Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Kuonebs trūkās kājās un skrēja palīgā. Tobogans bija atslīdējis atpakaļ pie āliņģa un garā saite stingri savilkta. Indiānis tūliņ tvēra saiti un sāka no visa spēka vilkt. Drīz vien virs ūdens parādījās Rolfa galva. Viņš turējās stipri pie saites, un Kuonebs izvilka viņu pavisam ārā. Rolfs drebēja, bija pavisam zils un slapjš līdz ādai, bet nebija ievainots.

Nu draudēja citas briesmas: aukstajā vējā viņa drēbes driz vien sasals ragā. Jau īsā brīdī tās bija palikušas pavisam stīvas. Indiānis zināja, ka sasalušās drēbēs viegli nosalst rokas un kājas.

Viņš steidzīgi kāpa krastā, uzmeklēja biezoknī aiz­vēju un sakūra divus milzīgus sārtus, starp kuriem nosēdināja Rolfu, bet pats ņēmās taisīt guļvietu. Rolfs noģērbās un bija priecīgs, kad tika siltā guļā. Karsta tēja un sasildītas segas aizdzina drebuļus, bet pagāja pāris stundas, iekām izžuva drēbes. Drēbēm jāžūst pamazām, citādi tās maitājas. Kuonebs samēja zemē mietus un izžāva uz tiem drēbes, bet pēc tam uzturēja divas stundas vienmērīgu uguni.

Tikai ap pusnakti viss atkal bija kārtībā. Jautājumu, vai tūliņ turpināt ceļu, izlēma Kuonebs:

«Ogdensburga tagad kara stāvoklī; naktī bīstami turp doties.»

Otrā rītā sešos viņi bija jau ceļā — pavisam stīvi, jēlām kājām, pa pusei nosaldētām sejām. Tomēr viņi vingri devās uz priekšu. Viņi gāja garām daudzām nometnēm, bet turējās no tām tālāk. Pusastoņos viņi ieraudzīja tālumā Ogdensburgu un izdzirda bungas rībam. Viņi uzkāpa kalnā, un viņu priekšā bija visa mazā, varonīgā pilsētiņa. Bet ak vai! Viņi redzēja, jā, pavisam skaidri redzēja, ka uz pilsētas sienām pland Britānijas karogi.

Tas bija drausmīgs trieciens! Tikai tagad Rolfs sa­juta, cik viņš noguris, kā gribētos nodot labo vēsti un tad mazliet atpūsties. Viņš jutās fiziski un garīgi salauzts. Šaubu nebija: viņa tēviju skāris smags trie­ciens.

Vispirms bija jānoslēpj ragavas ar svarīgo depešu krājumu. Bet ko iesākt ar tām? Nekā, iekām nav skaidrības par visu. Viņš sūtīja Kuonebu ar toboganu atpakaļ, noteikdams vietu divi jūdžu atstatumā, kur tam paslēpties un viņu gaidīt.

Tad viņš turpināja ceļu viens pats. No galvas neiz­gāja doma: «Ja es būtu ticis laikā varbūt mūsējie noturētos.»

Pie kāda liela nama pilsētā viņš redzēja vairākas kamanas un noprata, ka tur ir viesnīca. Viņš gāja iekšā un atrada priekšā daudz cilvēku brokastojam. Nebija nekas jāprasa: visu dabūja zināt no sarunām pie galdiem. Ogdensburga bija ieņemta dienu iepriekš. Visi zināja, kā tas noticis. Pulkvedis Makdonnels katru dienu bija vedis savus Glengarijas kalniniekus mācībās uz Svētās Labrenča upes ledus iepretim Ogdensburgai. Dažreiz viņi piemaršēja gandrīz šāviena atstatumā, citreiz it kā gāja uzbrukumā, bet ikreiz zināmā attā­lumā strauji apgriezās un devās atpakaļ. Nedaudzie amerikāņi, kas sargāja pilsētu, noskatījās šais, pēc viņu domām, nevainīgajos vingrinājumos, bieži vien noprie­cādamies par izveicīgajām kustībām. Viņi jutās pilnīgā drošībā aiz saviem nocietinājumiem. Abas puses — it kā norunājušas — izturējās mierīgi un nešāva virsū viena otrai. Šķita, ka pat nav iemesla naidīgām attiek­smēm; un tiešām daudziem bija draugi ienaidnieka nometnē, un briti jau vairākkārt pienāca it tuvu, bet amerikāņi nešāva.

22. februārī, taisni tai dienā, kad Rolfs ar Kuonebu atradās uz upes, britu ģenerālis, kā parasti, maršēja ar saviem kareivjiem, veda tos arvien tuvāk pilsētai un, kad jau bija pavisam tuvu, deva pavēli doties uzbru­kumā. Amerikāņi skatījās mierīgi, kā tie tuvojās pilsē­tai. Bet šoreiz tie negriezās vis atpakaļ. Taisni otrādi — briti ar skaļu troksni ieņēma pilsētas sienas; mazais garnizons nepaspēja nojēgt, ka uzbrukums ir nopietns, kad jau bija pārspēts.

