Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Nočaukstēja tuvie krūmi, un no tiem iznāca cilvēks. Piegājis pie mirstošā tēvijas sarga, viņš pielika roku tam pie sirds. Rolfs atvēra acis un ieraudzīja cilvēku, kas bija noliecies pār viņu un teica:

«Nibovaka! Tas esmu es, Kuonebs!»

Vakarā, kad uzvarētāji atgriezās Pletsburgā, ļaužu sirdīs valdīja prieks un mīla. Visur bija dzirdamas runas par dēkainajiem dienas notikumiem, par vislikte- nīgākiem mirkļiem, kad bijusi jau zaudēta katra cerība un pēkšņi brīnišķā kārtā veiksme pārgājusi dārgās tēvijas pusē. Bēgošie pakaļpulki vajāti, briti paslēpu­šies kalnā, bet tad ieradies amerikāņu izlūks un laikā brīdinājis no briesmām . . . šāvieni — un izlūks pazu­dis . . . visapkārt par to vien runāja.

Bet, kad Seimurs un Fiske pastāstīja, kā viņi gājuši pa sakautā ienaidnieka pēdām, viņiem jautāja:

«Kur tad Kiterings?»

Visi uztraucās, visi sāka runāt par pazudušo izlūku. Tad viens no klātesošiem parādīja dūci ar iniciāļiem R. K., ko bija atradis netālu no paslēptuves.

Pēkšņi piecēlās tumšsejains izlūks; apskatīja nazi un izgāja no istabas. Pēc pāris minūtēm viņš stāvēja ģenerāļa Mekomba priekšā un teica tam tikai dažus vārdus, bet teica no visas sirds:

«Tas ir mans zēns, Nibovaka; tas ir Rolfs; sirds man to saka. Atlaid mani! Es jūtu, kā viņš lūdz, lai es nāku. Atlaid mani, ģenerāl! Man jāiet.»

Lielais cilvēks prata novērtēt tā vīra sirdi, kas nekad nekā lieka nemelsa.

«Vari iet, bet kā tad tu viņu nakti atradīsi?»

«Gan es viņu atradīšu,» atbildēja indiānis, rādīdams mazu, rūsganu suni smailiem ausu galiem, kas stāvēja viņam pie kājām.

«Vēlu tev sekmes; viņš bija viens no mūsu labāka­jiem izlūkiem,» ģenerālis teica un, pasniegdams indiā­nim pudeli, piebilda: «Ņem līdzi divus vīrus un, lūk, šo.»

Un tā dienas ausma atrada Rolfu uz nestuvēm. Tās nesa viņa trīs biedri. Nestuvēm pa priekšu skrēja Skukums, vērīgi blenzdams gan uz vienu, gan otru pusi, lai gan tai mirklī no lamatām nebija jābaidās.

Tātad dūča zaudējums — vislielākā no visām likstām, kas visvairāk satrauca Rolfu un lika viņam kurnēt uz likteni,— izglāba viņam dzīvību, atdarīja tumsības vār­tus un pārvērtās zelta važā, kas viņu izvilka no atvara.

Rolfu varēja pārvest ratos, bet ceļš bija ļoti nelāgs, un tāpēc biedri labāk nesa viņu nestuvēs. Tie atnesa viņu pie ezera, kur tos gaidīja laiva, un pēc divām stundām nogādāja Pletsburgā slimnīcā.

Te viņam tūlīt saglāba kāju un pārsēja brūces. Viņu sasildīja, nomazgāja un pabaroja. Kad saule no rīta pavērās viņa istabā, viņam likās, ka visapkārt ir bezgalīgs miers un klusums.

Viņu apmeklēja ģenerālis un brītiņu pasēdēja pie viņa. Ģenerāļa vārdi viņu pilnīgi atalgoja par visām ciešanām un ievainojumiem. Makdonougs izstaigāja visas slimnieku istabas; viņa apmeklējumi ietekmēja slimos kā saules stars un nereti atvairīja nāvi, kura stāvēja galvgali tiem, kam zuda spēks un kas jau taisījās pārkāpt mūžības slieksni.

Rolfs toreiz vēl nesaprata to, un tikai pēc ilga laika viņam kļuva pavisam skaidra sen jau dzirdēto vārdu nozīme: «Tas iedvesa viņā dzīvu dvēseli.»

Pilsētā nebija neviena cilvēka, kas neticētu, ka karš beidzies, un nebija neviena, kas šaubītos, ka tēvija uzvarējusi.

