Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Tālāk uz dienvidiem stāvēja kuģi ar Vermontas karaspēku, viņu ģenerāli un Rolfu. Kareivji sekoja kaujas gaitai kā cilvēki, kas zina, ka še izšķiras viņu tēvijas liktenis.

Bija jau ceturksnis uz divpadsmitiem, kad norima pēdējā lielgabalu dārdoņa. Vermontiešu kuģi piestāja tuvāk malai, lai izceltu karaspēku, ja tas būtu va­jadzīgs. Pēkšņi britu flagmaņa smailē noslīga angļu karogs, un tā vietā uzvijās svītrotais ar zvaigznēm.

«Paldies Dievam!» atskanēja uz visiem kuģiem, un iedegušās, bārdainās sejas slacīja prieka asaras. Visi spieda cits citam roku, visi bija tā aizgrābti, ka pat nespēja izpaust savas jūtas skaļos un trokšņainos kliedzienos.

Ģenerālis Mekombs zināja, ka sers Džordžs Prevo ir uzmanīgs un piedzīvojis vadonis. Flotes zaudējumam vajadzēja radīt viņa plānos radikālu pārmaiņu, bet kādu? Vai viņš ies apkārtceļu, lai uzbruktu Albāni pilsētai, vai dosies uz Kanādu, vai ieraksies nocietināju­mos un gaidīs pastiprinājumus, vai trauksies atgūt laurus, uzbrukdams pilsētai un to iznīcinādams?

Lai kāds būtu viņa plāns, bet viņam vajadzēja to nekavējoties realizēt. Mekombs uzmanīgi vēroja ienaid­nieka nometni, bet līdz pat saulrietam nekas viņam nedeva iespēju nojaust kādu pārmaiņu.

Bet Mekombam bija katrā ziņā jāizdibina, kad sāk­sies šī svarīgā kustība, un tāpēc, naktij uznākot, viņš pavēlēja nekavējoties ataicināt pie sevis visraitākos izlūkus. Tie visi bija jauni ļaudis; lielākā daļa piede­rēja Makglesina nodaļai. Rolfs izcēlās viņu vidū ar savu garo augumu; otrs izlūks bija no Vermontas, un to sauca par Seimuru — viņam bija ievērojama soļo­tāja slava.

Mekombs uzdeva viņiem divus pienākumus: pirm­kārt, izpētīt, kurp atkāpsies Prevo armija, un, otr­kārt, kādu pulku sūtīs uz Saranaku, lai apietu apkārt.

Katru izlūku nozīmēja tai vietā, kuru viņš vislabāk pazina. Daži devās uz rietumiem, daži pa upi augšup. Rolfs, Seimurs un Fiske izbrauca tumsā no Pletsburgas ostas, apbrauca apkārt Kumberlendas ragam un pulk­sten deviņos piestāja pie Puant-o-Rošas, uz ziemeļiem no Treduēlas līča.

Se viņi paslēpa laivu un, norunājuši satikties pus­naktī, devās uz rietumiem, bet trijos dažādos virzienos, lai dažādās vietās apskatītu lielo ceļu. Seimurs, kas bija visžiglākais, devās pa ceļu vistuvāk ziemeļiem; Rolfs gāja pa vidusceļu. Bija šādas norunātas zīmes: pūces sauciens mežā, pīles kliedziens ūdenī.

Mežs Rolfam likās sevišķi svinīgs šai vēsturiskajā septembra naktī; viņš gāja ātriem soļiem, gan apstāda­mies, kad viņam šķita, ka dzird zīmi, gan atvērdams muti, lai pilnu krūti atvilktu elpu.

Pēc pusstundas viņš jau bija uz lielā ceļa. Viss tukšs. Un pēkšņi viņš izdzirda pūces kliedzienu: 0… uhū… ū…uhū… Ū . . . uhu . . . ū . . . huuuuu .. uē.»

Viņš atbildēja ar pēdējo teikumu; atbilde, ko viņš saņēma, bija divu rindu gara, kas norādīja, ka tur varētu būt pūce, bet varētu arī būt cilvēks. Beidzamā gadījumā atbildei vajadzēja skanēt «huuuuu . . . ue». Rolfs nezināja, no kurienes nāk šis sauciens, un tāpēc nepiegrieza tam vairs vērības.

Viņš ielīda tumšā stūrītī un sēdēja tur ilgi, nenolaiz- dams acu no ceļa. No Pletsburgas puses nāca kādas skaņas. Mazliet vēlāk un jau tuvāk piepeši atskanēja divi šāvieni. Vēlāk viņš dabūja zināt, ka tie bijuši lemti vienam viņa biedram. Beidzot kaut kur bija dzirdams vājš «temp-ta, temp-ta». Viņš izņēma dūci, iegrūda to dziļi zemē un sakoda tā spalu zobiem. Sim paņēmienam bija maģiskas sekas, un nu viņš skaidri dzirdēja zirga pakavu klaudzienus. Sis zirgs auļoja pilnos lēkšos; bet tas bija vēl ļoti tālu, un tikai piecas minūtes pēc tam, kad viņš bija uzlēcis kājās, pakavu klaudzieni kļuva pavisam skaidri dzirdami. Viņš izdzirda arī ieroču metāla žvadzoņu, un drīz viņam aizjoņoja garām britu virsnieks. Kāpēc un kurp?

