Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

«Vēl vienu vārdu,» teica gubernators. «Vai jūs zināt ūdensceļu caur Cempi ēnu uz Kanādu?»

«Kuonebs zina.»

«Vai tu vari uzņemties būt par izlūku šai apvidū?»

Indiānis pamāja galvu.

«Kara gadījumā jūs abi varbūt būsit mums vajadzīgi, tāpēc esiet gatavi uz visu.»

Laiva atkal Irās uz ziemeļiem ar Kuonebu pie stūres un Skukumu priekšgalā.

Ne mazāk par nedēļu pagāja, iekām viņi tika mājā. Koki jau bija kaili, un uz beigām viņiem jau upē nācās lauzties caur ledu.

Rolfam šais divi mēnešos bija radies galvā daudz domu. Visu mūžu palikt par mednieku viņam vairs netikās. Gribējās redzēt Ņujorku, sastādīt noteiktu plānu turpmākai dzīvei. Bet, lai to realizētu, vajadzīga nauda. Viņi nostaigāja kopā ar Kuonebu simt jūdžu, uzstādīdami slazdus un lamatas; citi nostaigā lielāku gabalu. Līdz sala laikam jāizliek vēl divas virknes. Vienai jāaiziet līdz Hudzonai augstāk par ērgļa ligzdu, otrai gar Raketupi līdz Zilajam kalnam. Sis darbs nebija vieglais, un, kad viņi atgriezās savā būdā, dziedātāju putni jau bija aizlidojuši no drūmajiem, tumšajiem mežiem, rubeņi pa nakti veica tālus ceļus, gravas bija pilnas aļņu sacīkstēs iemītu pēdu, gaisā bija jaušams kaut kas drūms, jo «Neprāta mēnesis» raidīja no apsūbējušām, bālām debesīm spokainu gaismu uz visiem apkārtējiem kalniem.

Otrā dienā ezeru klāja plāns, trausls ledus, kas vizēja kā spogulis; uz ledus pašā krastmalā tupēja divas pīles. Mednieki piegāja tām tuvu klāt, un Kuonebs sacīja:

«Nē, tās nav pīles, tās ir čingebisi jeb gāgas. Tās var pacelties gaisā tikai no ūdens. Nakti tās pieņem ledu par ūdeni, nolaižas uz tā un nevar vairs pacelties. To esmu redzējis bieži.»

Pēc divi dienām uznāca liels aukstums. Ledus bija jau tik stiprs, ka pa to varēja iet suns. Gāgas bija vēl turpat. Mednieki rīdīja Skukumu, un tas atnesa divas gāgas mirdzošām dūnām uz krūtīm; šīm dūnām tikpat liela vērtība kā dažām ādām.

«Jā,» teica Kuonebs, paceldams tās rokā. «Tā bieži gadās «Neprāta mēnesī». Mans tēvs stāstīja, ka tas sācies tad, kad Keluskeps dejojis.»

«Sā nostāsta neesmu dzirdējis.»

«Jā, tas bijis sen. Keluskepam uznācis slinkums. Viņam gribējies ēst, bet nepaticis medīt; tāpēc viņš pasaucis zilo sīli un sacījis tam: «Nes vēsti visiem mežiem, ka nākamā naktī Keluskeps ierādīs jaunu deju un dziedās jaunu dziesmu.» To pašu viņš pavēlējis ūpim. Sīlis kliedzis visu dienu: «Keluskeps nākamā naktī ierādīs jaunu deju.» Ūpis saucis visu nakti: «Keluskeps nākamā naktī ierādīs jaunu deju.»

Visi meži un ūdeņi atsūtījuši savas dzīvās radības skatīties jauno deju.

Keluskeps paņēmis savu tamtamu un sacījis: «Tik­līdz sākšu sist tamtamu, stājieties visi lokā un dejiet uz to pusi, kurp iet saule; tikai aizmiedziet visi acis, un, kad es sākšu jauno dziesmu, tad laidiet katrs vaļā savu kaujas saucienu.»

Deja sākusies. Keluskeps nostājies loka vidu un dziedājis:

«Sīs ir dienvidu jaunās dziesmas, brāli!

Aizmiedziet cieši savas acis, brāļi!

Dejiet un mācieties jauno dziesmu!»

Kamēr visi dejojuši, viņš izmeklējis vistreknākos, ķēris tos cieti un apgriezis kaklu, kliegdams: «Skaļāk kaujas saucienus! Lielāku troksni! Tā! Tagad jūs sākat mācīties!»

Gāgai piepeši uznākušas šaubas. Tā uzmanīgi atvē­rusi vienu aci, redzējusi, ka putnus viļ, un sākusi skaļi kliegt: «Lidojiet projām, brāļi! Lidojiet! Keluskeps grib mūs visus nogalēt!»

