Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Ģenerālis pasmaidīja, un viņa uzslava bija īsa, bet izteiksmīga:

«Jūs esat brašs zēns!»

Silvanijs teica, griezdamies pie senatoriem: «Divas lietas vienmēr rada zemē krīzi — pirmkārt, krietni daudz muļķīgu komandieru; otrkārt, krietni daudz gudru komandieru vienkāršu kareivju vidū. Tautai par laimi, katrs atrod savu īsto vietu vēl pirms krīzes beigām.»

Amerikāņu tauta sāka saprast, cik daudz patiesības šais vārdos. Nespējīgie bija jau paguvuši pierādīt savu gara nabadzību, un 1813. gada vasara to apstiprināja neskaitāmiem piemēriem. Maijs, jūnijs un jūlijs Rol­fam pagāja ceļā, un viņš daudzkārt atnesa nelāgas ziņas. Zaudējumi pie Stonikrika, Biverdemas un Niaga­ras bija drausmīgs trieciens rietumu armijai. Jūnija mēnesī divas korvetes drošsirdīgā, bet vieglprātīgā leitnanta Smisa vadībā iekļuva Cemplēna ezerā lama­tās, un amerikāņi tādā kārtā pazaudēja divus kuģus, kas padarīja britu floti stiprāku ezeros.

Šā panākuma iedrošināti, briti sāka Cemplēna ezera ziemeļos reizi pēc reizes uzbrukt amerikāņu teritorijai, iznīcinādami visu, ko nevarēja paņemt līdzi.

Rolfu un Kuonebu aizsūtīja uz Kanādu, uzdodot viņiem ievākt ziņas par ienaidnieka spēkiem.

Amerikāņi nelabprāt izmantoja indiāņu pakalpoju­mus kara laikā; bet briti neturējās pie tādiem aizsprie­dumiem, un viņiem bija daudz sarkanādaino sabied­roto. Kuonebs bija izņēmums, jo par viņu galvoja baltais biedrs; bez tam viņš varēja sniegt ievērojamus pakalpojumus, jo prata mazliet franciski un varēja tātad apmeklēt kolonistus, nemodinot aizdomas, ka viņš ir amerikāņu izlūks.

Viņš devās ceļā viens un aizgāja ļoti tālu. Viņš labi pazina visu apgabalu gandrīz līdz pat Monreālai un beigās jau bija Oldtaunas tuvumā, kur viņam izdevās garāmejot uztvert dažus vārdus, kas viņam lika ausī­ties: «Pulkvedis Mirrejs . . . tūkstoš divi simti vīru . . . četri simti vīru …»

Tai laikā Rolfs bija paslēpies mežā līdzās Lakolmillai. Viņš redzēja, kā tur iegāja viena karaspēka nodaļa pēc otras, un galu galā saskaitīja pieci simti kareivju. Kad atnāca nakts, viņš riskēja pieiet tuvāk. Izgājis no meža, viņš uzmanīgi devās pa klajumu uz priekšu.

Siens jau bija nopļauts un gandrīz viss aizvests no pļavas; vidū bija palikusi tikai viena kaudze. Rolfs jau bija pie tās, kad no dzirnavām līdz viņam atlidoja kareivju balsis. Drīz no turienes iznāca krietni daudz kareivju, un visi nesa sev līdzi segas. Acīmredzot dzirnavās viņiem pietrūcis vietas, un viņi nolēmuši gulēt pļavā.

Rolfs jau grasījās atkāpties, kad izdzirda kareivju balsis aiz muguras; tās norādīja, ka no turienes tuvojas cita nodaļa. Tātad Rolfs bija nokļuvis starp divām ugunīm. Citas paslēptuves nebija kā vienīgi siena kaudze. Viņš paārdīja to no malas un paslēpās tur; sienā izrādījās daudz gušņu un dadžu — tas arī laikam bija iemesls, kāpēc kaudze atstāta pļavā; Rolfs jau juta to dūrienus.

Viņa sirds sāka stipri pukstēt, kad viņš izdzirda ieroču žvadzoņu un soļu troksni; kareivji pamazām tuvojās, un viņš jau varēja izšķirt to balsis. Viņš skaidri sadzirdēja, ka abas nodaļas nodomājušas pārgu­lēt pļavā, tādā kārtā ielencot viņu gandrīz no visām pusēm. Nezinādams, ko citu darīt, viņš nolēma mierīgi palikt savā vietā. Kareivji skaļi sarunājās, taisīdami sev guļu, un viens no viņiem sacīja:

«Re, kur siena kaudze, paņem no turienes sienu.»

Pie kaudzes pienāca kareivis, bet tūliņ skaļi nolamā­jās, jo bija kailām rokām paķēris sauju aso dadžu. Biedri sāka skaļi smieties par viņa neveiksmi. Kareivis devās atpakaļ uz sārtu, nozvērēdamies, ka nodedzinās siena kaudzi. Pēc brītiņa viņš tiešām tuvojās tai ar degošu pagali rokā.