Trīs nedēļas ir ilgs laiks jau puslīdz nobriedušam jauneklim, bet, lai cik garas bija slimnīcā pavadītās stundas, bieži vien tās apstaroja prieks. Pie slimnie­kiem nāca mātes, lasīja priekšā un sarunājās. Sad un tad pienāca ziņas no armijas. Stāstīja par uzvarām uz jūras. Rolfu apmeklēja biedri: jautrais un dzīvespriecī­gais Seimurs, kas bija kā radīts dzīves līksmei un mākslinieka gaitām; nerunīgais Fiske un asprātīgais un dzēlīgais Makglesins. Rolfs pavadīja ar viņiem jautras un laimīgas stundas. Viņu apciemoja arī citi. Piemē­ram, veselīga, sārta Vermontas vecenīte, kurai bija krituši trīs dēli, pildīdami savu pienākumu pie Makdo- nouga lielgabaliem; viņa stāstīja to mierīgā balsī kā cilvēks, kas pārpilns lepnuma par viņam lemto godu. Jā, viņa priecājās, ka tas Kungs, kas viņai dāvājis trīs dēlus, ņēmis savu dāvanu atpakaļ par slavu tēvijai. Ja vien Anglijas valdība zinātu, ka viņas vārdos runā zemes gars, tā sacītu: «Kāds mums labums, ka esam uzvarējuši vairākās kaujās un nodedzinājuši vairākas pilsētas! Tas viss mums nav nekā devis. Pasaulē ir tādas lietas, ko nespēj satriekt ne armija un flote, ne likumi, nekāda vara zemes virsū, pat pekle ne. Tur mīt spēks, kas spēj paciest visu, spēks, kas pārņem visu cilvēka būti, paliek par galveno saturu tādām dvēselēm kā Vermontas vecenītei, kas ir nelokāma, lepna un līksma, lai gan nekas nespēj atvietot to, ko viņa zaudējusi.»

Visi šie ļaudis nāca un gāja, un tikai divi apmeklētāji reti pameta Rolfu; garš, lokans, tumšsejains cilvēks ar vieglu gaitu un viņa rūsganā ēna'— nepopulārs, ņur- dīgs suns smailām ausīm, kas visiem spēkiem pūlējās paturēt savā varā to grīdas daļu, kas bija zem gultas, četrstūri, ko iekļāva gultas četras kājas.

Nakti Kuonebs gulēja uz grīdas līdzās Rolfa gultai, bet dienu kopa ievainoto un ar dažādiem viltus paņē­mieniem piespieda viņu ar katru dienu ēst vairāk un vairāk.

Kuoneba kara klausības pienākumi tagad bija daudz vieglāki, un viņam bija daudz brīva laika, lai dotos uz mežu pēc irbēm, kuras viņš uzmeklēja ar Skukuma palīdzību. Suns ar ārkārtīgu prieku un cītību uzošņāja putnus, riedams tik ilgi, kamēr ieradās Kuonebs ar savu stopu un bultām un piepildīja maisu ar medījumu.

Rolfa jaunais organisms pārvarēja slimību; pēc nedē­ļas jauneklis ēda jau labi, gulēja labi un palika ar katru dienu spēcīgāks.

Kādā jaukā rītā, kad skaidrās debesis vēstīja, ka sākas spilgta, saulaina diena, indiānis paņēma tamtamu, uzkāpa pašā vaļņa virstotnē un raidīja skatu uz kal­niem, kas mirgoja tumšo ūdeņu otrā pusē. Se viņš sakrāva nelielu sārtu, aizdedzināja šķipsnu tabakas un sāka sist ar mazu kociņu pa tamtamu. Viņš pacēla galvu, vērodams, kā stīdz gaisā dūmu grīste, un daiņoja savā dzimtā valodā:

«Tēvs, es dedzinu tabaku un raidu dūmus uz Tevi. Es dziedu Tev dziesmu, jo sirds mana daiņo.»

Pie Rolfa gultas visu laiku bija dzirdami stāsti par austrumiem. Viņš dabūja zināt par kalnu iedzīvotāju tikumiem un dzīvi, dzirdēja, kā dzīvo dzimtas pie tālajiem ezeriem un upēm, dzirdēja par gaišmatainiem bērniem, kas gaida atgriežamies no kara savus brāļus un tēvus. Sievas nāca pakaļ vīriem, mātes dēliem, lai viņi varētu atgūt mājās spēkus. Un Rolfa dvēselē aizvien vairāk un vairāk modās ilgas pēc vecās fermas Džordža ezera malā.

Pēc divām nedēļām viņš varēja jau sēdēt. Pagāja vēl viena nedēļa — un viņš jau gāja klibodams; bet, kad atnāca siltas dienas, viņam atļāva pastaigāties pilsētā.

Viņš iepazinās ar dažiem gūstekņiem, ko vērīgi uzraudzīja sargi. To bija pāri simtam. Viņam bija dīvaina sajūta, tos uzlūkojot; viņam likās necienīgi turēt cilvēkus gūstā, un tomēr viņš bija spiests apzinā­ties, ka tie jāpatur par ķīlniekiem, ko apmainīs pret viņa tautiešiem.

Daži no tiem viņam šķita rupji, bet daudzi iepatikas kā labi un krietni biedri.

Sava otra apmeklējuma laikā viņš pēkšņi izdzirda pazīstamu balsi:

«Sveiki, Rolf! Comment (ļa vas.'»—un Rolfs ar lielu prieku un reizē sāpēm ieraudzīja Fransuā Lakollu.

«Jūs man palīdzēsit aizkļūt no šejienes, Rolf, vai ne?» mazais francūzis čukstēja. «Tur uz upes man palika septiņi mazulīši. . . viņiem nav maizes, un viņi droši vien domā, ka viņu tēvs beigts.»