Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Galdā sakrautās pudeles, sarkanā seja un stīvā mēle skaidri norādīja, cik pareizas baumas, par kurām visi runāja tikai čukstos.

«Uzbrukums Pletsburgai? Ā! To es ceru. Taisni to es ceru. Priecāšos ar viņiem sastapties. Džentlmeņi,» viņš griezās pie sava štāba, «ā, ā! Mekomb, lūdzu!»—un ģenerālis piebīdīja pudeli nopietnajam, jaunajam cilvē­kam, kas stāvēja viņam līdzās.

«Nē, ser, pateicos,» tas atbildēja.

Ģenerālis atmeta ar roku, un izlūki izgāja izbrīnā un mulsā. Vai tiešām viņi tikko bija redzējuši armijas vadoni? Kas par brīnumu, ja amerikāņi cieta vienu zaudējumu pēc otra!

Mekombs tomēr uzdrošinājās sacīt:

«Vai nebūs kādu pavēļu, ser? Sie izlūki bauda pilnīgu uzticību. Sapratu no viņu vārdiem, ka briti tikai gaida, kad grozīsies vējš. Viņiem ir tūkstoš līdz divi tūkstoši viru.»

«Līdz rītam vēl daudz laika. Esmu izlicis viņiem Pletsburgā lamatas. . . Viņi neatgriezīsies dzīvi no turienes.»—un ģenerālis atļāva štābam aiziet, lai va­rētu palikt viens un stiprināties pret sala draudiem.

Tad otrs jaunais cilvēks, leitnants Tomass Makdo- nougs, flotes komandieris, mēģināja viņu iebiedēt, no­rādīdams uz briesmām, kas draud viņiem visiem. Vis­pirms tas vērsa viņu uzmanību uz to, ka viņu barkasi un lielgaballaivas ir pilnīgā kārtībā un sešu stundu laikā var pārvest trīs tūkstošus kareivju no Berlingto- nas uz Pletsburgu. Viņš droši uzstājās,- ka tūlīt jāsāk rīkoties.

Uz Cemplēna pūš divējāda virziena vēji. Jau divas nedēļas bija pūtis dienvidu vējš, un tagad ik dienas varēja sagaidīt, ka tas pāries ziemeļu vējā. Makdo- nougs sevišķi uzsvēra šo apstākli, bet viss velti; jaunais cilvēks saņēma pavēli «gaidīt, kamēr prasīs viņa pa­domu»; tā viņu apvainoja un aizskāra, bet viņš bija spiests klusēt.

Otrā dienā Hemptons nolika parādi, bet nedeva pavēli izsūtīt karaspēku. Pats viņš bija tādā stāvoklī, ka nespēja parādē ierasties.

Visa armija tagad zināja, kas notiek; milicija, tas ir, zemessargi, ne visai kautrējās un izteica par šo jautā­jumu savas domas.

Nākamā dienā, 30. jūlijā, vēja virziens uzreiz mainī­jās. Hemptons tāpat nīka bezdarbībā. 31. jūlija rītā no ziemeļiem dārdēja lielgabalu grāvieni, un pret vakaru ieradās izlūki ar ziņu, ka uzbrukums sācies. Pletsburgu ieņēma un izpostīja, pie kam britu kareivju bija trīsreiz mazāk par karaspēku, kas atradās Berlingtonā.

Daudz rūgtu un sašutuma pilnu vārdu izlauzās kareivjiem, un daudz jauno virsnieku lāstu dzirdētu tas, kas iedomātos noklausīties viņu sarunās. Silvani- jam bija taisniba, kad tas runāja par parādību, kas bieži vien izpaužas kritiskos brīžos: «Muļķi stāv armi­jas priekšgalā, bet īstie vadoņi novietoti zemos poste­ņos kareivju ierindā.»

Drīz pēc tam pienāca ziņas par jaunām likstām — zaudētām cīņām pie Biverdemas, Stonikrika un Niaga­ras. Arī še darbojās tās pašas divas grupas: ļaudis, kas drošsirdīgi cīnījās, bija vāji disciplinēti, bet nekurnēja; un nespējīgi vadoņi, kas tos dzina lamatās.

Septembrī leitnantu Mekombu iecēla par Pletsbur- gas komandantu. Tas bija prātīgi un vēstīja labākus laikus. Tieši pēc tam pienāca ziņa par slaveno Pirrija uzvaru pie Eri ezera, kas ievadīja jaunu laikmetu amerikāņu brīvības cīņā. Tūlīt arī iznīcināja Moravian- taunu un turienes britu armiju.

Ģenerālis Vilkinsons beidzot bija spiests rīkoties un sūtīja Hemptonam depešas, ka nepieciešams uzbrukt Monreālai. Par neveiksmi nevarot būt runa, viņš teica, jo Monreālas aizsardzībai esot pavisam 600 jūrnieku, bet viņa armijā 8000 vīru un Hemptonam 4000. Kad tie savienosies pie pašas Satogejupes grīvas, tā būs neuzva­rama armija. Vismaz tā likās.

