Ernests Setons-Tompsons: Rolfs mūžamežos

Karš atnesa neizmērojamus materiālus zaudējumus, bet līdz ar to sagādāja abām valstīm nopietnus ieguvu­mus. Tūkstoš astoņi simti četrpadsmitā gada divdesmit ceturtajā decembrī parakstīja Ģentes traktātu, un garās šautenes pēc tam mierīgi karājās būdās pie sienām. Traktāts neminēja par kara cēloņiem—tiesī­bām pārmeklēt uz jūras katru kuģi. Un kā gan lai to minētu? Kad liels zēns piekauj mazāku un tas dod viņam par to pamatīgu belzienu, nav vajadzīgs pirms samierinātāja rokasspiediena, visiem dzirdot, paziņot, ka «es, Džons, viena puse, tas ir, apvainotājs, piekrītu, apsolu un noslēdzu šai gadījumā līgumu, pēc kura atsakos uz visiem laikiem ķildoties ar tevi, Džonatanu, otru pusi, tas ir, apvainoto». Sis punkts bija vēsturisko notikumu loģiskā izeja. Tiesības pārmeklēt kuģus beidzās vēl pirms miera noslēguma, un vieta, kur apbedīti tās kauli, mūsu laikos aizmirsta.

Rolfs un Kuonebs ziemu atkal medīja kažokādu zvērus, bet, kad sākās pavasaris un pagāja sējas laiks, Rolfs un Van Trempers uzmeklēja vietu fermām. Katru iegūto dolāru viņi izlietoja, lai nopirktu lielisku zemi Hudzonas augšgalā. Rolfs visu laiku uzstājās, lai iegūtu pēc iespējas vairāk zemes un pārvāktos ātrāk. Hendriks izturējās ar šausmām pret tādu zibens āt­rumu. Visiem par brīnumu, pircējs fermai radās ļoti drīz; šim cilvēkam nebija vēl piedzīvojumu, ko nozīmē zemkopība, un viņš izmantoja pirmo izdevību.

Kāzas atlika līdz nākamam gadam, kad Anetei būs pilni deviņpadsmit gadi, bet Rolfam divdesmit viens. Māja, ko viņi sev uzcēla, protams, nelīdzinājās pilij, bet bija ļoti ērta un plaša.

Sī māja nodibināja jaunu koloniju. Dodiet, cik vajag, labas zemes, un viss pārējais nokārtosies. Kaimiņu skaits aizvien vairojās; zemes gabalus ķertin izķēra. Rolfam un Hendrikam veicās gluži labi, un pēdējais galu galā bija pateicīgs tai notikumu gaitai, kas viņam sākumā šķita pārāk strauja; mēs runājam par Rolfa padomu iegādāties pēc iespējas vairāk zemes. Tā viņš palika bagāts, un vēlāk, kad viņa dēli pieauga, tiem bija diezgan zemes, un tie turējās pie savas mājas.

Upes ūdenskritumi, kā jau Rolfs paredzēja, deva viņam iespēju izmantot to spēku. Rolfs ierīkoja nolik­tavu un sāka nodarboties ar zvērādu tirdzniecību. Par saviem ietaupījumiem viņš uzcēla koku zāģētavu, ap kuru izauga ciemats ar pasta nodaļu, uz kuras izkār­tnes bija redzams Rolfa vārds.

Kuonebs, protams, neatstāja Rolfu, bet nedzīvoja tā mājā tāpēc, ka viņam tā likās pārāk liela. Viņš iz­raudzīja vientuļu un no visām pusēm aizsargātu vietu un uzcēla tur vigvamu.

Skukumam nācās dalīt savas uzticīgā pavalstnieka jūtas, bet tas ātri atrisināja šo sarežģīto uzdevumu, sadalīdams savu laiku starp abiem. Tas nebija daudz pārvērties, tomēr nobriedis tiktāl, ka sāka atzīt zoolo­ģiskā fakta pareizību, ka vistas nav irbes, un iecietīgi izturēties pret kladzinātāju baru, kas pulcējās katru rītu uz Anetes saucienu. Jā, tas spēra vēl vienu soli pretī progresam, kad kādā jaukā dienā visvaronīgākā kārtā sadeva neizglītotajam kaimiņu sunim, «viszemā­kās pakāpes sētas sunim», kam bija tikpat vājas zināša­nas ornitoloģijā kā pašam Skukumam agrākajos laikos.

Sāda uzvedība vairo viņa nopelnus, jo viņam nebija viegli to iemācīties. Viņš nebija vairs tik jauns," un, iekām astotais pavasaris ieraudzīja kūstošo sniegu, viņu aizsauca Laimīgo Medību zemē, kur nav dzeloņ- cūku, bet papilnam vistu un nav neviena cilvēka, kas iedomātos jaukties viņa rīcībā.

Viņš nomira, bet tomēr palika dzīvs. Atmiņa par viņu nekad nenovecoja, jo viņu atvietoja Skukums № 2, kas savukārt atdeva vietu Skukumam № 3, un viņa cilts tādā pat kārtībā turpinās līdz šai baltai dienai.