Vēlēdamies izdibināt, kurp jātnieks dodas, Rolfs noskrēja veselu jūdzi viņam paka]. Tā viņš aizskrēja līdz kalna virsotnei, kurp nakts klusumā ziemeļu vējš no jauna viņam atnesa tās pašas skaņas:

Te-remp, te-remp, te-remp.

Kad šīs skaņas izgaisa tālē, Rolfs atkal ķērās pie dūča, kas bija viņam par veselu jūdzi tuvinājis jātnieku, un atkal skaidri dzirdēja: «te-remp, te-remp, te-remp».

«Steidz uz Kanādu,» Rolfs nodomāja. Tikai to viņš nevarēja pateikt, vai tas ir kurjers ar depešām vai priekšizlūks, vai sūtnis, kas steidz pēc papildspēkiem.

Atkal vajadzēja ilgi gaidīt. Ap pusdesmitiem līdz viņam no dienvidiem atšalca jauna un skaļāka skaņa. Dūcis zemē pastiprināja šo skaņu, bet neizskaidroja to. Nebija mēnesnīcas, nakts bija tumša, un varēja mierīgi sēdēt ceļa tuvumā. Pēc minūtēm divdesmit skaņa bija tuvāk, bet pēc piecām minūtēm Rolfs ieraudzīja tumšu masu, kas kustējās pa ceļu. Viņš nevarēja kļūdīties, ka dzird vedēju balsis, angļu virsnieka komandu, smago riteņu čīkstoņu … un beidzot skaņu cilvēka balsi, kas gāja pa priekšu:

«Qui, parbleu, tout ce que je sais, c'est par lā.» [6]

Simt kareivju liela britu nodaļa, trīs vezumi, daži lielgabali un franču pavadonis. Rolfam pavadoņa balss likās pazīstama; jā, viņš bija gandrīz pārliecināts, ka tā ir Fransuā Lakolla balss.

Tas bija svarīgi, bet nebūt vēl neizšķīra jautājumu. Pulkstenis jau bija vienpadsmit. Pusnaktī jābūt pie laivas. Viņš devās turp pēc iespējas ātrāk, lai gan tādā naktī bija jāiet lēnāk. Noteikdams ceļu pēc mirdzoša­jām zvaigznēm, viņš aizgāja līdz ezeram un netālu no norunātās vietas sauca skaudro, drebošo lijas saucienu:

«Hu-u-u-u-uuu-u …

Hu-u-u-u-uuu-u …

Huuu-uuu!»

Pēc dažiem mirkļiem viņš saņēma atbildi:

«Hu-u-u-u-u-u-u-u …

Huuu-nuu …»

Rolfs cieta dažus mirkļus klusu un raidīja savukārt atbildi:

«Huu-uuu.»

Abi viņa biedri bija jau še. Fiskem, kā izrādījās, bija sašauta roka. Viņi jau gribēja nekavējoties doties uz galveno mitekli, lai paziņotu savus niecīgos novēroju­mus un nogādātu ievainoto biedru. Bet Fiske ne visai rūpējās par savu ievainojumu, apgalvoja, ka tas esot vienkāršs ieskrambājums, un atgādināja viņiem, ka ģenerālis pavēlējis katrā ziņā pārliecināties par ienaid­nieka turpmākiem nodomiem. Tāpēc viņi nolēma, ka Seimurs aizvedīs Fiski atpakaļ un pastāstīs, ko viņi redzējuši, bet Rolfs dosies vēlreiz izlūku gājienā.

Ap vieniem Rolfs bija kalnā, no kura redzēja jāt­nieku un lielgabalus, ko pavadīja konvojs. Viņš sēdēja un gaidīja, ieklausīdamies skaņās, kas pamazām izgaisa ziemeļos, un uz mata tādās pat skaņās no dienvidiem, kas, gluži otrādi, pieauga. Nepagāja ne stunda, kad viņš ieraudzīja vēl lielāku kareivju nodaļu un izdzirda vedēju balsis un riteņu čīkstoņu. Viņš varēja tikai divējādā veidā izskaidrot šo pārvietojumu: vai nu briti steidzas koncentrēt savu spēku pie Cēzijas, kur tos sargā no Makdonouga ziemeļu vējš, kas tiem ļauj bez šķēršļiem atgādāt no ziemeļiem nepieciešamos krāju­mus un pastiprinājumus un neatkarīgi no kuģiem pārvietoties pa sauszemes ceļiem; vai arī briti galīgi atkāpjas uz Kanādu. Tikai vienā vietā un proti — tuvu tai vietai, kur pie Cēzijas ceļi dalās, viņš varēja par to pārliecināties. Nebija daudz ko prātot, viņš teciņiem devās uz Cēziju, kas bija no viņa sešas jūdzes tālu.

Karaspēks, kas gāja pa priekšu, virzījās trīs jūdzes stundā. Rolfs veica piecas. Pēc minūtēm divdesmit viņš panāca kareivjus, kuru lēnā kustība viņu tagad kavēja. Ko lai nu iesāk? Tādā tumšā naktī bija grūti skriet teciņiem pa mežu, bet iet pa ceļu garām kareivjiem riskanti. Viņam bija jāapmierinās ar to, ka var iet dažus soļus aiz kareivjiem. Reizes divas, kad daži kareivji palika iepakaļ, tie bija viņam tik tuvu, ka viņš dzirdēja tos sarunājamies.