Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Nu vairs velti prasīt: ko ar viņu lai darām? Skukums pats bija nolēmis, kā viņam rīkoties, bet, ar kādām tiesībām,— to viņš nevēlējās paskaidrot.

Uz rīta pusi sniegputenis sāka pamazām nomierinā­ties. Brīžiem iestājās pat pilnīgs klusums, un beidzot palika tik gaišs, ka laiks šķita pavisam noskaidrojies.

«Jā, laiks uzlabojas,» sacīja Kuonebs, iziedams apska­tīties.

Mākoņi vietām plaisāja un ātri trauca pa gaisu; brīžiem pavīdēja jau saule, bet aukstums vēl arvien bija ļoti stiprs un vējš vēla kupenas. Nabaga Skuku- mam bija daudz grūtāk iet nekā cilvēkiem, kam kājas uz slēpēm, bet viņš apslēpa savu nepatiku un modri tecēja tiem līdzās. Ja viņš spētu izteikt savas domas vārdos, tad laikam gan sacītu: «Kas par brīnišķīgu laiku! Blusas tagad pavisam mierīgas.»

Sai dienā nekā ievērojama nenotika, ja negrib minēt stipro salu, no kā medniekiem atkal palika balti vaigi. Sai naktij viņi ierīkoja mītni ērtā kaktiņā zem klints nokares. Nākošā dienā laiks atkal tapa pavisam nelāgs, bet viņi baidījās nokavēties un tāpēc devās tikai droši uz priekšu, galveno tiesu turēdamies pēc vēja. Tas pūta no ziemeļrietumiem un, kamēr viņi juta, ka trakais, dedzinošais sals nežēlīgi kremj un graiza neaizsargāto labo vaigu, tikmēr zināja droši, ka iet pareizā virzienā.

Viņi ļoti priecājās, kad, tumsai metoties, beidzot varēja atpūsties un berzēt vaigus. Nākošā rītā viņi izgāja ar gaismiņu; papriekš bija kluss laiks, bet tad atkal cēlās putenis, un drīz vien viss gaiss bija tik pilns sniega pārslu, ka piecdesmit soļu atstatumā nevarēja nekā saredzēt. Ja laiks nebūtu tik nejauks, viņi būtu tikuši Ogdensburgā jau ceturtajā dienā, bet tagad bija vēl tālu no tās; cik tālu īsti, to viņi nezināja, jo visā ceļā nebija dabūjuši redzēt nevienas mājas, nevienas nometnes.

Tāds pat putenis plosījās arī otrā dienā, kad Skukums ar savu parasto un nepārprotamo mīmiku lika saprast, ka ir «kaut ko saodis».

Arvien tūliņ jāizdibina, kas pievelk suņa uzmanību. Kuonebs tāpēc nekavējoties rūpīgi apskatīja suni. Gud­rais suns kaut ko saoda gaisā: viņa deguns bija «pa- sliets uz augšu», nevis nolaists uz leju; spalva uz muguras «nebozās gaisā», un tumšais spalvu kušķis, kas katram sunim ir astes galā, lai tas pelēks vai ruds, «nebija sacelts».

«Viņš saož dūmus,» uzreiz noteica indiānis. Rolfs rādīja uz to pusi, no kuras pūta vējš, un izlikās jautājam. Kuonebs pamāja galvu.

Pienākums prasīja, lai tūliņ izpēta, kas dzīvo kaimi­ņos. Viņi atradās netālu no Svētā Labrenča upes, un tāpēc nebija domājams, ka dūmi nāktu no ienaidnieka kareivju ugunskuriem; drīzāk bija ticams, ka tuvumā ir pašu ļaudis vai arī kāda kolonista būda, kur būs dabūjamas vajadzīgās ziņas.

Viņi sāka iet citā virzienā. Tagad vējš pūta ne no labās puses, bet taisni sejā. Rolfs pasteidzināja soļus un tika tālu priekšā Kuonebam, tomēr turējās tādā atsta­tumā, ka tas viņu varētu vēl redzēt. Tā viņi nostaigāja veselu jūdzi; ceļš gāja uz leju, mežs kļuva biezāks, un sniegs vairs nekapāja viņiem sejas. Rolfs beidzot uz­gāja uz garas, padziļas vagas, kas vijās pa koku starpu; tās dibenā sniegs bija ļoti ciets. Viņš saprata, ka atradis to, ko gaidījis: teku, ko klāja jauna, irdena sniega kārta, bet kas vēl bija saskatāma un veda uz nometni, kuras tuvumu bija saodis Skukums.

Rolfs atskatījās, deva zīmi Kuonebam, lai apstājas un nogaida, un uzmanīgi devās pa vagu uz priekšu.

Pēc minūtēm divdesmit viņš ieraudzīja skaidrākas zīmes, ka tuvumā ir nometne. Uzmanīgi pa koku spraugām vērodams, viņš redzēja meža malā klajumu, otrā pusē platu upi, bet pie tās zāģētavu un ap to izkaisītas vecas būdiņas, pūnes, dēļu un baļķu grēdas.

