Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Kad Kuonebs un Rolfs bija pārnesuši kravu pāri nelielam portedžam un atgriezās atpakaļ, viņi atrada Van Kortlendu kraujot sārtu, kādā nolūkā tas bija salicis lielā kaudzē mazus, lielāko tiesu mitrus un zaļus zariņus. Iegūt uguni ar šķiltavu palīdzību viņš prata; tolaik katrā mājā ieguva uguni šādā primitīvā veidā. Kopš pašas bērnības viņš bija radis aizdegt mājā sveces. Sakrāvis sārtu, viņš uzšķīla uguni, aizdedza ar dzirksti degli, kas viņam allaž bija pie rokas, uzpūta to un nolika starp divām mitrām pagalēm, gaidīdams, ka tās tūlīt aizdegsies, un ļoti izbrīnījās, ka liesma dziest, lai gan vairākkārt mēģināja iekurt sārtu.

Ieraudzījis, ka ceļabiedri atgriežas, Van Kortlends viņiem teica:

«Sārts acīmredzot nedegs.»

Indiānis klusā nicībā novērsās. Rolfam vajadzēja piespiesties, lai noturētos pieklājības un cienības robe­žās, bet viņš nodomāja: «Šķiet, ka viņa paziņām Albāni pilsētā es likos tikpat liels muļķis, kāds viņš man liekas še.»

«Redzat,» viņš skaļi sacīja, «zaļa un mitra malka neder 'sārtam; jāņem bērza tāss un priedes saknes.»

Viņš paņēma cirvi, nocirta dažas saknes un ar naža palīdzību sašķēla tās plānās skaidiņās; vienu gabaliņu saknes, kas bija tik sveķaina, ka to nebija iespējams sašķelt, viņš sašķaidīja ar pietu sīkās drumslās. Vēl viņš atnesa sagrieztu bērza tāsi. Noklaudzēja šķiltavas, nosprakstēja dzirksts, un ar bērza tāss un priedes sakņu palīdzību aizdegās un uzliesmoja deglis — un pēc brīža jau sprakstēja spožu liesmu iekļautais sārts. Kuonebs negribēja izmantot nevienu pagali, ko bija nocirtis Van Kortlends. Viņš pats nocirta jaunu papeli, apkrāva ap Rolfa iekurto uguni zaļu pagaļu sārtu, un pēc dažām minūtēm bija gatava pusdiena.

Van Kortlends nebija muļķis, bet jaunā apkārtne viņu pārsteidza. Viņš tagad grieza vērību uz to, kā iekurt sārtu, un viņi vēl nebija sasnieguši būdu, kad viņš jau prata pirmo no visām mednieku mākslām — mākslu sakraut un iekurt sārtu. Bet, kad pēc dažām nedēļām viņš jau mācēja ne tikai sakraut un iekurt sārtu ar šķiltavu palīdzību, bet arī rast uguni, berzējot kokus, viņa prieka kauss bija pilns. Viņš juta, ka paliek gudrāks.

Viņš nolēma iemācīties visu un cauru dienu airēja; viņš ķērās sākumā pie šīs lietas ar ārkārtīgu sparu, tad kustināja airus mehāniski un beidzot gurdi un ar mokām. Pret vakaru viņi pārgāja pirmo lielo ceturtdaļ- jūdzes garo portedžu. Rolfs nesa simt mārciņu, Kuo­nebs otrtik, bet Van Kortlends lēni vilkās aiz viņiem ar savu aptieciņu un airiem. Sai naktī viņš aiz noguruma aizmiga kā nosists uz sava krāšņā matrača. Otrā dienā viņš gandrīz nekā nedarīja un gandrīz nekā nerunāja. Kad sākās lietus, viņš uzsita savu milzīgo lietussargu un sēdēja salīcis zem tā, kamēr negaiss rimās. Trešajā dienā viņš sāka jau atkal rādīt dzīvības zīmes, un, iekām viņi piektajā dienā nokļuva līdz Srunas grīvai, viņa jaunā dvēsele jau kāri uzsūca sevī kalnu dzīves eliksīru.

Se mednieki konstatēja, ka nekādā gadījumā nespēj paņemt līdzi ne pusi no tiem krājumiem, ko bija nolikuši Srunas grīvas tuvumā, un tāpēc, izvēlējušies visnepieciešamākās lietas, atstāja pārējās līdz'nākošam braucienam.

Sēdēdams šai vakarā pie sestās nometnes uguns, Van Kortlends pārdomāja pēdējās dienas, un viņam likās, ka viņš jau sen aizbraucis no mājām. Viņš jutās vecāks un spēcīgāks. Tagadējā dzīve, upe, laiva, biedri nebija viņam sveši, bet gluži otrādi — kļuvuši tuvi; apmieri­nāts ar to, viņš izstiepa roku un pieskārās Skukumam, kas gulēja viņam blakus, bet tas tikai neapmierināts ierūcās un, apzinādamies savu svarīgumu, piecēlās un lēni pārgāja sārta otrā pusē. Nekad vēl mazs suņuks nebija parādījis tik drošu pretestību pieaugušam vīrie­tim.