Amerikāņu komandantu saņēma gūstā; viņa palīgs, kapteinis Forsaiss, bija kaut kur devies ar slēpēm un izvairījās no gūsta. Visi citi amerikāņi bija sagūstīti, un Rolfs tagad nezināja, ko iesākt ar ziņojumiem un kā dabūt jaunas instrukcijas. «Ja nezini, ko darīt, tad nedari nekā,»— bija viena no Silvanija dzīves gudrī­bām. «Ja tev ir šaubas, tad atver ausis un turi muti.»

Rolfs visu dienu klaiņoja pa pilsētu, lai dabūtu ko zināt. Ap pusdienas laiku ķamanās piebrauca garš, slaiks, enerģisks vīrs bizoņādas kažokā. Tas iegāja viesnīcā un steigšus ieturēja pusdienu vidus istabā. Rolfs viņu noturēja par amerikāņu virsnieku, lai gan tas tikpat labi varēja būt arī kanādiešu karavīrs. Velti Rolfs nopūlējās viņu apskatīt tuvāk: istabas durvis visu laiku bija ciet. Pie viņa laikam bija pats viesnīc­nieks. Arā nākot, viņam vēl arvien bija mugurā kažoks. Rolfs spiedās viņam tuvu garām un pamanīja labajā kabatā kaut ko garu un cietu.

Viesnīcnieks, svešinieks un važonis brītiņu sačukstē­jās. Rolfs tuvojās tiem, bet tie uzmeta viņam aizdomīgu skatu. Tad važonis sarunājās ar kādu citu važoni, un Rolfs dzirdēja minam «Melno ezeru». Jā, tā jau Rolfs bija domājis. Melnais ezers atradās pa ceļam uz Alek- sandrijas līci un Saketas ostu.

Jaunais, brašais važonis tagad sarunājās ar viesnīc­nieka meitu, kura laikam viņu valdzināja, bet sveši­nieks vēl arvien apspriedās ar viesnīcnieku. Kad viņi izšķīrās, Rolfs piegāja pie viesnīcnieka un aukstasinīgi teica: «Kapteinim laikam kur jāsteidzas.» Vēss skats un īsa atbilde: «Kāda jums tur daļa.» Tātad viņš bija kapteinis. Važoņa cimdi žāvējās auklā pie krāsns. Rolfs parāva auklu, un cimdi nokrita tumšā kaktā. Važonis sāka meklēt cimdus, izgāja ārā un atstāja kapteini vienu.

«Kapteini Forsais,» Rolfs viņam čukstēja, «neaiz- brauciet, iekām neesmu ar jums runājis. Gaidiet mani uz ceļa vienu jūdzi no šejienes.»

«Kas jūs tāds un ko gribat?» bija auksta un naidīga atbilde, kas tomēr apstiprināja Rolfa domas.

Rolfs atpogāja svārkus un parādīja izlūka zīmi.

«Kāpēc nevaram runāt tepat, ja jums kas jauns, ko ziņot? Nāciet!» Abi iegāja blakusistabā.

«Kas viņš tāds?» Rolfs prasīja aizdomīgi, kad istabā ienāca viesnīcnieks.

«Tas ir uzticams cilvēks. Tits Fleks, viesnīcas īpaš­nieks. »

«Kā lai to zinu?»

«Vai tad jūs visu augu dienu neesat dzirdējis, ka viņu tā sauc?» prasīja kapteinis.

Fleks pasmīnēja, izgāja un tūliņ nāca atpakaļ ar tirdzniecības zīmi un apliecību, ka ir tiesnesis Ņujor­kas valstī. Apliecībā bija viņa paša paraksts. Viņš noņēma spalvu un uzrakstīja savu vārdu. Tad kapteinis novilka kažoku un parādījās armijas virsnieka tērpā. Viņš attaisīja savu virsnieka somiņu un izņēma no tās kādu papīru, bet Rolfs tur pamanīja arī citus papīrus, kas bija adresēti ģenerālim Hemptonam. Izņemtais papīrs bija neliela zemes karte.

«Man šķiet, tie papīri domāti man,» Rolfs teica.

«Mēs vēl neesam redzējuši jūsu pilnvaras,» atteica virsnieks.

«Tās atrodas divi jūdzes no šejienes,» sacīja Rolfs, uz meža pusi rādīdams.

«Tad iesim turp,» teica virsnieks, un viņi piecēlās.

Kiteringa izskats iedvesa uzticību, bet, ar viņu ejot, kapteinim tomēr radās šaubas. Izlūka zīme varēja būt zagta, un kanādieši izskatījās gluži tādi pat kā ameri­kāņi. Rolfs viņu veda mežā. Viņi nebija vēl simt soļu pagājuši, kad virsnieks pēkšņi uzsauca: «Stat!» Rolfs apgriezās un ieraudzīja pret sevi vērstu pistoles stobru. «Nu, mans mīļais, jūs spēlējat interesantu lomu, un es nemaz nezinu, ko domāt. Bet to es zinu, ka, tiklīdz pamanīšu pirmo nodevības zīmi, ietriekšu jums galvā lodi.»