Rolfam, kas nekad nebija redzējis īstu kauju, ļoti gribējās tikt armijas rindās. Bet kurjera pienākumi, ko viņš bija uzņēmies, spieda viņu kā agrāk iznēsāt depešas. Ceļu uz Saketas fortu, no turienes uz Ogdens- burgu un Kvingtaunu, tad atpakaļ uz Pletsburgu viņš zināja ļoti labi, bet viņa laiva bija apmeklējusi visas ostas pie Cemplēna un Džordža ezera.

Oktobra otrā pusē un novembra pirmā pusē viņš bija Albāni pilsētā, kad tur izplatījās ļaunas vēstis. Hemp- tons pieprasīja, lai Makdonougs dodas uz Isl-o- Nuā — tā bija nejēdzīga prasība, un, ja to izpildītu, varētu iet bojā daļa amerikāņu flotes. Bet Makdonougs bija jau agrāk saņēmis instrukcijas: «atbalstiet armiju, bet lūkojiet katrā ziņā noturēt ezeru savās rokās»,— un tāpēc viņš atsacījās paklausīt Hemp- tona pavēlei.

Draudēdams viņam ar kara tiesu un personīgu atrie­bību, Hemptons devās kara gaitā. Pie Satogejas viņš sastapa nenozīmīgus kanādiešu spēkus, kas tik sekmīgi pretojās viņam, ka viņš atkāpās un atgriezās ar savu armiju Pletsburgā.

Ģenerālis Vilkinsons rīkojās vēl ļaunāk. Viņa armijā skaitījās 8000 vīru. No tiem 2500 ietilpa arjergardā. 800 kareivju liela kanādiešu nodaļa pārrāva viņu rindas. Gribēdami atsist uzbrukumu, amerikāņi metās tiem virsū, bet viņus sakāva pie Kristlera fermas. Tad Vilkinsons atteicās no uzbrukuma Monreālai, pārgāja pāri Svētā Labrenča upei un novietojās Sutogejā zie­mas mītnē.

Decembrī Amerika spēra lielu soli uz priekšu, atņem­dama Hemptonam armijas vadību.

Vilkinsona pirmais darbs, pavasarim tuvojoties, bija uzbrukums Lakolmillai, kas bija pārvērtusies par diez­gan stipru cietoksni un noderēja par galveno punktu, kas aizsargāja piecu jūdžu garo robežu.

No visiem izlūkiem Rolfs vienīgais labi pazina šo apgabalu, bet viņu aizmirsa un aizsūtīja ar depešām uz Pletsburgu. Uzbrukums Lakolmillai bija milzīga kļūda no sākuma līdz galam. Vilkinsons bija galīgi sakauts, un, tikai pateicoties Mekombam, viņa armija varēja atkāpties un nevis bēgt.

Makdonougam bija pavēlēts apsargāt ezeru; mēs redzēsim, ka viņš to izpildīja. Britu flote pie Isl-o-Nuā bija mazliet stiprāka par viņa floti, un tāpēc viņš iekārtoja punktus pie Veržeņas, Vermontā, septiņas jūdzes augšup no Bebrupes, pie kuras grīvas viņš lika taisīt ierakumus un uzstādīt baterijas. Tad viņš ataici­nāja Braunu, slaveno Ņujorkas kuģu būvētāju. Brauns bija ar mieru sešdesmit dienu laikā uzcelt kuģi ar divdesmit četriem lielgabaliem. 2. martā koki stāvēja vēl mežā, 7. martā bija gatavs ķīlis, bet 11. aprīlī «Saratogu» ielaida ūdenī. . . tas notika četrdesmit dienu pēc tam, kad masta koki vēl pacēlās kalnos.

Uzcēla arī citus kuģus un tādā pat steigā. Drīz visi ieraudzīja, cik gudri rīkojies Makdonougs sava punkta izvēlē, jo britu eskadra, kas bija sūtīta, lai iznīcinātu viņa nelielo floti vai nogrieztu viņam izeju no upes grīvas, piedzīvoja galīgu neveiksmi, ko tai sagādāja tālredzīgā amerikāņa baterijas.

Pēc amerikāņu uzvaras pie Caipevas viņus sakāva pie Lendislēnas, bet 25. augustā briti ieņēma Vašing­tonu, kur iznīcinaja visas sabiedriskās ēkas. Tomēr šī kļūme neiedzina vis armiju izmisumā, bet — gluži otrādi — pacēla tautas garu un lika beidzot saprast, ka karš ir nopietns. Nekavējoties saformēja jaunas kara­spēka daļas un sagatavoja lielu krājumu munīcijas un pārtikas; nespējīgos komandierus atstādināja un aizvie­toja vīriem, kas divu pēdējo karagājienu laikā bija parādījuši izcilu prātu un enerģiju.

Pa to laiku Lielbritānija, kas bija paguvusi sadragāt Napoleonu, steidza sūtīt pastiprinājumus savai Ameri­kas armijai un aizsūtīja uz Kanādu karaspēku, kas bija piedalījies kontinenta cīņās.