Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Viņš uzmanīgi pacēla sienu uz augšu un palūkojās laukā. Laiks bija skaidrs, saulains. Siena vai, pareizāk sakot, gušņu kaudze nebija pļavā viena, tās bija vairā­kas. Rolfs ieraudzīja, ka ir ceturtdaļjūdzes nost no dzirnavām, kurām blakus kareivji zāģē baļķus un ceļ ap to žogu. Bet visbriesmīgākais, ko viņš ieraudzīja, bija neliels suns, kas staigāja pa pļavu un uzlasīja brokasta atliekas. Vajadzēja tikai sunim pieiet pie siena kaudzes — un viņa dziesma bija galā. Tādos gadījumos var apvest ap stūri cilvēku, bet ne suni.

Par laimi, brokasta atliekas bija bagātīgas; suns drīz vien aizgāja un kopā ar otru suni sāka ošņāt žogu.

Rolfs jutās brīvāks tikai uz laiku un tāpat vēl nezināja, kurp skriet. Viņš gulēja nekustēdamies gan­drīz līdz pat pusdienai un aizvien vairāk un vairāk cieta sava saliektā stāvokļa un slāpju dēļ, visu laiku lauzīdams galvu par to, kā izkļūt no šejienes laukā.

«Ja tev nepatīk tai vietā, kur esi, celies

Rolfs piecēlās, nemēģināja vairs ilgāk slapstīties, sasēja lielu klēpi siena, uzvēla to mugurā un droši devās uz mežu.

Zem siena nastas nebija saskatāms viņa formas tērps, un kareivji, kas strādāja pie dzirnavām, noturēja viņu par vienu no saviem biedriem, kas nes zirgiem sienu.

Neviens neuzsauca viņam, un viņš mierīgi nokļuva līdz mežam. Pagājis vēl dažus soļus, viņš nosvieda zem kokiem siena nastu un steidzīgi devās uz to pusi, kur bija viņa paša nometne. Bet viņš nebija pagājis ne simt soļu, kad izdzirda balsi ar franču akcentu: «Stāt!»—un tai pašā mirklī ieraudzīja sargu, kas tēmēja uz viņu ar musketi.

Pavērušies viens otrā, abi iekliedzās vienā balsī.

«Fransuā Lakolls!»

«Rolfs Kiterings! Mon Dieu! Man vajag jūs nošaut, Rolf, bet es nevaru, nevaru . . . Bēdziet, bēdziet! Es šaušu pāri jūsu galvai,»— un labā francūža acis pildī­jās asarām.

Rolfs negaidīja otra brīdinājuma; viņš metās bēgt kā alnis, un tai pašā brīdī zaros pāri viņa galvai aizsvilpa lode.

Pēc dažām minūtēm atskrēja kareivji, un Lakolls pastāstīja, ka viņu nometnē bijis paslēpies spiegs.

«Es šāvu, bet man šķiet, ka neķēru viņu. Vai kaut kur nav asiņu? Nē, nekur.»

Nometnē bija divi spiegi, un tie kā kvekšķi metās bēgļa pēdās. Bet Rolfs zināja, kas jādara,— ne par velti viņu saukāja par «Lidojošo Kiteringu». Pa izlocītām un sajauktām pēdām grūti lenkt cilvēku, bet Rolfs, virzīdamies uz priekšu viegliem teciņiem, kas viņam vienmēr nodrošināja veiksmi, meta neskaij^rņus*- luču- mus uz priekšu un atpakaļ un uz ^is^mfļ^t^Ar: Tā veicis apmēram divas jūdzes, bēglis pienāca pie-upes un ar baudu pirmoreiz pa visu šo dienu nodzērās vēsu ūdeni. Biezais mežs starp Lakolmillu un robežu stiep­jas piecas jūdzes. Rolfs bija nokļuvis līdz upītei, kas ietecēja Rišeljē upē, un devās uz tās atzarojumu, kur viņam bija jāsatiekas ar Kuonebu.

Bija jau vakars, kad viņš tur ieradās. Viņš uzmanīgi un ilgi vērās visapkārt un beidzot iesaucās, atdarinā­dams pūces kliedzienu:

«0 … uhū … ū … uhū. 0 . .. uhū … ū …. huuuuu . . . ue.»

Drīz atskanēja atbilde — pēdējā teikuma atkārto­jums, un pēc brītiņa abi izlūki jau bija kopā.

Viņi vēl nepaguva pieiet viens otram klāt, kad viņus pārsteidza jauna un negaidīta atbilde — pilnīgs pirmā sauciena atkārtojums. Rolfs paņēma šauteni, ko bija šai vietā noglabājis, un abi gatavojās saņemt bīstamo svešinieku. Pēc diezgan ilga klusuma Rolfs atkāi toja pēdējo balsienu: «Huuuuu… ue,»—kas mežinieku valodā nozīmē: «Kas tu tāds?»

Drīz sekoja atbilde:

«0 . uhū … ū . .. uhū . ..

Ū. .. uhū… ū… huuuuu . . . ue.»

