Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Sakiet — kāpēc izlūku, kas atnesis labas vēstis, sa­ņem citādi nekā to, kas atnesis ļaunas? Viņš taču pats nav radījis šīs vēstis; viņš izpildījis savu pienākumu kā vienā, tā otrā gadījumā. Viņš ir tikai telegrāfs, ne vairāk. Bet tomēr tā rīkojas aizvien. Faraons pavēlēja notiesāt uz nāvi ļaunu ziņu atnesēju; tāda ir cilvēka daba. Ģenerālis Hemptons aicināja slaido jaunekli pie galda, vēlēdamies izzināt visus sīkumus un godināt viņu, it kā būtu par visu to viņam pateicību parādā. Baumas par viņa brīnišķo ceļojumu izplatījās visur, un uz Albāni sūtītajos ziņojumos par viņu runāja kā par izlūku, kas izdarījis ārkārtīgus pakalpojumus savai tēvijai.

Trīs dienas no vietas godināja varoni—«Lidojošo Kiteringu». Tad ieradās citi izlūki, atnesa citas vēstis, un dzīve atkal atgriezās agrākajās sliedēs.

Līdz tam laikam izlūki un kurjeri nebija nekad valkājuši formas tērpu, bet pēc tam, kad angļi sagūs­tīja vienu no viņiem un notiesāja uz nāvi kā spiegu, viņus nolēma ieskaitīt kareivjos un ietērpt formā.

Daži pameta šo darbu, tiklīdz dabūja to zināt, bet tādi kā Kuonebs bija ar mieru, kaut arī ne labprāt. Kas zīmējas uz Rolfu, kurā aizvien stiprāk attīstījās ka­reivja gars, viņš ar lepnumu apģērba savu formas tērpu.

Kareiviskajai iznesībai bija vajadzīga apmācība, bet Rolfam nebija laika to iegūt. Nācās sūtīt depešas uz Albāni, un ģenerālis, gribēdams parādīt godu Rolfam, izraudzījās šim uzdevumam viņu.

«Kitering, jūs esat ar mieru doties otrreiz ceļā?»

«Jā, ser!»

«Esiet gatavs pēc iespējas drīz doties uz Džordža fortu un Albāni.»

«Līdz Džordža fortam man nepieciešams airētājs.»

«Izmeklējiet, ko gribat.»

«Kuonebu.»

Kad viņi izbrauca, Rolfs pirmoreiz sēdēja pie stūres, ieņemdams vadītāja un priekšnieka vietu. Vēlreiz vi­ņiem nācās ceļot ar Skukumu, kas novietojās laivas priekšgalā. Viņi izbrauca pēc pusdienas un ļoti lēnām veica četru jūdžu braucienu pa upi; bet, kad viņu priekšā atklājās plašais Džordža ezera līmenis, viņu laiva trauca uz priekšu strauji, ar piecu jūdžu ātrumu stundā. Bija vakars, kad viņi, nobraukuši divdesmit piecas jūdzes pa skaistā ezera spoguļgludo līmeni un piestājuši malā, sakrāva savu nakts sārtu.

Viņi devās ceļā, gaismai austot, kad iekliedzās va­nags, un, lai gan bija sacēlies vējš, nobrauca divās stundās sešas jūdzes.

Kad viņi tuvojās vietai, kur atradās Van Trempera ferma, Skukums sāka izrādīt ārkārtīga satraukuma pazīmes, kas ceļiniekiem atgādināja viņa pagātnes melnās lappuses.

«Paņem, rau, šo, Kuoneb!» teica Rolfs, pasniegdams indiānim valgu, pie kura tūlīt saistīja Skukumu, kas tam laupīja izdevību ziedot cālēnu par godu priecīga­jam gadījumam, ka tas atkal ieradies pie Van Trem­pera.

Ģimene sēdēja pie brokastīm, kad viņi iegāja istabā.

«Vai Dieviņ! Vai Dieviņ! Rolfs un Kuonebs! Bet kas tas par suni? Marta, kur cāļi? Tu tagad esi īsts milzis, Rolf, jā. Vai Dieviņ, kā es priecājos! Es domāju, ka jūs apēduši kanibāli. Kāda starpība starp kanādieti un kanibālu? Pēc manām domām, nekādas, jā!»

Marta aiz prieka apraudājās, bērni ierāpās Rolfam klēpī, bet Anete, tagad jau gara, sešpadsmit gadus veca jaunava, stāvēja bikli malā un gaidīja, kamēr Rolfs apsveicināsies ar viņu.

Mūsu māja ir vieta, kur mīt tie, ko mīlam; lai tā būtu pils vai pagrabs, būda vai skaista celtne, rati vai laiva, cietoksnis vai krūmu paēna, vienalga, bet tā būs mūsu māja, kamēr tur sastapsim mūsu sirdij tuvus cilvēkus, kuru draudzīgais rokas spiediens mūs vienmēr gaida. Vai Rolfam bija kaut kur pasaulē tāda vieta, kur viņš, pie uguns sēdēdams, justu, ka viss ap viņu tuvs, ka viņš mīl cilvēkus, kas tur dzīvo? Jā, un tāda vieta bija Van Trempera māja.

