Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

«Es darīšu visu, ko varu, Fransuā,» atbildēja Rolfs, un viņam ietrīcējās balss un sažņaudzās sirds, iedomā­jot ģimeni, kas palikusi bez apgādnieka. Viņš nebija aizmirsis musketes lodi, kura aizsvilpoja pāri viņa galvai, nenodarīdama nekā ļauna. «Bet,» viņš piemeti­nāja, «man nav tiesības palīdzēt bēgt manas dzimtenes naidniekam.»

Rolfs griezās pēc padoma pie Makglesina un pastās­tīja viņam, kas noticis pie dzirnavām. Makglesins, kura sirds bija tik plaša kā viņa varenie, platie pleci, ņēma šo lietu savās rokās. Viņš devās pie ģenerāļa Mekomba un tik spilgti atstāstīja tam visu, ka Fransuā dabūja caurlaižamo zīmi un pēc sešām stundām steidza mājup uz Kanādu, iepriekš devis solījumu, ka vairs nepiedalī­sies karā.

Starp gūstekņiem Rolfs ieraudzīja vēl vienu pazīs­tamu seju iekritušiem, noliesējušies vaigiem iesarkani pelēcīgā krāsā. Pēc gadiem šis cilvēks piederēja visvecā­kajiem gūstekņiem. Viņam bija sirma bārda un sirmas ūsas. Viņš nepazina Rolfu, bet Rolfs uzreiz pazina Mikiju Kiteringu. Viņš bija bēdzis no cietuma un pievienojies ienaidnieka armijai pirmajā kara periodā. Rolfam bija nepatīkami redzēt, par kādu nicināmu nelieti izrādījies viņa tēvocis. Viņš nekā nespēja tam palīdzēt, jo, ja liktos tam pazīstams, ar to tikai pa­kļautu viņu visām sekām, kas saistītas ar nodevēja vārdu. Tāpēc Rolfs aiz tā iegansta, ka gūsteknis vecs, parūpējās tikai uzlabot viņa stāvokli un no personī­giem līdzekļiem apgādāja viņu ar tabaku. Sirdī viņš tam bija piedevis visu, bet turējās savrup no tā. Vēlāk viņi nekad vairs nesastapās.

Lielāko daļu milicijas atlaida pēc lielās kaujas. At­stāja tikai visnepieciešamāko daudzumu izlūku un kareivju garnizonā, kas apsargātu fortu un gūstekņus. Tagad ik dienas gan braukšus, gan kājām daudzi devās mājās atpūsties. Rolfu galīgi pārņēma ilgas redzēt veco fermu. Viņš devās uz galveno mitekli.

«Ģenerāl, vai varu dabūt. . . atvaļinājumu . . .» viņš stomījās, «… lai dotos mājās?»

«Nemaz nezināju, Kitering, ka jums ir ģimene. Pro­tams, došu jums atvaļinājumu un izmaksāšu naudu par visu laiku.»

Cemplēns ir divējādu vēju ezers: ziemelis pūš ar dažām pārmaiņām sešus mēnešus, bet dienvidu vējš gandrīz bez pārmaiņas nākamos sešus mēnešus.

Otrā rītā ezerā parādījās bērza tāss laiva, kas devās uz dienvidiem; ziemelis šai dienā pūta ar tādu spēku, kādu vien tā spēja izturēt. Laivas vidū sēdēja-Rolfs, pakaļgalā Kuonebs un priekšgalā Skukums.

Divās dienās viņi aizīrās līdz Tikonderogai. Se viņi viegli atrada sev palīgu portedžam, un trešajā dienā pret vakaru Kuonebs piesēja Skukumu saitē, iekām viņi izkāpa malā pie Hendrika fermas.

Lazdas malka dega spožā liesmā, un katliņš vārījās, kad viņi atvēra durvis un ieraudzīja ģimeni, kas gaidīja vakariņas.

«Nemaz nezināju, ka jums ir ģimene,» bija teicis ģenerālis. Zēl, ka viņš nebija klāt, kad apsveica atnā­cēju. Ja karš spēj radīt tādas jūtas, tad tas pelna tikpat daudz svētības, cik lāstu. Gaiss bija šādu jūtu piesāti­nāts, un Van Tremperi, ieraudzījuši klibojošo varoni, palika pavisam jūtīgi. Mīla, līdzjūtība, lepnums un maigums pildīja viņu sirdis. Viņu brālis, viņu dēls atgriezies mājās! Ievainots, bet kaujās norūdīts un slavas vainagots. Jā, Rolfam bija sava ģimene, un, to sajuzdams, viņš skūpstījās ar visiem un pat ar Aneti, kurai kvēloja vaigi un mirdzēja actiņas.

Vecais Hendriks sāka nemierīgi grozīties un izklai­dīgi vērās visapkārt.

«Ak! Kā es priecājos, cik labi! Jā! Bet kur tad suns? Nepiesieniet to, lai ķer vien cāļus uz tiem priekiem.»

«Marta,» Rolfs sacīja, «jūs teicāt, lai nākot pie jums, kad būšot ievainots. Un tā nu esmu ieradies un atvedu līdzi arī aizgādu, ja gadījumā nespētu strādāt uz lauka.»

«Lai Dievs tevi svētī, manu zēn; nav vajadzīgs nekāds aizgāds. Tu zini, ka esi man mīļš, un ar katru reizi es priecājos vairāk, kad tu ierodies. Kā Aņete raudāja, kad dabūja zināt, ka esi aizgājis karā!»