Atbilde bija nepareiza: pēc noteikuma tai nepiecie­šama tikai otrā puse. Atdarinājums bija priekšzīmīgs, izņemot pēdējo balsienu, kas pārāk atgādināja cilvēka balsi. Signālu katrā ziņā deva labi; uzreiz bija redzams, ka tas ir indiānis vai piedzīvojis izlūks,— vārdu sakot, lietpratējs. Kuonebs, kā redzams, nenoturēja to par īstu pūci. Viņš pieskārās savam vaigam, tad svārkiem, kas izlūku valodā nozīmēja «sarkansvārcis», t. i., brits.

Viņi steidzīgi paslēpās, turēdami šautenes gatavībā, lai pirmā izdevīgā gadījumā caururbtu lodēm sarkano formas tērpu vai pie tā piesprausto nozīmi. Kopš šā brīža sākās savdabīga divkauja, jo ienaidnieks acīm­redzot bija tikpat viltīgs kā viņi un katrā ziņā gribēja viņus piespiest iznākt no paslēptuves.

«Ū . . . uhū … ū . . . huuu . . . ue,» sauca nepazīsta­mais. Viņš, šķiet, bija simt soļu atstatu, un, kad izlūki, sasprindzinādami savu dzirdi, pūlējās noteikt vietu, kur viņš atrodas, viņiem likās, ka tas tuvojas.

„ Rolfs pagrieza galvu un, slēpdamies aiz koka, sauca: «Ū .,. uhū … ū . . . huuu . . .ue.» Viņa balss skanēja dobji"; un ienaidnieks varēja iedomāties, ka viņš attāli­nās. Tagad atbilde nāca tuvāk:

«0 uhū … ū … huuuu .,. ue.»

Labi! Rolfa plāns veicās. Viņš atkārtoja aicinājumu vēl dobjāk, bet Kuonebs sagatavoja šauteni.

Atbilde šoreiz bija vēl skaidrāka un skaļāka un tikpat aizdomīga savā atdarinājumā, lai gan kliedzējs sevi nodeva ar cilvēka intonāciju pēdējā balsienā. Vēl minūtes divas — un mīkla būs atrisināta.

Rolfs mazliet nogaidīja un tad apslāpētā balsī izteica tikai: «Huuuu . . . ue.» Tai pašā brīdī liela pūce klusu noplīvoja pa mežu, nometās virs viņa koka zarā un, pavērsusies apkārt, iekliedzās drebošā balsi: «0 . . . hū . , .ū . . .hū . . . 0 … hū . .. ū . . . huuuuu .. .ue,»— atkārtodama beidzamo balsienu apbrīnojamā cilvēka balss noskaņā, ar ko bija viņus galīgi samulsinājusi.

Kuoneba atnestās vēstis pilnā mērā saskanēja ar tām ziņām, kuras bija savācis Rolfs, un proti: pulkvedis Mirrejs taisās ar tūkstoš vīriem uzbrukt Pletsburgai.

Viņu pienākums bija nekavējoties ziņot to ģenerālim Hemptonam.

Galvenais miteklis atradās Berlingtonā, četrdesmit jūdžu no viņiem. Apdraudētā Pletsburga bija divdes­mit jūdžu tālu.

Vispirms viņiem vajadzēja izlemt jautājumu: kā notiks uzbrukums, no zemes vai ūdens puses? Pēdējā gadījumā bija nepieciešams izdibināt, kā tam gatavojas Isl-o-Nuā, b'ritu jūras bāze. Visu nakti viņi nenogur­dami gāja pa tumšo mežu, lai gan tāpēc vajadzēja mest jūdzes septiņas lielu līkumu. Mazā gaismiņā viņi ieraudzīja veselu virkni kuģu, kur ietilpa divi kara kuģi, trīs lielgaballaivas un piecdesmit barkasi; tie visi acīmredzot gaidīja, kad grozīsies vējš, kas šai gada laikā Cemplēnā vienmēr pūš no dienvidiem.

Viņi nogāja trīs stundās desmit jūdžu pa Rolfam nu jau pazīstamo ceļu un ieradās no ziemeļiem Bigčēzijā, kur bija paslēpta viņu laiva. Nezaudēdami laika, viņi devās uz Berlingtonu, kas bija trīsdesmit jūdžu no turienes. Vējš pūta viņiem pretī, un pēc stundām četrām, tas ir, pusdienas laikā, viņi nolēma atpūsties. Bija nobraukts tikai divpadsmit jūdžu.

Visu dienu viņi cīnījās ar stipriem viļņiem un bija spiesti turēties tuvu malai, jo baidījās apgāzties. Tas ievērojami palēnināja viņu ceļu, bet līdz ar to deva pārliecību, ka naidnieks nekustēsies no vietas, kamēr nerimsies vējš.

Bija jau pāri sešiem vakarā, kad viņi ieradās Berling- tonā un devās uz Hemptona galveno mitekli.

Viņus pieņēma Hemptona adjutants. Izdzirdis, ka viņiem svarīgas vēstis, tas devās pie ģenerāļa. Viņi drīz vien izdzirda vidējā istabā lielā cilvēka balsi: «Atvest viņus šurp!»