Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Van Kortlenda atbraukšana piespieda medniekus padomāt par jaunu un apmēros lielāku būdu. Ieklausī­jies, ko viņi runā, advokāts sacīja:

«Jūsu vietā es to celtu divdesmit pēdu platu un trīsdesmit garu un katrā ziņā ar lielu akmens pavardu.»

«Kādēļ?»

«Kad es atkal atbraukšu pie jums, atvedīšu līdzi draugu.»

Rolfs uzmeta viņam vērīgu skatu. To, protams, va­rēja izdarīt, bet viņiem nebija zirga un nācās grūti atgādāt tik lielus baļķus. Tāpēc jauno būdu cēla piec­padsmit pēdu platu un divdesmit garu. Divdesmit pēdu baļķi tomēr izrādījās diezgan tievi. Van Kortlends stipri rūpējās, lai būdā būtu balta bērza gulta, balzam- zaru guļvietas un liepu pīteņi uz tām.

Van Kortlends ātri atspirga pēc tam, kad atmeta savu medicīnu un vairs nebažījās par to. Viņš aizvien vairāk iejutās savu biedru dzīvē un sarada ar viņu paražām. Bet Kuonebs tāpat neieredzēja viņu. Gadī­jums ar sārtu bija tikai viens no daudzajiem, kas samazināja sarkanādainā cieņu pret Van Kortlendu vēl zemāk par nulli. Bet, kad tam izdevās iegūt uguni, berzējot kokus, šī cieņa mazliet pacēlās; tad tā grima ar katru dienu aizvien zemāk un zemāk, bet pēc kāda notikuma noslīdēja zemāk par viszemāko pakāpi.

Lai kā Van Kortlends pūlējās, viņam tomēr neizde­vās nošaut alni. Tas viņu vēl vairāk nomāca Kuorieba nievu dēļ, jo, lai gan pēdējais neizpauda savas jūtas vārdos, tomēr demonstratīvi vairījās Van Kortlenda un it kā pat neievēroja viņu.

Vēlēdamies kaut cik darīt galu tādām saspīlētām attiecībām, Rolfs reiz teica indiānim: «Vai mēs neva­ram kaut kā iedot viņām alni?»

«Hm!» indiānis izvairīgi nomurmināja.

«Esmu dzirdējis, ka rīkojoties ar uguni. Vai tu vari to izdarīt?»

«Jā!» «*''

Lieta ievirzījās sliedēs.

Kuonebs uztaisīja lādi un piepildīja to smiltīm. Tai trijās pusēs viņš iekārtoja astoņpadsmit collu augstu bērza tāss aizsargsienu, bet pašā vidū iesprauda prie­des zara lāpu ar smalki sagrieztas bērza tāss dakti. Tādu lādi parasti liek laivas priekšgalā, un, kad mednie­kam ievajagas,* aizdedzina dakti. Bet Kuonebs neuzticē-^ jās Van Kortlendam un novietoja šo senlaicīgo lākturi sev pretī uz sola, ar vaļējo pusi uz priekšu, bet aizvējā.

Laivu parasti virza uz tumšo ezera krastu, uz to vietu, kur aļņi ierodas dzert vai ēst ūdensliliju pumpu­rus. Tiklīdz mednieki izdzird, ka alnis tuvojas krastam, viņi virza laivu uz to pusi un aizdedzina lāpu. Dīvainās mirdzas pārsteigts, alnis stāv kā pienaglots. Viņa stāvs nav tumsā saredzams, bet acis atstaro gaismu un kvēlo kā spuldzes; medniekam atliek tikai tēmēt un šaut. Tas ir vieglākais un nesportiskākais medību veids. Tas jau sen atzīts par nelegālu, jo ar šo paņēmienu iznīcina galvenā kārtā briežu mātes un jaunas teles.

Bet pašlaik tikai tā bija iespejams glābt «Van Kort- lenda godu».

Un tā viņi devās ceļā. Van Kortlends paņēma savu medību divstobreni un milzīgu izrotātu medību dūci, ko aizbāza aiz jostas un kas noderēja par medību vai muļķības emblēmu, kā nu to ņem vai no Van Kortlenda, vai Kuoneba viedokļa. Rolfs palika mājās.

Kad satumsa un sāka pūst viegls austrenis, viņi bija spiesti griezt laivu uz austrumu piekrasti, lai aļņi nesaostu viņu smaku. Kad viņi klusi īrās pāri ezeram, Kuoneba vērīgās acis ieraudzīja uz viļņainā ūdens līmeņa garu vagu . .. kādu lielu dzīvnieku, droši vien alni. Tātad viņiem smaidīja laime. Kuonebs īrās ar vislielāko ātrumu, kādu vien spēja attīstīt laiva, un pēc trim četrām minūtēm viņi ieraudzīja lielu, tumšu dzīvnieku, kas, kā redzams, gribēja bēgt; tas peldēja ūdenī un bija bez ragiem. Sākumā viņi nevarēja saskatīt, kas tas par dzīvnieku. Van Kortlends neno­vērsa 110 tā acu un turēja šauteni gatavībā. Laiva pa to laiku panāca peldētāju, kas nozuda zem tās priekšgala, bet brīdi vēlāk laivā ielēca «liela, melna cauna».