«Pašlaik jūs nekā nepanāksit pie Skukuma,» Rolfs teica, «jāpagaida, kamēr tas pieradīs.»

Ceļojums pa Hudzonas krācēm un portedžiem nori­tēja tāpat kā agrāk. Viņi ieradās pie ērgļa ligzdas un Džezupa upes rāmajiem ūdeņiem un bez kādām dēkām izkāpa malā pie būdas. Viņus pārņēma apziņa, ka nu ir savās mājās, un visi bija jautri.

«Vai jūs nejūtaties labi?» Rolfs jautāja kādā. jaukā rītā — kalomela rītā, kad Van Kortlends sev gatavoja dienišķo zāļu devu.

«Ai nē! Es jūtos lieliski, ar katru dienu labāk,» Van Kortlends jautri atbildēja.

«Es, protams, nezinu, bet mana māte parasti sacīja: zāles palīdz slimiem cilvēkiem, bet veselie saslimst no tām.»

«Šķiet, ka mūsu mātes būtu niknas pretinieces. Bet. . .» viņš lēnām turpināja, it kā kaut ko pārdomā­dams, un viņa acis jautri iezibējās, «ja spriestu pēc rezultātiem, tad jūsu māte uzvarētu,»— un nolika savu smalko, garo, vāro roku blakus vēl ne gluži pieaugušā jaunekļa spēcīgajai rokai.

«Vecais Silvanijs bija tuvu patiesībai, sacīdams: nav slimu cilvēku, izņemot tos, kas paši sevi uzskata par slimiem,» Rolfs teica.

«Es saku domāt, ka man vajadzētu atradināties no zālēm,» Van Kortlends viņam atbildēja.

Jau bija pagājusi nedēļa, un mednieki nolēma, ka laiks brauķt pakaļ lietām uz Srunas grīvu, kur tās riskanti ilgāk atstāt. Patiesību sakot, Van Kortlendu viņiem nebija vērts ņemt līdzi, bet vienu viņu tomēr nevarēja atstāt, un tāpēc tas devās viņiem līdzi. Viņš darīja visu kārtīgi: kalomels, raberbers; kalomels, ra- berbers; kalomels, raberbers, jūras sīpols. . . bet Rolfa piezīme bija viņam iespiedusies galvā kā kvēla lode, kas iekrīt salmu jumtā, aizdedzina to un saceļ veselu apvērsumu.

Tas bija raberbera rīts. Viņš izdzēra savu devu, rūpīgi aiztaisīja pudelīti, pievienoja to citām mikstū­rām kārbā un nolika tuvāk laivas vidum.

«Būšu ļoti priecīgs, kad izdzeršu visas tās zāles,» viņš domīgi sacīja. «Nedomāju, ka tās tagad tik nepie­ciešamas. Brīžiem man gribas atbrīvoties no tām.»

Arī Rolfam tā gribējās, bet, ja Van Kortlends tā neizteiktos par zālēm, viņš nebūtu izdarījis to, ko izdarīja. Viņš nometa telts pārvalku laivas vidū, no kā nestabilā laiva sagriezās uz sāniem. «Nē, tā nevar,» viņš sacīja, izņēma no laivas dažas lietas, arī kārbu ar zālēm, aiznesa tās malā zem krūmiem, bet, kad vēlāk atnesa atpakaļ, izrādījās, ka aizmirsis paņemt kārbu ar zālēm.

Kad nākamā rītā Van Kortlends gribēja ieņemt savu kalomela devu, viņš neatrada zāļu.

«Atceros, ka redzēju kārbu ar zālēm piekrastē, kad kārtojām laivu,» Rolfs teica.

Jā, nebija nekādu šaubu. Van Kortlends bija spiests iztikt kādu laiku bez zālēm. Tas viņu sākumā nobiedēja, un viņš sāka uzbudināties, kā uzbudinās jauns peldē­tājs, kad pamana, ka ir tālu no malas, bet gluži kā tas pats peldētājs nolēma «peldēt bez korķu jostas», tas ir, iztikt bez zālēm.

Viņi ātri aizīrās pa upi lejup un pēc nedēļas atgriezās ar savām lietām.

Kārbu ar zālēm viņi atrada tur, kur tā bija atstāta. Van Kortlends paņēma to smaidīdams, mazliet samul­sis, un tad sēdās' līdz ar citiem pie azaida. Azaida laikā Rolfs stāstīja:

«Reiz es ieraudzīju ligzdā trīs mazus vanadzēnus. Māte .mācīja tiem laisties. Divi no tiem sāka uzreiz lidot un drīz jau sēdēja koku galotnēs. Trešais baidījās. Tas teica: .«Nē, māmiņ, neesmu vēl nekad laidies un baidos, ka nositīšos, tiklīdz sākšu lidot.» Māte saskaitās un izsvieida to no ligzdas. Tiklīdz tas izkrita, tūlīt izplēta spārnus, lai glābtu sevi. Spārni tam bija labi, un tas nepaguva nokrist līdz zemei, kad jau bija iemācījies lidot.»