepeši — viņi to nemaz nebija gaidījuši — suns saķēra lapsu, nāvīgi kratīja to un tad atnesa un nolika Kuonebam pie kājām. Bet Skukuma varenā uzvara tomēr nebija nekāds brīnums, jo, rūpīgi apskatot, mednieki pārlieci­nājās, ka lapsa tik un tā nebūtu ilgi dzīvojusi. Nepiedo­damas neapdomības dēļ tā bija ielaidusies cīņā ar dzeloņcūku un stipri cietusi. Mute, žokļi, purns, kakls un kājas tai bija pilnas adatu. Lapsa bija pavisam novārgusi un nevarētu vairs nodzīvot ne pāris dienu, tāpēc Skukuma linču tiesa to tikai atbrīvoja no mokām.

Mednieku dzīves vienmuļību pārtrauca vēl viens atgadījums, kas bija daudz svarīgāks. Reiz janvārī, kad bija sasnidzis dziļš sniegs, viņi apskatīja slazdu ziemeļu virkni pie Raketupes un pa nakti apmetās savā būdā, ko bija tur uzcēluši. Liels bija viņu brīnums, izdzirdot, ka uz Skukuma skaļo rējienu atbild cilvēka balss. Drīz pēc tam uz sliekšņa parādījās maza auguma vīrs ar melnu vaigubārdu. Tas pacēla roku, pauzdams miermī­līgus nodomus; viņu aicināja iekšā.

Tas bija Kanādas francūzis no Lakolmillas. Viņš nodarbojās ar medībām jau daudz gadu no vietas. Gaidāmais karš starp Kanādu un Savienotajām Val­stīm bija aizbaidījis viņa parastos biedrus, un viņš medīja viens pats; tas gan bija diezgan bīstami, tomēr viņš bija ieguvis labi daudz ādu. Priekš neilga laika viņš bija pakritis uz ledus, stipri sasities un zaudējis daudz spēka. Ar slēpēm viņš tika labi uz priekšu, bet nevarēja panest ādu saini. Viņš sen jau zināja, ka dienvidos dzīvo kaimiņi, jo bija pamanījis dūmus; tāpēc viņš bija ieradies piedāvāt, lai pērk no viņa ādas.

Kuonebs pakratīja galvu, bet Rolfs sacīja:

«Mēs iesim apskatīties.»

Otrā dienā, divi stundas nogājuši, viņi pienāca pie francūža būdas. Viņš rādīja tiem ādas: dažus ūdrus, ļoti daudz melno caunu, dažus lūšus un vairāk nekā trīsdesmit bebru. Par tām visām viņš prasīja divi simti dolāru. Laijonfelsā par tām dabūtu otrtik.