Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Bet tad bija klāt maijs — lielais, vizošais maijs ar jūsmīgām dziesmām un dzīvības dvesmu. Uz ūdens parādījās laivas, meži apakšā kļuva brūni, bet koku galotnes atmirdza zeltainā gaismā.

Rolfs jutās stiprs kā jauns alnis. Viņš alka kustības un labprāt apņēmās nogādāt depešas Saketā. Tagad viņš varēja iet viens; guļai pietika ar vienu segu, ēdienam ar divām mārciņām žāvētas gaļas dienā. Ne­liels cirvis vienmēr noder, bet šauteni smagi nest; jauns virsnieks, redzēdams viņa šaubas par šauteni, piesolīja pistoli, un Rolfs ar prieku paņēma to un aizbāza aiz jostas.

Viņš bija tagad izaudzis vēl garāks, ievērojami garāks par sešām pēdām. Kalsens, bet lokans un plecīgs — viņš staigāja vieglu gaitu kā veselīgs cilvēks, kas radis daudz iet. Viņa seja kvēloja, bet zilganpelēkās acis staroja, kad viņš devās ceļā tieši Saketas ostas virzienā. Sargkareivis atdeva viņam godu, bet dežurē­jošais virsnieks, ko pārsteidza Rolfa stāvs un ziedošā seja un kas sajuta cienību, ka viņš uzņēmies tādus pienākumus, atvadīdamies spieda viņam roku un sa­cīja:

«Laimīgu ceļu, Kitering! Atnesiet mums labākas vēstis nekā pēdējās divas reizes.»

Rolfs tagad zināja, kā jāiet, un sākumā nesteidzās. Vismaz pusstundu viņš gāja lieliem, vienādiem soļiem, tad nākamās divas jūdzes ātrākā gaitā. Stundas laikā viņš būtu viegli varējis noiet piecas jūdzes, ja šai gada laikā nebūtu viena, visai svarīga šķēršļa: visas upes bija ūdens pārpildītas un tāpēc ļoti grūti tikt tām pāri. Pār brist vai tikt pāri pa laipu varēja tikai mazām, šaurām upītēm; turpretim lielās upes bija pārāk platas, lai pār tām uzceltu tiltiņus gājējiem, un pārāk saltas un bīstamas, lai tās pārpeldētu. Gandrīz ikreiz Rolfs pie upes taisīja plostu. Labs izlūks nekad neceļas pāri uz labu laimi. Nemākulīgi veidots plosts ir ļoti bīstams; labs plosts garantē drošību, bet prasa daudz laika, kamēr to uztaisa. Triju dienu laikā Rolfam nācās taisīt piecpadsmit labu plostu; šim nolūkam viņš izmantoja sausus priedes koķus, kas bija visur un vienmēr atro­dami, un sasēja tos ar kārklu klūgām. Katrs plosts viņam laupīja veselu stundu laika, bet dienā sanāca piecas stundas. Rolfs tomēr mācēja lietderīgi izmantot savu laiku. Dienas palika garākas, un tas viņam deva iespēju ceļot arī krēslā. Drīz viņš nokļuva apdzīvotās vietās. Kāda kolonista būdā viņš dabūja zināt, ka sers Džordžs Prevo mēģinājis strauji ieņemt Sametu, bet cietis neveiksmi. Ceturtajā dienā Rolfs bija jau uz kalnu grēdas Saketas tuvumā — tai pašā vietā, kur bija stāvējis priekš apmēram trim mēnešiem. Viņa krūtis sažņaudzās, kad viņš vērās tālē; nesen pārdzīvotie notikumi modināja galvā daudz smagu domu un šaubu, bet . . . paldies Dievam! . . . kārtī tāpat vēl plīvoja karogs ar uzrakstu: «Senā slava».

Viņš parādīja savas pilnvaras sargkareivjiem; viņu ielaida pa vārtiem un tad noveda galvenajā miteklī.

Te viņš no visām pusēm izdzirda labas ziņas. Eskad- ras priekšnieks Sonsejs bija pārbraucis pāri Ontario ezeram un negaidot izkāpis Jorkā (tagadējā Toronto), Augškanādas galvaspilsētā, ieņēmis pilsētu un izpostī­jis to. Sers Džordžs Prevo, izmantodams Sonseja prom­būtni, bija uzbrucis Saketai, bet cietokšņa garnizons arī bez flotes tik drošsirdīgi pretojies, ka aplencēji atkāpušies.

Sienas un jumti bija sašaudīti, slimnīcā gulēja ievai­notie, dambji bija izpostīti un karoga kārts pāršķelta. Bet ienaidnieks bija atkāpies, zvaigžņotais karogs plī­voja vējā, un drošsirdīgais nelielais garnizons bija pilns tā varonīgā gara, kas nostiprinās un aug varoņos, kad tie aizstāv savu tēviju.

Kāda starpība ar Ogdensburgu!

