Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

No tiltiem norāva dēļus un uztaisīja nocietinājumus, bet balsti un sijas tiltā palika. Kad tuvojās «sarkan- svārču» nodaļa, amerikāņi uzreiz saprata sava koman­diera plānu.

Vislielākais atstatums, ko toreiz spēja nolidot šaute­nes lode, bija simt soļu. Amerikāņiem bija dota pavēle nešaut, kamēr ienaidnieks nebūs pie ozolu mežiņa otrā upes krastā, simt soļu no tilta.

Briti tuvojās stingrā kārtībā. Apkārt viss apklusa un sastinga. Skaidri bija dzirdams katrs britu virsnieka vārds, komandējot nodaļu. Cik dīvaini vajadzēja jus­ties veterāniem, kas bija cīnījušies Spānijā, Francijā un pie Reinas, kad viņi gāja pretī ienaidniekam, ar kuru varēja sarunāties bez tulka.

«Nešaut, iekām neesmu devis pavēli!» atskanēja zemā Makglesina balss.

Briti tuvojās ātriem soļiem un bija jau pie ozolu mežiņa.

«Tēmēt zemāk un šaut!» pavēlēja Makglesins. Norī­bēja šāvienu zalve, un sarkanās rindas pie ozolu mežiņa mazliet sadrebēja.

«Uzbrukumā!» uzsauca britu virsnieks, un «sarkan- svārči» metās uz tiltu. Uguns no dambja nemitējās . .. Krītošie briti- retināja uzbrucēju rindas.

«Uz priekšu!»— un britu kapteinis uzlēca uz vidējās sijas un, zobenu vicinādams, devās uz priekšu. Tai pašā brīdī izveidojās trīs rindas kareivju, pa vienai uz katras sijas. Pirmais krita kapteinis; lode ķēra viņu sirdī, un upe aiznesa viņu. Briti neatlaidīgi virzījās uz priekšu dūcošo nāvīgo ložu jūklī. Bet šāvieni sprak­šķēja un sprakšķēja. Tā tas gāja veselu pusstundu. Neviens brits nepalika upes otrā pusē, neviens negrie­zās atpakaļ, lai gan katrs zināja, ka iet drošā nāvē. Neviens no viņiem nenokļuva līdz tilta vidum, bet ievainotos aprija strauju upe. Neviens nekad nedabūja zināt, cik daudz drošsirdīgu vīru gāja bojā šai dienā. Krita kapteinis, kas pavēlēja doties uzbrukumā, pēc viņa otrs, trešais, kas viņu aizvietoja, un, iekām pa­guva grozīt viņa pavēli, ūdens upē kļuva asiņains. Kopš tā laika upi sauc par Asiņaino Saranaku. Karaspēka nodaļa bija iznīcināta un uzbrukums likvidēts.

Rolfs nolaida šauteni reizē ar citiem, bet viņa sirds sažņaudzās sāpēs, redzot tik briesmīgu cilvēku kautiņu. Viss ap viņu šķita kā drausmīgi murgi, un viņš bija priecīgs, kad ieradās vēstnesis un paziņoja, ka viņu aicina uz galveno mitekli. Nepagāja ne stunda, kad viņš jau īrās pa ezeru, aizvezdams sev līdzi uz Berlingtonu komandiera vēstis un instrukcijas.

Bija skaidra, saulaina diena, kad Rolfs īrās savā mazajā laiviņā.

Viņš īrās piecas stundas no vietas, un, kad piestāja pie Berlingtonas doka, pie debesīm jau mirgoja zvaig­znes. Viņš izdzirda vientuļa suņa gaudas; pavēries uz to pusi, viņš ieraudzīja pie pašas doka malas pazīstamo Skukuma stāvu. Tas stāvēja, pacēlis purnu uz augšu, un žēli gaudoja.

Bet kāda krasa pārmaiņa norisinājās sunī, kad pie­brauca Rolfs! Tas sāka riet, lēkāt, rūkt, vicināt asti, mest ar galvu, cilāt kājas, traukties ar visu augumu, sāka māt ar spalvu kušķīti virs galvas un grozījās uz visām pusēm; tad tas sāka skriet lieliem lokiem, vēro­dams, vai tuvumā nav kādas vistas, ko varētu ziedot savam priekam, un pēkšņi iesmilkstējās, pie kam smilk­sti bija pilni izteiksmes un laikam domāti kādai zinā­mai personai.

Rolfs steidzās nodot depešas. Vēstis bija labas, bet vēl neziņoja, ka drīz būs cīņai gals. Viss tagad bija atkarīgs no Makdonouga. Depešās bija prasīts, lai rīt visas cīņai derīgās karaspēka daļas dodas aizstāvēt Pletsburgu. Ausmā tiešām taisījās doties ceļā tūkstoš pieci simti vīru.

Rolfs pārgulēja barakā kopā ar Skukumu. Mazā gaismiņā, kad karaspēks devās ceļā, par lielu nepatiku Skukumam, to ieslodzīja pagrabā.

