Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Rolfs sarāvās. Viņš pirmoreiz mūžā redzēja pistoles stobru taisni pret savu pieri. Līdz šim viņš bija turējis pistoli par nieka lietiņu, kas collu resna un pēdu gara, bet nu tā viņam šķita resna kā muca un tik gara, ka sniedzas aiz zvaigznēm mūžībā. Viņš pavisam nobāla, bet drīz saņēmās un sāka smaidīt.

«Varat būt mierīgs. Pēc piecām minūtēm redzēsit, ka viss kārtībā.»

Drīz viņi izdzirda skaļi rejam suni un nonāca no­metnē pie Kuoneba un Skukuma.

«Neizskatās pēc lamatām,» nodomāja kapteinis, pavē­ries visapkārt un neredzēdams neviena tuvumā. «Nu, kas jums ir, ko man rādīt?» viņš jautāja.

«Atvainojiet, kaptein, be J kā lai zinu, ka jūs tiešām esat kapteinis Forsaiss. Katrs spiegs var man dot tādus pat pierādījumus kā jūs.»

Kapteinis attaisīja savu somiņu un parādīja instruk­cijas, ko bija saņēmis priekš četrām dienām, Ogdens- burgu atstājot; atbraucīja roku un rādīja ietetovētus burtus «U. S. A.» kara akadēmijas laiku atcerei, iz­vilka kabatas lakatiņu, kur bija iešūti burti «J. F.», tādi pat burti bija iegriezti zīmoggredzenā. Beidzot viņš izņēma ģenerālim Hemptonam adresētos papīrus un teica:

«Ja dosiet man savus ziņojumus, tad dabūsiet no manis šos papīrus. Ar to būsim abi nodrošinājušies.»

Rolfs sameklēja savus papīrus un apmainīja pret kapteiņa papīriem. Abi juta, ka var viens otram uzticēties. Viņi sāka sarunāties draudzīgi, un Rolfs dabūja zināt visu, kas noticis uz ezera, arī to, ka uz pavasari gatavo lielu uzbrukumu.

Pēc pusstundas skaistais virsnieks atvadījās no vi­ņiem un aizgāja kā dzīvs spēka un vīrišķības iemieso­jums. Pēc trīs stundām, kad izlūki sāka gatavot vakari­ņas, Skukums riedams ziņoja, ka tuvojas svešs cilvēks. Bija kara laiks; Rolfs turēja šauteni gatavu. Tūliņ pieskrēja jauns cilvēks, kapteiņa Forsaisa važonis. Tas bija bāls kā nāve, labā roka tam asiņoja, bet kreisā turēja kapteiņa somiņu.

«Jūs esat ģenerāļa Hemptona izlūks?»

Rolfs pamāja galvu un parādīja savu zīmi uz krūtīm.

«Kapteinis Forsaiss sūta jums šos papīrus atpakaļ,» viņš teica aizelsies. «Viņa pēdējie vārdi bija: «Labāk sadedzini tos nekā ļauj iegūt britiem.» Tie viņu nošāva, viesnīcā bija slēpies spiegs. Es izbēgu, bet man var viegli sekot, ja sniegs neaizvelk pēdas. Nepalieciet vairs te!»

Nabaga zēns! Viņam bija lauzta roka, bet viņš izpildīja virsnieka pēdējo pavēli un brīdināja izlūkus, un tikai tad devās uz pilsētu, lai tur sasietu roku.

Bija jau nakts, kad Rolfs sāka doties uz austrumiem ar divējādiem papīriem. Tikai vēlāk viņš pats dabūja zināt, ka tur bijušas vēstis par to, ka Osvega, Ročestra un Saketa pavisam vāji aizsargātas un ka tās lūdz palīgspēku; tur bijis arī pilnīgi izveidots plāns pretuz­brukumam uz Monreālu. Bet to gan Rolfs zināja, ka šie papīri ir ļoti svarīgi un ka tie tūliņ jānogādā ģenerālim Hemptonam.

Pa biezo mežu varēja tikt uz priekšu ļoti gausi un tikai ar lielām pūlēm, bet pa upes ledu Rolfs neiedroši­nājās iet. Nogājuši trīs stundas pilnīgā tumsā, viņi apmetās egļu biezoknī atpūsties.

Gaismai austot, viņi jau atkal bija lielā gabalā. Viņi sūrojās, ka nemaz nav vēja. Pēdas palika vaļā un bija tikpat skaidri redzamas kā ceļš, pa kuru viņi gāja. Viņiem gan nenāca prātā, ka viņiem jau dzenas pakaļ. Tikai pēc stundas gājiena, kad jau bija uzlēkusi saule, viņi pamanīja, ka nogāzē — divu jūdžu atstatumā — kustas tumšu punktu virkne: vismaz ducis britu ka­reivju bija viņiem uz pēdām.

Ienaidnieki bija uz slēpēm un bez nesamā, tāpēc tika ātri uz priekšu. Rolfs un Kuonebs ar savām piekrauta­jām ragavām nevarēja no tiem izbēgt.