Sai pašā naktī Rolfs devās atpaka], nesdams līdzi pēdējās vēstis un komandanta ziņojumus. Tagad viņš bija labi izpētījis visu to apgabalu un ar ārkārtīgu mežinieka atmiņu varēja uz mata ieturēt agrāko ceļu. So ceļu nevarēja saukt par labāko, bet tam piemita viena priekšrocība: viņš varēja izmantot savus plostus un tā aiztaupīt dārgo laiku.

Sai reizē viņš redzēja daudz labu aļņu, pat sastapa lāci un dzirdēja naktīs kaucam vilkus, bet vienmēr kādu gabalu prom. Otrajā naktī, kad viņš bija vistuk­snešainākā vietā, vilki izturējās sevišķi trokšņaini un viņu kaucieni atskanēja diezgan tuvu. Bija jau pavisam tumšs, kad viņš apmetās uz naktsdusu. Viņš taustīda­mies savāca nepieciešamo iekuru un sakrāva nelielu sārtu. Kad uguns iedegās, viņš ieraudzīja sausu priedi, kura bija divdesmit soļu atstatumā no viņa. Paņēmis virvi, viņš devās pie tās un tai brīdī, kad jau grasījās cirst, ieraudzīja piecus soļus no sevis vilku, kas stāvēja, priekšķepām atspiedies pret kritušu koku, un ziņkāri blenza viņā. Netālu bija dzirdamas citu vilku balsis. Vilks pacēla purnu un gari, klusi iekaucās.

Rolfs bija atstājis pistoli pie sārta, bet neuzdrošinā­jās sviest vilkam ar cirvi, lai nepaliktu bez ieroča. Viņš pacēla zaru un meta tam; vilks pieliecās tā, ka zars pārlidoja tam pāri, tad nocēla ķepas no koka un vēl arvien blenza Rolfā, neizrādīdams ne baiļu, ne draudu. Pārējie vilki kauca kā agrāk, un Rolfs galu galā nobijās. Uzmanīgi kāpdamies atpakaļ, viņš atgriezās pie sārta un paņēma pistoli. Bet vilka pie priedes vairs nebija; tomēr kaucieni skanēja visu nakti, un tāpēc Rolfs sakūra divus lielus sārtus.

No rīta viņš devās tālāk un pēc pusstundas atkal ieraudzīja vilku, vēlāk arī otru; tie nāca pa viņa pēdām, simt soļu aiz viņa. Tie, kā redzams, nedomāja viņam uzbrukt; kad viņš apstājās, arī tie palika stāvam, bet, kad viņš gāja, tie seķoja viņam kā suņi. Rolfs nožēloja, ka nav līdzi šautenes; vilki nedeva viņam ne mazākās iespējas šaut no pistoles. Tie izturējās tā, it kā saprastu, kādā atstatumā tiem jāpaliek, lai nebūtu pa šāvienam. Pārcēlies pāri upei, Rolfs aizzagās atpakaļ un mēģināja tiem uzglūnēt, paslēpdamies netālu no savām pēdām. Bet vējš brīdināja vilkus no briesmām: tie notupās zemē un gaidīja, kamēr viņš iznāca no paslēptuves un devās tālāk. Visu dienu viņam sekoja šie divi savādie suņi, neizrādīdami ne izsalkuma, ne naida, un nozuda pēc tam, kad viņš trijos pēc pusdienas pārcēlās pāri lielai upei. Tikai pēc vairākiem gadiem, kad Rolfs bija labāk iepazinies ar vilku dabu, viņš saprata, ka tie viņam sekojuši vai nu aiz vienkāršas ziņkāres, vai varbūt cerībā, ka viņš nošaus alni un ļafmetīs kaut ko tiem. Tie atkāpās tāpēc, ka viņš atstāja viņu robežas un aizgāja, tā sakot, no viņu medību apgabala.

Nakti viņš apmetās sešdesmit jūdžu no Tikonderogas, jo bija nolēmis noiet visu šo atstatumu vienā dienā. Vai tad viņš nebija apsolījis atgriezties pēc nedēļas? Vecāki cilvēki, to padzirdēdami, neticīgi nogrozīja galvu, bet viņš — lepns par savu spēku — deva sev vārdu katrā ziņā pildīt solījumu. Viņš baidījās cieši aizmigt, lai neaizgulētos. Viņš apgūlās pulksten desmitos. Vienpa­dsmitos uzlēca mēness; viņš nolēma doties ceļā pēc apmēram trim stundām, kad tas pacelsies augstāk un paliks gaišāks. Reizes sešas viņš modās un lēca augšā, baidīdamies, ka aizgulēsies. Bet mēness vēl stāvēja zemu virs apvāršņa, un viņš atkal aizmiga.

Bet tad mēness pacēlās tik augstu kā saule launaga laikā un pielēja visu mežu ar savu sudraboto gaismu. Ausainā pūce skaļi sauca «uhū», tālē atskanēja vilka gari stieptais, melanholiskais kauciens. Rolfs bija ticis galā ar savu žāvēto gaļu un sajozies devās garā, grūtā ceļā, kas varētu sniegt vielu daudzām Senās Grieķijas episkajām poēmām.