«Dūci!» iekliedzās Kuonebs, baidīdamies, ka Van Kortlends neķeras pie šautenes un neiešauj laivā cau­rumu.

Cauna, šņākdama un rūkdama kā lācis, devās tieši advokātam virsū.

Van Kortlends saķēra dūci, un nu sākās visneparas­tākā cīņa. Cenzdamies atvairīt pretinieku, advokāts vicināja dūci, gan atvēzēdams to, gan nolaizdams. Varēja domāt, ka caunai ir dzelzs bruņas. Dūcis neķēra to, un ļaunais, izveicīgais, lokanais radījums vēl arvien metās virsū advokātam, skrāpēja to nagiem un paguva ievainot vairākās vietās. Dž! Dž!— nolaidās dūcis un tomēr velti. Caunas spēks un trakums ar katru brīdi pieauga. Tā iecirtās zobiem Van Kortlenda kājā zemāk par ceļgalu un sāka to plēst un raustīt kā saniknots buldogs. Vans saķēra zvēru abām rokām aiz rīkles, bet cauna izrāvās un, atlēkusi atpakaļ, atkal metās jaunā uzbrukumā. Kuonebs pasteidzās izmantot izdevīgu bridi un no visa spēka iesita tai ar airi pa degunu. Tā brāzās uz priekšu. Vans parāvās sāņus, lai izvairītos no uzbrukuma, un sazvēla laivu, tā ka tā apgāzās. Va­jadzēja glābties peldus.

Par laimi, nebija tālu no rietumu piekrastes, kur ūdens nav dziļāks par sešām pēdām. Kuonebs peldēja uz malu, turēdams ar vienu roku airi, bet ar otru laivu. Van Kortlends brida pa ūdeni, vilkdams aiz astes beigto caunu.

Kuonebs saķēra peldošu kārti un iegrūda to dūņai­najā dibenā pēc iespējas tuvāk tai vietai, kur viņi bija apgāzušies, lai nākamā dienā atgrieztos un izvilktu no ūdens šautenes. Klusuciezdams viņš iesēdās laivā un sāka irties uz nometni.

Nākamā dienā viņi vispirms pie Kuoneba iegrūstās kārts uzmeklēja Vana šauteni un tad medību dūci. Un tikai tagad, viņam pašam par brīnumu un Kuonebam par vēl lielāku nicību, viņi ieraudzīja, ka dūcis pat nav izvilkts no maksts. Tātad visu laiku, kamēr Vans dūris ar to, dūča smaile bijusi paslēpta, bet darbojusies vienīgi biezā, apaļā, naglu vara galviņām izgreznotā ādas maksts.

Lai gan Rolfs bija pārāks laivā un mežā, tomēr gadījās, ka viņam nācās mācīties no Van Kortlenda, it īpaši garajās sarunās pie nometnes ugunskura vai Vana būdā, kurā Kuonebs iegāja ļoti reti.

Pie visinteresantākajiem sarunu priekšmetiem piede­rēja Senā Grieķija un tagadējā Albāni. Van Kortlends labi zināja Grieķijas vēsturi un, atradis Rolfā saprā­tīgu klausītāju, aizrautīgi vēstīja viņam par valdonīgo Ilionu, par Stēnām un Pergamu, stāstīdams ar tādu pat entuziasmu un mīlu, ar kādu profesori lasa lekcijas par seno vēsturi. Bet, kad viņš deklamēja varoņpoēmu par Trojas aplenkumu, Rolfs klausījās ar jo dīvainu inte­resi, tāpēc ka ne vārda nesaprata.

«Tas izklausās kā ļaužu duna un pūļa šalka, ejot lielā cīņā,» viņš sacīja.

Albāni un politika ar visām sabiedriskām un politis­kām trauksmēm un intrigām bija pats galvenais guber­natora mājas dzīvē. Rolfam tas likās ārkārtīgi savādi un jocīgi. Gan tāpēc, ka pats Van Kortlends visu tā attēloja, Rolfs diezgan bieži lauzīja galvu par to, kāpēc gan prātīgi cilvēki izšķiež tik daudz laika tādām bērnišķām lietām, kā, piemēram, pieklājībai. Van Kort­lends pasmīnēja, bet neatbildēja.

Pirmajā dienā pēc tam, kad bija gatava Van Kort­lenda būda, viņi piegāja pie tās; saimnieks atvēra durvis un atkāpās, lai ielaistu Rolfu.

«Ejiet!» sacīja Rolfs.

«Pēc jums,» bija pieklājīga atbilde.

«Ak, ejiet jel!» teica Rolfs izbrīnā un mazliet īgni.

Van Kortlends pacēla cepuri un iegāja. Rolfs gāja viņam pakaļ un sacīja: