Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Neviens neizprata to labāk par Mekombu. Viņš ļoti labi zināja, ka vajag tikai mazliet apmācīt visus šos ļaudis un no tiem iznāks vislabākie kareivji pasaulē. Viņš sadalīja tos starp veterāniem un izrīkoja veselu virkni nelielu sadursmju, kuras norisinājās tik jautri un mierīgi, it kā mēģinātu kādu teātra izrādi.

Pirmā sadursme notika pie Kelvershollas. Šķērsām pāri ceļam uzcēla barikādi, uz kuras uzstiepa lielga­balu, bet lejā novietoja dažus simtus strēlnieku piedzī­vojušu kareivju vadībā, un viņu uzdevums bija ķirci­nāt ienaidnieku un nedot tam iespēju nokļūt aizmu­gurē.

Barikādes aizsargos bija nozīmēti arī Rolfs un Kuo- nebs. Pēdējais bija jau piedalījies šādās sadursmēs revolūcijas laikā, bet Rolfs pirmoreiz ņēma dalību kaujā un jutās tā, kā jūtas lielākā daļa cilvēku, kad tiem uzbrūk ienaidnieks. Kad visi bija ieņēmuši vietas, komandieris pavēlēja: «Saut!» Šautenes sprāga, un tūlīt arī sekoja atbilde. Lodes triecās pret barikādi un svilpa visapkārt. Viena ķēra kareivi, kas stāvēja Rol­fam tuvumā; tas vaidēdams noslīga zemē, bet otrs viņam līdzās saļima bez dzīvības. Neizsakāmas šausmas sagrāba Rolfu. Viņa nervi bija satraukti vēl pirms kaujas sākuma. Bet tagad viņš galīgi apjuka: rokas un kājas drebēja; viņš juta, ka viņu pamazām pārņem paniskas bailes, un ikreiz, kad lodes lidoja pār galvu, viņam uzmācās gandrīz nepārvarams kārdinājums no­tupties zemē. Viņš aizmirsa šaut un kā ārprātā vērās uz priekšu. Vecs kareivis, pamanījis viņa bālo seju un drebošās rokas, pieskārās viņa plecam un laipni teica:

«Apmierinies, manu zēn, apmierinies! Nevajag zau­dēt galvu. Skaties!» Viņš mierīgi notēmēja, bet neiz­šāva un, atrāvis šauteni atpakaļ, palika zem tās stobra nelielu zaru. Tad viņš izšāva ar tādu seju, it kā šautu mērķī. «Tagad brītiņu atpūtīsimies. Paskaties uz Kuo- nebu! Tūlīt var redzēt, ka viņam tas viss jau aiz muguras. Katrs viņa šāviens ķer mērķi.»

Rolfs sekoja viņa padomam. Pēc brītiņa viņa seja atkal kļuva sārta un roka stingrāka; viņš pilnīgi aizmirsa briesmas un domāja tikai par to, kas jādara.

Kad pēc kāda laika barikādes aizstāvji pamanīja, ka briti taisās doties uzbrukumā, viņi pasteidzās aiziet un laimīgi nokļuva Helseikornerā, kur bija otra barikāde un jaunkareivji, kas gaidīja ugunskristības. Te atkārto­jās tas pats. Ienaidnieki cieta nelielus zaudējumus, bet toties amerikāņi ieguva daudz: pēc divām sadursmēm bailēs trīcošie volontieri pārvērtās drošos, piedzīvoju­šos kareivjos, kas uz visiem laikiem bija izārstēti no bailēm.

Tai pašā naktī briti ieņēma pilsētas daļu uz zieme­ļiem no Saranakas un laiku pa laikam bombardēja pretējos nocietinājumus. Viņi bija pārliecināti, ka var tos ieņemt katrā laikā, un labāk nolēma pagaidīt, kad ieradīsies flote Dounija vadībā.

Cīņa par pilsētas ziemeļdaļu nenorisinājās nopietni un ietilpa Mekomba izgudrotajā iepriekšējo sadursmju programmā. Bet, kad amerikāņi pārcēlās pāri Sarana- kai, tie norāva no tiltiem dēļus, uzcēla gar dienvidu krastu barikādes ar baterijām un taisījās visiem spē­kiem aizsargāties.

Ikviens, kas kaut cik prata rīkoties ar šauteni, novie­tojās Pletsburgas ierakumos. Pat skolnieki izveidoja pieci simti cilvēku lielu brigādi; viņus nostādīja tādās vietās, kur tie varēja pakalpot tēvijai, lietodami vāve- rīšu medībās iegūto prasmi.

Briti pa to laiku uzstādīja bateriju pretī Brauna fortam. Tā bija tādā vietā, ka varēja zināmā mērā materiāli un morāli kaitēt. Pienāca diena, kad viss bija gatavs asiņainai cīņai, un visi gaidīja, ka tā sāksies nākamā rītā. Tomēr naktī gadījās neparasts notikums, kas pierādīja, cik tālu no paniskām bailēm ir dažādās karaspēka daļas Pletsburgā.