Ātri aizritēja brokastis sarunās par karu, par ne­laimi, kas piemeklējusi tēviju, par varenajām uzvarām uz jūras, kur Anglijai, līdz šim neuzvaramajai ūdeņu valdniecei, no vienas vietas bija jāpiedzīvo neveiksmes, kad to sakāva drošsirdīgie jūrnieki, angļu rietumu brāļi, kuru dzīslās ritēja tās pašas asinis; par ameri­kāņu tautas lielajiem varoņdarbiem un par izlūku mazākajām varonībām, kas gan bija viņiem interesan­tākas. Rolfs bija karaklausībā, un viņiem nebija tiesī­bas kavēties, taču niemierīgais ezers neļāva doties tālāk. Nogaidīt Van Tremperu mājā labāku laiku bija patīkami, tomēr viņš dusmojās par nosebojumu: viņš bija patmīlīgs, un viņam gribējās, lai katrs viņa ceļo­jums būtu vienlīdz veiksmīgs. Tomēr nevarēja nekā darīt, vajadzēja nogadīt. Pie soda staba piesietais Skukums sašutumā smilkstēja un, noliecis galvu uz sāniem, glūnēja, kādai vistai labāk klupt cekulā, kad viņu atbrīvos. Kuonebs uzkāpa kalnā, sadedzināja šķipsnu tabakas un lūdza, lai būtu labs laiks. Vienmēr darbīgais Rolfs devās kopā ar Van Tremperu apskatīt laukus un ēkas un uzklausīja viņa sūdzības par dažā­dām sīkām mājas raizēm. Pa dūmvadu nezin kāpēc šogad nākot iekšā dūmi. Rolfs paņēma cirvi un dažiem vēzieniem nocirta koku, kas bija izaudzis rietumu pusē augstāk par dūmvadu, un dūmi vairs nenāca. Bēks klibojot ar vienu kāju un neļaujot nevienam to apska­tīt. Rolfs prata apieties ar vēršiem. Viņš pieveda Bēku pie koka, piesēja pie tā slimo kāju un apskatīja to. Izrādījās, ka kājā diezgan dziļi iedūrusies sarūsējusi nagla. Viņš izvilka to un izmazgāja ievainoto vietu ar siltu, sāļu ūdeni; vērsis bija ļoti paļāvīgs Rolfam un ļāva darīt visu, kas vajadzīgs. Viņi atgriezās mājās. Viņus sagaidīja Tomass; tas kliedza kaut ko jauktā holandiešu angļu izloksnē un rādīja Anetes grāmatu «Labā meitene». Grāmatas īpašniece steidza to atņemt un nolika grāmatu plauktā.

«Tu izlasīji šo grāmatu, Anet?»

«Jā,» Anete atbildēja.

«Kā tev tā patika?»

«Nemaz nepatika — man patīk Robinsons Krūzo,» Anete vaļsirdīgi atbildēja.

Pienāca pusdiena, bet viļņi tāpat vēl sitās pret krastu.

«Ja līdz vienam vējš nerims, es iešu kājām.»

Un Rolfs tiešām aizgāja kājām, pateicis Kuonebam, lai tas dodas uz Džordža fortu un tur gaida viņu atgriežamies. Pārgulējis nakti Seileras kolonijā, Rolfs otrā dienā pulksten divpadsmitos jau bija Albāni pilsētā.

Cik viņš bija apmierināts, ieraudzīdams visapkārt rosīgu darbību, ļaudis, kas kustējās šurp un turp, kuģus, kas piestāja un aizbrauca, bet visvairāk — dzir­dēdams, cik daudz uzvaru uz jūras guvuši amerikāņi. Ko nozīmēja dažas neveiksmes ziemeļos, kad uzpūtīgais ienaidnieks, kas visas pasaules priekšā izturējās pret viņiem tik nicīgi un viņus apvainoja, tagad cieta aizvien jaunus un jaunus zaudējumus.

Jaunā Van Kortlenda nebija pilsētā, bet gubernators uzņēma Rolfu tā, kā prasīja tautas gars, kas lepojas ar saviem dēliem.

Rolfam bija pilsētā nokārtojama vēl viena — perso­nīga lieta. Viņš devās uz grāmatu tirgotavu, un viņam palaimējās tur iegūt «Robinsonu Krūzo». Ar kādu satraukumu un svinīgumu viņš uzrakstīja uz tā Anetes vārdu un noglabāja grāmatu savā somā!

Nākamā dienā viņš, gaismai austot, izgāja no Albāni. Tā kā viņš bija formas tērpā, tad dabūja divdesmit piecas jūdzes nobraukt ratos: viņu uzaicināja kāds cilvēks, kas brauca pa to pašu ceļu. Zvaigznes atspogu­ļojās zilajā ezerā, kad viņš pievienojās Kuonebam, kas viņu gaidīja Džordža fortā.

Viņi iesēdās laivā neilgi pirms saullēkta. Viņš sajuta stipru kārdinājumu iegriezties pie Van Trempera, bet brokastlaiks bija jau garām, ezers rāms un vajadzēja izpildīt savu pienākumu. Rolfs skaļi uzsauca un pie­brauca malā vienīgi nodot grāmatu. Skukums ierū­cās — jādomā, uz vistām —, un visa ģimene vicināja ceļiniekam saviem priekšautiem, kad viņš īrās prom no krasta. Trīsdesmit jūdžu pa ezeru un četras jūdzes pa Tikonderogas upi — un sūtījums bija nogādāts četras dienas un trīs stundas pēc Rolfa aizbraukuma.