Rolfs jau taisījās mesties ienaidniekam virsū, ja tas aizdedzinās viņa paslēptuvi, un nenovērsa no tā acu, kamēr tas uzpūta uguni. Uguns tomēr apdzisa, jo grīšļi un gušņas bija mitri. Kareivis kaut ko norūca pie sevis un, dusmīgi aizsviedis kūpošo pagali, aizgāja atpakaļ pie sārta. Rolfs steidzīgi apbēra pagali ar zemi.

Mirklis bija kritisks, un tikai pacietība izglāba viņu.

Netālu no kaudzes bija apmetušies divi kareivji, smēķēja un sarunājās savā starpā. Vienam no viņiem pietrūka tabakas; otrs viņam teica:

«Nav liela nelaime, Pletsburgā dabūsi, cik uziet.»

Pēc tam Rolfs izdzirda: «tiklīdz pulkvedis»,— un citus aprautus teikumus.

Rolfam bija ļoti neērti sēdēt. Gušņas durstīja viņam seju un kaklu; viņš baidījās pakustēties, lai ierīkotos ērtāk. Viņš nemaz nezināja, cik ilgi būs jāpaliek tādā stāvoklī, bet nolēma bēgt, tiklīdz viss apklusīs un nomierināsies.

Kareivji, kas bija tuvāk siena kaudzei, jau taisījās uz guļu. Kad viss apklusa, Rolfs uzmanīgi pavērās no savas paslēptuves un ieraudzīja, pirmkārt, divus sarg­kareivjus, kas soļoja uz priekšu un atpakaļ gar nomet­nes malu, un, otrkārt, uzlecošā mēness lielo, mirdzošo ripu. Rolfs agrāk nebija zinājis, kādas šausmas var reizēm modināt šis jaukais spīdeklis.

Ko tagad lai iesāk? Viņš bija iekritis lamatās un atradās kara nometnes vidū. Lakolmillā, bez šaubām, pulcējās kāda svarīga ekspedīcija.

Viņam bija diezgan laika, lai apsvērtu savu stāvokli. Ja līdz rīta ausmai neizdodas tikt prom, viņu, bez šaubām, pamanīs. Formas tērps viņam varēja glābt dzīvību, bet kareivji bija paraduši ātri izrēķināties ar tiem, ko uzskatīja par spiegiem, un tāpēc varēja pārāk vēlu to pamanīt.

Laiku pa laikam viņš pavērās no savas paslēptuves un ikreiz redzēja vienu un to pašu: kareivji guļ, sargi staigā šurp un turp, un mēness spīd. Pēc kāda laika viņš ieraudzīja sardzes maiņu; atbrīvotie kareivji izvē­lējās vietu naktsguļai siena kaudzes tuvumā. Viens no viņiem, vēlēdamies sev uztaisīt ērtāku guļas vietu, pienāca tuvāk, lai paņemtu klēpi siena, un saskaitās, kad ieraudzīja, cik tur dzeloņu. Cik pateicīgs bija Rolfs gušņām un dadžiem, kas viņam dūrās sejā un kaklā.

Tagad viņš bija ielenkts no visām pusēm un, nezinā­dams, ko darīt, nedarīja nekā. Stundas divas viņš gulēja mierīgi un pat aizmiga. Viņu uzmodināja kāds troksnis pie galvas; viņš atskatījās un ieraudzīja divas lauku peles, kuras rotaļājās viņam blakus.

Mēness tagad spīdēja vēl spožāk, un viņš skaidri redzēja visas peļu kustības; tās meklēja un ēda augu sēklas, kas bija iekļuvušas kaudzē, un šad tad izskrēja pļavā. Un lūk, kad tās bija aizskrējušas un jautri lobīja vanagzirņu pākstis, gaisā bez trokšņa pavīdēja kāds putns. Nākamā brīdī tas aši pazibēja no augšas lejā un cirta uz priekšu nagus; atskanēja vājš pīkstiens, un spalvainais naidnieks saķēra peli, aizraudams to sev līdzi. Otra pele metās zem kaudzes, pārlēca pāri Rolfa galvai un kaut kur nozuda.

Nakti Rolfs vairākkārt uz īsu laiku iemiga. Rīta ausmā kareivjus modināja taures skaņas, un tie sāka rīkot brokastis. Viens no tiem atkal pienāca pie kaudzes, lai paņemtu siena klēpi sārtam, un atkal gušņas izdarīja Rolfam to pašu draudzīgo pakalpojumu. Aizvien biežāk un biežāk līdz viņam aizlidoja vardi:

«Pletsburga» . . . «pulkvedis» . . .

Brokasta smarža briesmīgi kārdināja izsalkušo Rolfu. Kafija smaržoja cauri sienam. Rolfam bija kabatā mazliet sausas gaļas, bet trūka ūdens; viņu neizsakāmi mocīja slāpes, un nekad vēl mūžā viņš nebija tik smagi cīnījies pats ar sevi. Laiks vilkās neciešami ilgi, lai gan bija pagājusi ne vairāk kā pusstunda, kopš kareivji ieturēja brokastis. Bet tad ar lielu prieku Rolfs iz­dzirda ritmiskus soļus, kas pamazām izdzisa tālē.