Zāģētava nedarbojās; Rolfam ienāca prātā, ka ir svētdiena. Viņš droši devās uz priekšu un sameklēja saimnieku. Izskatā Rolfs līdzinājās medniekam, un par mednieku saimnieks viņu arī noturēja.

Rolfs stāstīja, ka esot aizmaldījies, puteņa laikā pazaudēdams ceļu.

«Ar ko jūs īsti nodarbojaties?»

«Esmu mednieks.»

«Kurp ejat?»

«Gribu nokļūt kādā lielā nometnē.»

«Tur augšup starp Aleksandrijas līci un Ogdens- burgu ir ciems.»

Rolfs lūdza, lai viņam sīki izstāsta ceļu uz Aleksandri­jas līci, lai gan ne domāt nedomāja turp iet. Kāpēc viņš to prasīja?— jūs taujāsit. Zāģētavas saimnieks bija īsts krietns amerikānis, bet neviens nedrīkstēja nojaust, ar ko Rolfs nodarbojas. Zāģētavas saimnieks varēja būt uzticams cilvēks, bet paviegls, kas visu izpļāpā citiem un arī tādiem, par kuru uzticību jāšaubās.

No zāģētavas saimnieka Rolfs dabūja zināt, ka šī ir Osvegatši upe un ka līdz Ogdensburgai vēl trīsdesmit jūdžu.

Par pēdējiem notikumiem te zināja visai maz; viņi tikai dzirdējuši, ka britu karapulki stāvot viņpus upes un laikam gaidot pavasari, lai varētu sākt uzbrukumu.

Iegansta pēc Rolfs palūdza mazliet tējas un cūkgaļas; viesmīlīgais saimnieks naudu neņēma. Rolfs sāka iet uz Aleksandrijas līča pusi, bet pēc laiciņa ar līkumu atgriezās pie draugiem, kas viņu gaidīja mežā.

Ar lielu līkumu viņi apgāja zāģētavai. Sala tik stipri, ka bez vajadzības neviens ārā nerādījās. Logi visi bija klāti biezām ledus puķēm. Neviens neredzēja, kā abi izlūki pagāja garām zāģētavai un nonāca lejā, lai ietu tālāk pa upes ledu.

No nemitīgā vēja sniegs uz ledus bija daudz cietāks nekā citur, un tāpēc bija vieglāk iet. Bez tam vējš tūliņ aizpūta viņu pēdas.

Ceļš pa upi bija gan līkumains, toties ciets zem kājām, un viņi tika ātrāk uz priekšu. Vienā līkumā, kur brāza ziemeļvējš, sniegs bija ļoti ciets un vietām pat pliks ledus; viņi noņēma slēpes un nogāja bez tām savas sešas jūdzes. Viņi apstājās trīs reizes uzvārīt tēju un mazliet atpūsties, bet apziņa, ka nes svarīgus rīkojumus un labas vēstis un ka arvien vairāk tuvojas mērķim, viņus nemitīgi trauca uz priekšu. Desmitos no rīta viņi bija tikuši garām zāģētavai, trīsdesmit jūdžu no Ogdensburgas. Tagad saule jau laidās uz rietu, bet izlūki cerēja jau nakti tikt galā. Viņi bija nogājuši jau daudz vairāk nekā citām dienām, bet lepna sajūta viņiem deva jaunus spēkus doties uz priekšu: droši un priecīgi viņi stāsies komandanta priekšā un nodos svarīgās ziņas. Jā! Šonakt par miegu nav ko domāt; jātiek galā, lai vai kas. Pienāca vakars; Rolfs.soļoja priekšgalā parastajā marša taktī. Viņam bija rokā garā tobogana saite, desmit pēdas aiz viņa Kuonebs vilka īso saiti, bet Skukums kulcināja gan priekšā, gan no muguras, gan blakus, sekodams pats savai atbildības sajūtai.

Satumsa. Mēness nebija, un mežu apaugušie krasti slējās kā melnas sienas. Tikai priekšā vīdēja platā upēs gultne, kura vietām bija pavisam bez sniega un pa kuru bija viegli iet. Viņi pārmaiņus gan soļoja, gan skrēja un tika stundā piecas jūdzes uz priekšu. Kuone- bam bija grūti, bet Rolfs bija jauns un tiecās sasniegt mērķi. Viņi nonāca atkal līkumā; tas bija pēdējais lielais loks, jūdzes strauji gaisa viņiem zem kājām. Nu vairs tikai desmit! Tagad atkal vajadzēja soļot, bet Rolfs savā nepacietībā devās uz priekšu skriešus. Kuo- nebam aiz neuzmanības paslīdēja kāja, un viņš izlaida no rokām saiti. Rolfs trauca uz priekšu, te pēkšņi nobrīkšķēja ledus, un Rolfs iekrita āliņģī. Viņš ķērās malā pie ledus, bet nevarēja noturēties un pazuda zem ūdens. Tobogans pārslīdēja pāri āliņģim.