Drošsirdīgais vermontietis kapteinis Makglesins sa­ņēma Mekomba atļauju doties īstā spartiešu uzbru­kumā.

Viņš vēlējās piecdesmit volontieru, lai dotos ar tiem stipri pārdrošā pasākumā. Uz viņa priekšlikumu atsau­cās vesels tūkstotis. Viņš noraidīja visus, kam bija vairāk par divdesmit pieciem gadiem un mazāk par astoņpadsmit. Palika trīs simti volontieru. No tiem viņš izslēdza visus precētos; tādu izrādījās puse. Tad pavēlēja aiziet visiem smēķētājiem, bet no atlikušajiem paturēja tikai piecdesmit. To vidū bija Rolfs. Makgle­sins izstāstīja tiem savu plānu. Tas bija ne vairāk, ne mazāk kā iekļūt jaunajā fortā un aizlodēt lielgaba­lus .. . Piecdesmit cilvēku ienaidnieka nometnē, kur atrodas 13 000 kareivju!

Viņš sacīja tiem: «Kas negrib piedalīties, var aiziet.» Neviens nekustējās no vietas.

Divdesmit cilvēkiem, kam bija sajēga par at­slēdznieku instrumentiem, iedeva veserus un dzelzs ķīļus, ko aizlodēt lielgabalus. Rolfs bija lepns, ka ietilpst šai skaitā.

Tumšā, vētrainā naktī viņi devās pāri Saranakai, sadalījās še divās daļās un sāka no abām pusēm rāpties klāt baterijai. Britu kareivji gulēja dziļā miegā, un tikai sargi mēmi vērās necaurredzamajā nakts tumsā.

Viss bija gatavs, kad atskanēja Makglesina pērkon- dimdošā balss: «Uzbrukumā no priekšas un muguras!» Skaļi kliegdami un rēkdami, vārdu sakot, pūlēdamies visiem spēkiem, lai troksnis būtu lielāks, amerikāņi metās uz priekšu. Briti bija galīgi pārsteigti. Sargus notrieca no pozīcijām, bet pārējie guva iespaidu, ka pēc maza brītiņa būs klāt visa Mekomba armija. Klik! klik! klik!— noskanēja veseru klaudzieni, kas iesita dzelzs ķīļus lielgabalos, pārvērzdami tos uzreiz nekaitīgos klučos. Kad nodoms bija paveikts, amerikāņi ātri griezās atpakaļ, lai izvairītos no pretuzbrukuma, un ieradās atpakaļ nometnē, nezaudējuši nevienu cilvēku.

Seram Džordžam Prevo nebija nolūka uzbrukt Plets- burgai, iekām nav iznīcināta Pletsburgas flote. Bet tagad viņam šķita nepieciešams katrā ziņā izgaisināt iespaidu, ko bija radījis Makglesina varoņdarbs. Viņš nolēma strauji ieņemt pilsētu, ko, pēc viņa domām, varēja panākt kādās trīs stundās.

Viņš aizsūtīja kareivju nodaļas uz katru tiltu, uz katru braslu pilsētas tuvumā un bez tam pavēlēja vienai nodaļai pārcelties upei otrā pusē un novietoties pie Paika nometnes, bet otrai doties divdesmit jūdžu uz augšu, lai tur notvertu bēgļus — sakautās amerikāņu armijas atliekas.

Sai rītā Pletsburgu atkal uzmodināja šāvieni. Tie nonāvēja vairākus cilvēkus, sagrāva dažas sienas un dūmvadus, bet nenodarīja gandrīz nekāda posta ieraku­miem.

Visus pārsteidza, ka pilsētas aizstāvjiem nemaz nav bail no šāvieniem. Skolnieki un viņu māsas gāja mierīgi savā darbā, negriezdami vērības uz lodēm, kas svilpoja pāri viņu galvām, ķēra sienas un logus vai — retākos gadījumos — notrieca zemē karabinieri, kas strādāja nocietinājumos.

Britu nometnē varēja vērot stipru kustību; pulki virzījās uz priekšu un ieņēma nozīmētās pozīcijas . . . Šautenes sprakšķēja, lielgabalu lodes dūca. Pulksten desmitos viss apklusa. Amerikāņi, sākot ar vectēviem un beidzot ar skolniekiem, apbruņojās šautenēm un patronu somām un ieņēma savas vietas; jaunākajiem nobāla sejas un drebēja rokas, bet neviens negribēja pamest savu vietu. Protams, bija daudz ari tādu, kas patriotisma uzplūdā steidza pievienoties karotājiem, bet cīņas vietā sirds dziļumos nožēloja, ka nav savās mājās. Tomēr neviens neatstāja savu vietu. Kaut kas viņus atturēja.

Bez savām pozīcijām gar nocietinājumiem amerikāņi bija ieņēmuši vēl četras vietas un proti — pie uzbēru­miem pretī tiltiem un brasla. Se novietoja vislabākos šāvējus, arī Rolfu un citus Makglesina gājiena dalībnie­kus.