Pagāja divdesmit gadu. Rolfs dzīvoja pārticībā un bija kļuvis ģimenes tēvs; noliktavas un zāģētava ienesa daudz naudas. Rolfs Kiterings bija pazīstams visā ielejā kā vīrs, uz ko var paļauties.

Tādi cilvēki vienmēr vajadzīgi valstij. Tie, kuri stāvēja priekšgalā un kuru pienākums ir pazīt un pareizi novērtēt cilvēkus, drīz vien izraudzījās viņu. Un viņu vēstnesis nebija neviens cits kā sirmais Silva- nijs. Drīz vien Rolfs stāvēja Albāni pilsētas zālē un sniedza roku vecajam dzirnavu īpašniekam kā amata biedrs; viņš bija ievēlēts goda pilnā vietā par pilsētas valdes locekli. Kopš tā laika Rolfs meta aizvien plašā­kus lokus. No Albāni pilsētas viņš devās uz Ņujorku, Jaunās Pasaules saimnieciskās dzīves sirdi, un beidzot Rolfa garais, vīrišķīgais stāvs kļuva pazīstams arī

Vašingtonā, un viņa veselais prāts un skaidrie paņē­mieni, ar kādiem viņš mēdza kārtot savus pasākumus, iemantoja visur atzinību. Un tomēr katru gadu ap medību laiku viņš prata iekārtoties tā, ka varēja ar Kuonebu pavadīt dažas nedēļas mežā. Tad viņi devās uz savām vecajām medību vietām un atkal pārdzīvoja pagājušos mednieku laikus. Liels bija prieks, kad viņiem piebiedrojās jaunākais Rolfs un pierādīja savu tīksmi dzīvot brīvo mežinieku dzīvi.

Tomēr tā vairs nebija Rolfa īstā dzīve, bet tikai mazs patīkams pārtraukums, un sirmais Kuonebs atzina aizvien skaidrāk, ka viņam ar Rolfu vairs kopēja vienīgi pagātne. Kopš tā brīža, kad upes krastā parādī­jās lielais nams, viņš sajuta, ka viņu ceļi šķiras. Viņa cieņa pret Nibovaku bija tagad pieaugusi līdz dievināša­nai, un tomēr viņi ar katru gadu kļuva viens otram svešāki. Rolfs bija viņu pāraudzis; Kuonebs atkal bija viens — tāpat kā tai dienā, kad viņi satikās. Gadi bija radījuši lielu starpību viņu uzskatos, un Kuonebs saprata to. . . saprata, ka laiki mainījušies un viņš atgriezies sen pagājušos gadsimtos.

«Mana dzīve ir mežu gudrība,» viņš mēdza sacīt. «Bet, tā kā meži aizvien vairāk izgaist, pēc nedaudz gadiem vairs nebūs neviena koka un tad mana gudrība nebūs nekas vairāk kā muļķība. Sai zemē tagad mīt visvarens spēks — tirdzniecība, un šis spēks aprīs visas lietas un beidzot pašu cilvēku. Tu esi diezgan gudrs, Nibovaka, lai peldētu pa straumi, varenais milzis ir tavā pusē, un tā spēks darīs tev labu. Bet tas nav nekas man: ja man ir ko paēst un laba guļas vieta, es esmu apmierināts.»

Viņš dzīvoja ielejas otrā pusē, labu gabalu no lielās noliktavas, savā vigvamā, no kura varēja vērot saules lēktu. Divdesmit pieci gadi klāt pie tiem piecdesmit, ko viņš bija nodzīvojis Menmeijano zemē, bija laupījuši viņa skatam skaudrumu un kājām lokanību. Viņa galva bija kļuvusi sudrabota. Bet gadu nasta nebija pārveidojusi viņa garu un nebija atņēmusi spēju mīlēt priežu mežus un saules lēktu tāpat kā jaunās dienās. Vēl biežāk nekā agrāk viņš ņēma savu tamtamu un devās uz lūgsnu klinti, uz savu Aideho … kā to sauc rietumu sarkanādaiņi. Tā bija augsta klints, un tās smailē pūta auksts vējš, un tāpēc viņš bija tur uzcēlis nelielu telti ar ieeju austrumu pusē.

Tagad viņš bija vecs, un medības viņam veicās grūti, bet toties viņam bija stipra roka, uz kuras atbalstīties. Reizēm viņam tādēļ uzmācās drūmas domas — tā bija piecpadsmit gadus vecā puisēna roka, ko viņš pats bija kādreiz vadījis. Vigvamā nekad netrūka barības un segu, un viņam netrūka arī brīves saules lēkta klints pakājē. Bet kādu citu izsalkumu nespēja remdēt arī tālredzīgais Nibovaka; par to viņi pat nevarēja abi sarunāties.

Kuonebs uzcēla sev vēl otru būdu, no kurienes varēja vērot saulrietu aiz kalniem. Tur viņš sēdēja pie neliela ugunskura, sildīja tamtamu un daiņoja mirdzo­šajām debesīm.