Bet viņi skrēja, cik jaudas, drebēdami par savu dārgo kravu. Rolfs jau sāka domāt, ka papīrus va­jadzētu sadedzināt. Viņi tagad bija nonākuši kādā kalnā, no kura varēja redzēt tālu visapkārt. Pusjūdzes atstatumā viņi ieraudzīja kareivju galvas, kas ātri paslēpās aiz klintīm. Rolfam iešāvās galvā pārdrošs plāns. Viņš ātri pārskrēja pāri ap divdesmit pēdu platam klajumiņam, ko ienaidnieks varēja pārredzēt, un ieskrēja biezoknī, likdams Kuonebam darīt to pašu. Tad viņi pa mežu ar līkumu aizsteidzās agrākā vietā un skrēja atkal pāri klajumiņam. Piecu minūšu laikā viņi skrēja pāri klajumiņam cik jaudādami gan viens aiz otra, gan abi blakus, gan šautenēm plecos, gan segās satinušies, gan šo to nesdami un beidzot ragavas vilkdami. Arvien pa mežu atpakaļ un pāri klajumiņam kādā citādā veidā. Vēl nebija pagājušas piecas minūtes, kad britu virsnieks bija saskaitījis piecdesmit sešus apbruņotus amerikāņus, kas ar dažādiem kara piederu­miem pārgājuši cits pēc cita pāri klajumiņam un kam bijuši līdzi pieci rudi suņi. Ja Skukumam būtu ļāvuši rīkoties pēc paša prāta, tad gan varētu saskaitīt piecdes­mit sešdesmit suņu, jo viņš smalki saprata un ar lielu aizrautību izpildīja šo kara viltību.

Pēdas gan nerāda, ka gājis tāds bars ļaužu, prātoja britu virsnieks, bet ko lai zina! Varbūt tobogans nolīdzinājis pēdas, varbūt ceļā pienākuši papildspēki. Ko lai viņš iesāk ar saviem desmit kareivjiem pret piecdesmit amerikāņiem? Viņš slavēja Dievu, ka laikā pamanījis lamatas, un, nemaz necenzdamies izpētīt, cik stiprs ir ienaidnieks, devās ar saviem ļaudīm atpakaļ uz Ogdensburgu.

Pagāja vairākas stundas, iekām Rolfs galīgi pārlieci­nājās, ka viņam vairs neseko. Viņš apmierinājās tikai pēc tam, kad sacēlās stiprs vējš un sāka griezties sniegputenis.

«Ak svētītais putenis!» viņš iesaucās, vērodams, ka gaist viņu pēdas. «Kā es lādēju vēju, kas mūs kavēja ceļā,— bet tas mūs izglāba no gūsta. Kā es ārdījos, kad iegāzos upē,— bet šī dēka izglāba manas depešas no ienaidniekiem. Cik tagad esmu pateicīgs putenim, kas nesen man likās tik nežēlīgs.»

Sai rītā viņi apgāja apkārt lielajam upes līkumam un šoreiz devās taisni pa upes ledaino virsmu līdz pat Rinselerfelsai. Dabūjuši zināt no vietējā kolonista, kādā virzienā jāiet, viņi trauca tālāk un nakti apmetās četrdesmit jūdžu no Ogdensburgas.

Visā grūtajā ceļā viņi sastapa maz, ļoti maz pazīmju, kas liecinātu, ka še ir ko medīt; visi, kas vien spēja glābties no puteņa, bija kaut kur paslēpušies. Tikai vienā ciedriem apaugušā vietā Krenberezera tuvumā viņi atrada «Aļņu mītni», kas noderēja par ziemas patvērumu dažiem simtiem aļņu. Viena aļņu mītnes puse stiepās trīs jūdžu garumā, bet otra pusjūdzes; lai gan bija dziļš sniegs, visur rēgojās iemītas teciņas. Kādā vietā viņi ieraudzīja ap piecdesmit aļņu un bez mazākām grūtībām izraudzījās sev pusdienā jaunu alni.

Viņu turpmākā gaita nebija interesanta. Tā pati ikdienišķā cīņa ar salu, kas tagad nebija tik bargs kā agrāk, jo stipro vēju laiks jau bija garām. 27. februārī, sava ceļojuma devītajā dienā, viņi beidzot ieradās Tikonderogā un devās uz komandanta galveno mitekli.

Ģenerālis vēl joprojām raka nocietinājumus un drau­dēja iznīcināt visu Kanādu. Bet saņemtās ziņas deva viņa domām un runām jaunu virzienu. Priekšlikums ņemt dalību Monreālas aplenkumā, protams, glaimoja viņa patmīlībai, bet arī norādīja, cik smieklīgi viņa nocietinājumi Tikonderogā.

Dienas trīs no vietas Rolfs cirta kokus, bet tad viņu aizsūtīja ar depešām uz Albāni.

Marta mēnesis pagāja strādājot visdažādākos darbus: viņš kāva cūkas, tīrīja kūtis un raka grāvjus. Tad atnāca nepastāvīgais aprīlis, kad nevarēja ne braukt laivās, ne skriet slēpēm un galīgi izbeidzās satiksme ar ziemeļiem.