Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

No šīm sarunām varēja noprast, ka armija atkāpjas, lai gan tās varēja būt arī tikai tukšas kareivju tenkas. Viņš apvaldīja savu nepacietību un soļoja tālāk. Kāds kareivis apstājās, lai aizdegtu pīpi. Viņš gandrīz pa­grūda Rolfu un, pamanījis blakus cilvēku, jautāja īpatnā, raksturīgā izloksnē:

«Draugs, vai tev nav tabakas?»

Rolfs, kam bija gadījies sarunāties ar gūstekņiem, tūlīt pazina dienvidangļu izloksni un atbildēja tāpat:

«Nē, es nesmēķēju,»— un nesteigdamies nozuda.

Atlika vairs tikai divu stundu gājiens līdz Cēzijai, kad kareivji, pārgājuši krustceles, nogriezās uz zieme­ļiem. Nav šaubu, armija atkāpās uz Kanādu! Rolfs aptupās pie žoga, ieklausīdamies aizejošos soļos un riteņu čīkstoņā, kas pamazām izgaisa ziemeļu virzienā.

Viņš bija saskaitījis apmēram trīs simti vīru; pavi­sam to bija 13 000. Viņš palika sēžam un gaidīja. Viņam nenācās ilgi gaidīt; pēc pusstundas viņš izdzirda, ka no dienvidiem tuvojas, lielāka kareivju nodaļa. Priekšā mirgoja vairāku lākturu uguns, un Rolfs steidza pār­rāpties pāri žogam, kas izrādījās ļoti zems un pie tam tik rets, ka viņš nespēja aiz tā paslēpties. Kādu gabalu no turienes atradās viņam pazīstamā tiesneša Hebeļa māja, ko iekļāva biezi krūmi. Viņš trauca turp un paslēpās tādā vietā, no kurienes pa daļai varēja redzēt karavīru nodaļu. Tā līdzinājās iepriekšējai, bet bija daudz lielāka, gandrīz vesels pulks; aizgājis līdz ciema ceļam, virsnieks uzsauca: «Stāt!»— un deva kādu rīko­jumu. Briti acīmredzot taisījās še nomesties uz nakts- dusu. Viens kareivis piegāja pie žoga un gribēja to nolauzt sārtam, bet virsnieks neatļāva. Tad kareivji salasīja žagarus un citu kurināmo, un drīz vien gar ceļu un apkārtējās ganībās šur tur iekvēlojās sārtu ugunis. Rolfs bija kā lamatās, jo līdz gaismai vēl palika tikai pāris stundas.

Glābties no briesmām varētu, iekļūstot mājā. Rolfs līda apkārt tiesneša mājai un piegāja pie missis Hebeles loga. Sis bija ļoti nemierīgs laiks, un pietika reizes četras viegli pieklauvēt, lai namamāte pieceltos. Viņas vīrs ne vienu vien reizi ieradās tādā kārtā.

«Kas tur ir?» viņa jautāja pa nelielu šķirbiņu loga rāmī.

«Rolfs Kiterings,» skanēja čuksti. «Visapkārt mājai kareivji. Vai varat mani paslēpt?»

Vai viņa var? Vai kaut viena amerikāņu sieviete tai laikā atbildētu «nē»?!

Viņš klusītiņām iezagās pa durvīm.

«Kādas ziņas?» viņa jautāja. «Stāsta, ka Makdo- nougs esot uzvarējis uz ezera, bet Pletsburga kritusi.»

«Nē, Pletsburga ir sveika un vesela. Makdonougs sagūstīja britu floti. Esmu gandrīz pārliecināts, ka visa britu armija atkāpjas uz Kanādu.»

«Paldies Dievam, paldies Dievam!» bijīgi iesaucās missis Hebele. «Es zināju, ka tā beigsies; mēs, sievietes, katru rītu un vakaru pulcējāmies un lūdzām Dievu. Cst!» viņa pielika pirkstu pie lūpām, rādīdama uz blakus istabu. «Britu virsnieks.»

Viņa dabūja no skapja divas segas un aizveda Rolfu uz istabas augšu. Tur bija nelielas durvis, kas veda mazā pieliekamā. Rolfs izklāja segu uz grīdas, izstiepās un aizmiga dziļā miegā.

Ausmā sāka skanēt taures — un visa nometne piecē­lās. Uzcēlās arī virsnieks, kas gulēja mājā, un nostājās uz durvju sliekšņa. Viņš bija še, lai apsargātu māju. Pārējie virsnieki pievienojās viņam. Missis Hebele pagatavoja brokastis. Rolfam likās, ka viņi ēd klusē­dami. Samaksājuši par brokastīm, virsnieki devās pie sava pulka un veda to uz ziemeļiem, bet virsnieks, kas bija apmeties šai mājā, vēl arvien stāvēja pie durvīm.