Izcēlies šausmīgs uztraukums. Visi sākuši bēgt, bet Keluskeps meties virsū čingebisam, lai to nožņaugtu. Cingebiss drāzies ūdenī, bet tai mirklī, kad bijis jau pašā ūdens malā, Keluskeps paspēris to un aizsviedis veselu pusjūdzi. Ar spērienu tas viņam izsitis visas astes spalvas, un kājas atslīdējušas uz to vietu, kur agrāk bijusi aste. No tā laika viņš nevarot vairs pacelties ne no zemes, ne no ledus. To visu stāstīja mans tēvs Kosnobs, teikdams, ka tā esot skaidra patie­sība, ko arī paši redzam. Tā ir arvien. Kas neklausa Keluskepam, to piemeklē liela nelaime.»

Pēc dažām dienām vakarā, sēdēdami būdā pie uguns, viņi pēkšņi izdzirda aiz malkas kaut ko savādi pīkstam. Viņi to bija dzirdējuši jau agrāk, bet tagad pīkstiens izklausījās citāds. Skukums nolieca galvu uz sāniem un sacēla ausis. Tai brīdī starp malku un krāsni izlīda no alas maza pelīte baltām krūtīm. Tai viegli trīcēja purniņš un austiņas, bet ačelēs atspulga uguns mirdza. Tā uzrāpās uz augstāka malkas gabala, pakasīja sānus, attupās uz pakaļkājām, pāris reižu iepīkstējās un tad pīkstēja diktāk un garāk:

Pi, pi, pi, pi, pi, pt, pi, pi, ī-i, Tri, tri, tri, tri, trrrrrrr, Tjor, tjor, tjor, tjor, tjor,

Uī, uī, ui, uī.

Dziedādama pelīte tupēja visu laiku uz pakaļkājām; vēdera muskuļi tai ātri kustējās un mute bija vaļā. Dziesma ilga apmēram pusminūti; tad Skukums metās tai virsū, bet pelīte bija žiglāka un vienā mirklī pazuda savā aliņā.

Rolfs neizprazdams pavērās Kuonebā. «Tā ir a-boh-kuas, dziedātāja pele. Tā pareģo karu. Drīz sāksies kaujas.»

«Tu kādreiz esi redzējis kauju?»

«Jā! Revolūcijas laikā biju izlūkos pie ģenerāļa Getsa.»

«Spriežot pēc sarunas, mūs var iesaukt vēl šogad. Ko tu tad darīsi?»

«Cīnīšos.»

«Ierindā?»

«Nē, izlūkos.»

«Varbūt mēs viņiem nebūsim vajadzīgi.»

«Par izlūkiem būsim vienmēr vajadzīgi,» atbildēja indiānis.

«Man vajadzētu jau iepriekš pamācīties.»

«Tu jau esi izmācījies.»

«Kā tad?»

«Izlūks ir tikpat kā visa armija vienā cilvēkā. Sēdēt mierā viņš nedabū.»

«Jā, jā,» noteica Rolfs, nopratis, ka izlūks ir tas pats mednieks, bet kara laikā tas medī tēvijas ienaidniekus un nevis meža zvērus.

«Redzi?» indiānis jautāja, rādīdams aļņa tēviņu, kas ēda brūklenes klajumiņā aiz upes — tai vietā, kur upe ietecēja ezerā. «Tūliņ tev parādīšu, ka rīkojas izlūks.» Viņš pavērās dūmos, kas cēlās no ugunskura, un no dūmu virziena vēroja, ka viņa plāns izdosies. «Skaties, es paņemu stopu. Aizsedzes te nav nekādas, bet es tomēr pielavīšos alnim un to nošaušu.»

Un Rolfs dabūja redzēt kaut ko pavisam jaunu, kas viņam rādīja, cik augstu pilnību ieguvis indiānis. Kuo- nebs paņēma stopu un izmeklēja trīs labas bultas, pēc tam apsēja galvu ar lenti un aizbāza aiz tās daudz zariņu un zāļu. Beidzot galva izskatījās kā zāļains cinis. Meža malā aiz krūmiem slēpdamies, viņš aizzagās līdz klajumam. Alnis arvien vēl ošņāja zāli divi simti soļu atstatumā no viņa, meklēja ogas un šad tad pacēla savu skaisto galvu, lai pavērtos visapkārt. Nekur nebija aizsedzes, klajumu klāja nokaltusi zāle. Rolfs domāja, ka indiānis pievilinās alni ar svilpienu, jo no uzpam­pušā kakla vēroja, ka alnis iededzies cīņas kārē.

Bet indiānis likās garšļaukus zemē un vilkās uz priekšu tikai ar ceļgalu un elkoņu palīdzību, kas prasīja daudz spēka; viņa galva notālēm izskatījās kā apaudzis zemes cilnis. Tā viņš aizlīda divdesmit piecus soļus un nokļuva klajā krasta slīpumā pie pašas četrdes­mit soļu platās upes, kuras mirdzošā ledus sega bija alnim labi pārredzama. Kā indiānis varēs no viņa slēpties?

Bet Kuonebs, kā redzams, paļāvās uz labi zināmo baltastainā aļņa īpašību. Nolaistu galvu zāli ēzdams, viņš neredz it nekā savā apkārtnē; bet, taisīdamies celt galvu augšā, viņš paceļ vai skarina asti. Kuonebs labi zināja: kamēr aste stāv mierā, tikmēr alnis viņu neieraudzīs. Viņu var nodot tikai neapdomīga kustība vai vējš.