«Ai, māmiņ, es nemaz nedomāju raudāt. . . raudāja mazais Hendriks,» sacīja Anete, pietvīkdama un noie­dama malā.

Atnāca oktobris ar ugunīgajiem un zeltītajiem ko­kiem, purpura un oranžkrāsas ozoliem un bērziem, gaišzilajām debesīm, kurās peldēja baltas mākoņu pūkas un atspoguļojās zilajos, dzidrajos ezera ūdeņos,— atnāca un palika kalnos.

«Ak, manu tēvu Dievs!» parasti lūdzās Kuonebs. «Kad nākšu Laimīgo Medību zemē, dod, lai tur būtu birstošo lapu mēnesis… vislabākais gada laiks.»

Sai saulaino debesu un mežu mēnesī, kas šķīstīts no dažādiem kaitīgiem kukaiņiem, mēdz būt vienas vienī­gas briesmas. Kas var pielikt kvēlošu ogli pie sausām koku lapām, lai, šiem diviem elementiem savienojoties, nerastos uguns un nepadarītu kalnus kailus?

Kas no jums brīnīsies, ja, sērkociņam un salmam saskaroties, pēdējais aizdegsies? Sakiet — kas noliegs, ka jauneklis un pieaugusi meitene, sastapdamies ik dienas pie azaida un bieži sarunādamies savā starpā, galu galā sāk viens otra tvīkt?

«Marta,» kādu dienu teica vecais Hendriks, «man šķiet, ka Rolfs un Anete saķildojušies.»

«Hendrik, tu esi un paliksi vecs, akls kurmis,» Marta atbildēja. «Es visu laiku domāju, ka mums ir laba ferma, bet Rolfs saka: «Nē, Džordža ezers nekam neder. Mums visiem jāpārceļas uz Hudzonu.»»

Jo tuvāk nāca novembris un atvaļinājuma beigas, jo vairāk un vairāk Rolfs sāka līdzināties pats sev. Beidza­mās divas nedēļas viņš, dakšām un cirvi bruņojies, daudz palīdzēja visneatliekamākos darbos fermā.

Kopējiem spēkiem viņi uzcēla garu, izturīgu kūti, kuras stūri bija gludi notēsti kā vislabākajā galdnieka darbā, bet sienam iekārtoja nojumi ar bērza tāss jumtu.

Bet Rolfs dienu un nakti nopūlējās vēl ap vienu celtni. Tā nebija vis parasta būda, bet augsta un liela pils, krāšņa un plaša celtne, kas lemta divām sirdīm, kuras mīl viena otru. Viņš neizvēlējās vis vietu ezera vai upes krastā, bet augstāk par visām kalnu smailēm un cēla, cēla to tik ilgi, kamēr mēnesis bija galā. Tikai tad viņš uzdrošinājās izlūgties palīdzības, un Anete apsolīja, ka palīdzēs viņam uzcelt šo ēku.

Jā, Džordža ezera piekraste tiešām bija bada fermu valstība. Šis ezers atradās tālu no lielajiem ceļiem. Bija tālu līdz Cemplēnam un Hudzonai. Un Hendriks, nekā neiekrājis desmit grūta darba gados, tikai tagad pārlie­cinājās par to.

«Nākamā vasarā izraudzīsimies citu vietu,» Rolfs sacīja, «bet tagad man jābrauc atpakaļ uz Pletsburgu.»

1. novembrī Rolfs un Kuonebs ieradās pie ģenerāļa. Izrādījās, ka nekādu sevišķu darbu pašlaik nav,, va­jadzēja tikai rīkoties uz ziemu, bet no ziemeļu kaimiņu puses nekādi traucējumi vairs nebija paredzami. Lie­lākā daļa milicijas bija jau atlaista, un tā viņi ieradās Pletsburgā tikai tādēļ, lai tos ar godu atvaļinātu. Katrs no viņiem saņēma kara medaļu, pie kam Rolfa medaļai bija pievienota sevišķa zīme par dalību britu lielgabalu aizlodēšanā.

Karš ar visām likstām un drausmām bija beidzies. Par karu daudzi izsakās, ka tas esot «vislielākā nelaime, kāda vien spēj piemeklēt kādu zemi», bet tomēr šim karam bija labas sekas: neuzticība, kas bija valdījusi atsevišķu Amerikas valstu starpā, izgaisa pēc tam, kad šo valstu kareivji dabūja kopā cīnīties un dzert «no vienas blašķes». Mazā Kanāda, kas līdz tam bija saskal­dīta sīkos gabaliņos un drumslās, apvienojās veselā valstī, jaunā nācijā, kas bija spējīga pati sevi aizstāvēt. Anglija, kas bija plātījusies ar saviem panākumiem uz jūras, dabūja pieklājīgu un taisnīgu pamācību, jo pretinieks, ko viņa tā nicināja un apvainoja, pierādījās tai līdzvērtīgs un tāds pat jūras cilts karalis kā tā. Gluži nevajadzīgā kauja pie Jaunorleānas, kas norisinā­jās divas nedēļas pēc tam, kad karš bija oficiāli beidzies, pierādīja, ka Tenesijas nedisciplinētie vīri ir cienīgi sāncenši veterāniem, kas bija uzvarējuši lielo Napo­leonu.