Drīz Rolfs izdzirda steidzīgus soļus; durvis atvērās, ūn tajās parādījās missis Hebeles mierīgā, skaistā seja. Viņa pamāja tam ar galvu un nolika tā priekšā krūzīti kafijas, dažus gabaliņus maizes un kukurūzas biez­putru ar pienu. Tikai tas, kas deviņpadsmit gadu vecumā nostaigājis lielu gabalu un nav ēdis divpadsmit stundu no vietas, sapratīs, cik tas viss Rolfam likās gards.

Rolfs pavērās pa mazo ventilatora lodziņu un ieraudzīja savā priekšā ceļu. Spriežot pēc trokšņa, viņš cerēja ieraudzīt krietnu kareivju nodaļu, bet kāds bija viņa izbrīns, kad viņš saskatīja desmit pulku ar visiem kaujas ieročiem un pārtikas vezumiem. Brašs kara­spēks, bet no kareivju sejas izteiksmes tūlīt varēja nojaust, ka tie spiesti atkāpties.

Pletsburgas aplenkums nobeidzās bez kaujas, jo Makdonouga gars valdīja uz sauszemes un ūdens. Britu ģenerālis sajuta to tādā pat mērā kā jeņķu karabinieri kopš tā brīža, kad britu karogu noņēma no «Confiance» masta.

Seram Džordžam bija jāizšķiras starp diviem lēmu­miem. Viņš varēja ar varu tikt pāri Saranakai un

doties uz Albāni; bet tādā gadījumā visa viņa satiksme būtu pārrauta, un viņam vajadzētu visus nepiecieša­mos pārtikas krājumus iegādāties naidīgā zemē. Ameri­kāņu karaspēkam turpretim ik dienas nāca klāt jaunas karabinieru nodaļas, un, iekām seram Džordžam izdo­tos nokļūt Albāni pilsētā, amerikāņiem būtu vairāk kareivju nekā britiem—un ko tad?

Ja Lielbritānija neatsūtīs ne jaunas armijas, ne jaunas flotes, viņam draud Bergeuna liktenis. Prevo nolēma neļauties tamlīdzīgām nejaušībām un naktī uz 11. septembri, astoņas stundas pēc Makdonouga uzva­ras, pavēlēja atkāpties uz Kanādu.

Briti gribēja pēc iespējas ilgāk to noslēpt un līdz saulrietam nekā negrozīja, lai ielenktā pilsēta līdz beidzamai minūtei nekā nenojaustu un ienaidnieks, vajādams bēgļus, »eizmantotu morālās un materiālās priekšrocības. Lai tikai no rīta visi dabū zināt, ka ienaidnieks laimīgi pārgājis pāri robežai. Plāns bija izdomāts visā pilnībā un būtu katrā ziņā realizēts, ja sera Prevo ienaidnieks nebūtu tikpat gudrs kā viņš pats.

Ar kādu uztraukumu Rolfs noraudzījās skatā, kas norisinājās Cēzijas tuvumā; cik daudz tas viņam vēs­tīja, un kādā nepacietībā viņš gaidīja, kad varēs doties visātrākiem soļiem prom, lai drīzāk paziņotu priecīgās vēstis! Ne ilgāk kā divarpus stundas — un viņš būs pie sava priekšnieka. Un ar pārākuma un lepnuma jūtām viņš noskatījās spožajā, kareivīgajā gājienā un braša­jos ienaidniekos, kas bija spiesti atkāpties.

Visi džentlmeņi no pirmā līdz beidzamajam mirdzēja sava kara tērpā purpurā un zeltā; kas tā bija par kareivisku un krāšņu ainavu, salīdzinot ar trūcīgi apģērbtajiem Vermontas karabinieriem un Edironde- kas bargajiem medniekiem! Cik daudz skaistāki izskatī­jās viņu dārgakmeņiem rotātie dzelzs zobeni līdzās vienkāršajiem pelēka tērauda zobeniem.

Missis Hebele stāvēja pie durvīm, kad tie gāja garām. Visi pieklājīgi sveicināja viņu. Virsniekam, kas apsar­gāja viņas māju, pavēlēja pievienoties pulkam. Missis Hebele pamāja ar cepurīti, atbildēdama atvadu sveicie­nam, un nespēja atturēties nepateikuši:

«Ko jūs teiksiet par manu pareģojumu, ser Džordž, un par maciņiem?»

Rolfs nevarēja redzēt savu saimnieci, bet dzirdēja viņas vārdus un redzēja, kādu iespaidu tie panāca.

"Britu ģenerālis apturēja zirgu.

«Džentlmeņa vārds, kundze, ir likums,» viņš teica. «Lūdzu virsnieku kungus nomest savus maciņus pie lēdijas kājām.»

Viņš pirmais rādija priekšzīmi. Divpadsmit reižu Rolfa dzirdi aizsniedza naudas gabalu klaudzoņa un skandoņa, un divpadsmit virsnieku aizgāja, zaudējuši savus maciņus.

Lēdija savāca tai rītā pie savu durvju sliekšņa apaļu tūkstoti zelta dolāru, par ko līdz šim vēl stāsta viņas mazbērni.