Sejā pūta auksts ziemelis, kad viņi brauca pa ezeru. Airētāji bija veselīgi, stipri cilvēki, bet viņi nekādā ziņā nevarēja cerēt nokļūt pie mērķa ātrāk kā pēc piecām stundām.

Viņi jau bija pusceļā, kad izdzirda gandrīz nemitīgus lielgabalu grāvienus. Nevarēja būt šaubu, ka uzbru­kums sācies, jo briti jau sen gaidīja ziemeļu vēju.

Airētāji sāka strauji airēt, lai paātrinātu savu liel­laivu gaitu. Viņu brāļiem draudēja nāves briesmas; viņi zināja to un steidzās. Barkasi neīrās, bet lidoja. Pēc stundas viņi ieraudzīja mastus, buras, pulvera dūmus, bet vēl nekādu pazīmju, kas liecinātu par iznākumu. Albāni un Ņujorka, kā arī Pletsburga karā­jās mata galā; airētāji airēja, airēja, airēja.

Lielgabalu grāvieni kļuva aizvien skaļāki un skaļāki, kaut arī ar pārtraukumiem. Pāgāja vēl stunda. Viņi jau redzēja kuģus, un viņiem atlika ne vairāk kā četras jūdzes. No lielgabaliem kūpēja dūmi; masti bija no­lauzti. To viņi redzēja skaidri. Airētāji sakoda zobus un airēja, airēja, airēja.

Sers Džordžs līdz šim neatzina nekādus šķēršļus savā ceļā uz Albāni, atskaitot Makdonougu, bet tagad viņam gadījās otrs šķērslis — Mekombs.

Viņam šķita, ka, ieņemot Pletsburgu no priekšas, tikai veltīgi zaudēs ļaudis, bet iespējams pāriet upi augstāk un ieņemt to no aizmugures. Viņš bija pilnīgi pārliecināts: ja ieradīsies britu flote un iznīcinās amerikāņu floti, viņa karakuģi varēs iznicināt pilsētu pa daļām, nezaudējot pie tam neviena cilvēka. Labvēlī­gais ziemelis deva Dounijam iespēju pamest Isl-o-Nuā un braukt pa ezeru uz leju ar saviem nopelnu bagāta­jiem vīriem.

So rūdīto vīru, kas bija ar mieru krist par savu lietu, bija vairāk nekā Makdonouga vīru, un tie bija pārāki par pēdējiem visādā ziņā, arī kuģniecībā; tāpēc tie bija pilnīgi pārliecināti par savu uzvaru.

Makdonouga stratēģija balstījās uz trim galveniem punktiem. Viņš izmeta enkuru līča ziemeļu pusē tā, lai ikviena flote, kas brauktu pa ezeru uz leju un gribētu tam uzbrukt, būtu spiesta irties pret vēju; tad novieto­jās tik tuvu malai, ka flote, kas gribētu viņam uzbrukt no sāniem, neizbēgami iekļūtu forta šāvienu ugunī;- un, beidzot, atstāja tikai vienu ieeju līcī, ko aizsprostoja bīstama zemūdens klints. Iznāca īstas lamatas ar ēsmu. Bez tam viņš pavēlēja sagatavot virves, enkurus un springus, lai būtu iespējams ar stāvu velteni pagriezt kuģus, kad tas izrādīsies nepieciešams ienaidnieka uzbrukuma laikā.

Viņš bija visu iepriekš paredzējis, kad 11. septembra rītā britu flote apbrauca apkārt Kumberlendas ragam.

Sai rītā jaunais komandieris kailu galvu kopā ar saviem kareivjiem uz ceļiem lūdza, lai Dievs viņam dāvātu uzvaru. Vai kāds, kas labi pazīst viņa drosmīgo ienaidnieku, var šaubīties par to, ka arī tas savukārt raida tādas pat lūgsnas Dievam? Pirmā britu zalve iznīcināja Saratoga vistu kūti. No turienes izlaidās gailis, atsēdās uz lielgabala, sasita spārnus un sāka dziedāt. Jūrniekiem palika jautri ap sirdi, un viņi uzskatīja to par labu zīmi.

Tad sākās kauja ar saviem varoņdarbiem un šaus­mām. Britu korvete «Finča», kas atradās priekšgalā, iekļuva Makdonouga lamatās-un uzdrāzās klinšu sēk­lim.

Britu komandieris un daži virsnieki krita. Ja Makdo- nougs nebūtu tik tālredzīgs, lielgabalu elles uguns dotu ienaidniekam uzvaru. Kad bija izšauti visi lādiņi vienā pusē, viņš ar virvju, varpenkuru un springu palīdzību iedarbināja otru bateriju.

Tā bija viena no visniknākajām ūdens kaujām, kāda jebkad pieredzēta pasaulē. Uz bfitu flagmaņa no trīs­simt cilvēkiem palika neskarti ne vairāk kā pieci; kaujas beigās katram no astoņiem kuģiem palika vai nu pa vienam mastam, kas nespēja saturēt buras, vai tikai pa vienai pašai lietojamai burai. Nepilnās pustrešās stundās bija iznīcināta britu flote un iegūta uzvara.