Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Viņi pabrauca garām Trojai, tur neapstādamies, un atkal sāka cīņu ar upes šķēršļiem. Atpakaļceļš izrādījās grūtāks: tagad viņi airēja pret straumi, portedži gāja augšup kalnā, ūdens bija zemāks, krava smagāka un Bills mazāk darba spējīgs nekā agrāk. Šoreiz viņiem bija vajadzīgas desmit dienas, lai nobrauktu astoņdes­mit jūdžu. Bet viņi laimīgi veica visas grūtības, pār­veda kravu nebojātu un piestāja pie Vorrena mītnes divdesmit pirmajā dienā pēc sava aizbrauciena.

Ap to laiku Bills bija atkal atguvis savu parasto izskatu. Svarīgi un ar cieņu viņš tuvojās Vorrenam un pasniedza tam lielu vēstuli ar uzrakstu: «Preču fak­tūra». Iekšpusē bija rakstīts: «Sās vēstules nodevējs Bills Baimuss neder nekur. Neuzticiet viņam kravas nogādi Albāni pilsētā. (Paraksts) Pīters Vandams.»

Vorrena acis iegailējās, bet viņš cieta klusu un, novedis Rolfu sāņus, sacīja tam: «Dod šurp vēstuli.» Rolfs iedeva viņam īsto vēstuli, kura Billam nebija zināma, un tā pārliecināja Vorrenu par daudz ko, ko viņš jau zināja pirms tam.

Viņš noslēdza līgumu ar Rolfu uz veselu mēnesi. Pirmās desmit dienas pagāja, sverot cukuru, saskaitot lēses, slaucot govis un novērojot, kā pērk zvērādas. Vorrenam ne visai gribējās, ka viņš iepazīstas ar ādu tirdzniecību; tomēr Rolfs drīz vien aptvēra galvenos principus. Centies, ja iespējams, piedzirdīt pārde­vēju— «bez ugunīgā ūdens nepērc ādas». Tālāk — at­zīsti visas ādas par vidējām vai otrās šķiras, ja prasa samaksu tūlīt, bet esi piekāpīgs, ja pērc uz kredīta. Bez tam pielaižams neskaitāms daudzums veiklu paņē­mienu sverot, šķirojot, novērtējot. Rolfs tādā kārtā pamazām dabūja zināt, ka Albāni pilsētā cenas par 30—50% augstākas nekā Vorrenam. Un taču visi uzlūkoja Vorrenu par lielisku cilvēku, labu kaimiņu un dievbijīgu kristieti, jo visi bija tādās domās, ka zvēr­ādu tirdzniecībai, tāpat kā zirga gaļas tirdzniecībai, ir pašai savi goda likumi. Dažas dienas pirms līguma beigām Vorrens viņam teica:

«Vai negribi atjaunot līgumu vēl uz vienu mēnesi?»

«Nevaru: esmu apsolījis palīdzēt Van Tremperam pļaujas laikā.»

«Cik viņš maksā?»

«Septiņdesmit piecus centus dienā pie visa brīva.»

«Es došu veselu dolāru.»

«Es viņam devu vārdu,» sacīja Rolfs un izbrīnā pavērās Vorrenā.

«Parakstīji papīru?»

«Tas nemaz nav vajadzīgs. Parakstītais papīrs tikai pierāda, ka esat jau devis vārdu,» atbildēja Rolfs, atkārtodams mātes vārdus un juzdams, ka viņa dvēselē aizvien vairāk un vairāk mostas sašutums.

Tirgotājs nicīgi saviebās, bet nesacīja nekā. Viņš atzina, cik vērtīgs ir lietišķais, darbīgais jauneklis, kas nežūpoja un jutās saistīts ar doto vārdu, un tāpēc pēc dažām minūtēm teica:

«Labi! Ja vairs nebūsi vajadzīgs Vanam, nāc uz pāris nedēļām pie manis.»

Otrā rītā agri Rolfs salasīja lietiņas, ko bija iegādā­jies mazajiem bērniem, un grāmatu Anetei ar stāstiem par priekšzīmīgu meiteni, kas nomirst un iekļūst para­dīzē. Pazīstamo piecu jūdžu portedžu viņš nostaigāja tik ātri, ka pēc stundas jau bija pie ezera.

Pie Van Tremperiem viņu saņēma kā savējo:

«Labdien, Rolf, cik labi, ka atgriezies! Es to gaidīju no tevis. Redzi, Marta, vai es tev neteicu? Jā! Es sacīju: ceru, ka Dievs mums atsūtīs Rolfu. Ak! Man ir lielas grūtības.»

Kā gan nebūs grūtību, ja laiks pļaut un mieži nobrieduši. Rolfs apmetās fermā un ķērās pie darba, kas vēl priekš gada viņam nebūtu pa spēkam. Bet viņā tagad mājoja mežu un kalnu gars, tas palielināja viņa augumu un spēku, veicināja fizisko un garīgo attīstību un iedvesa tai pašā laikā mīlu uz darbu. Un visi, kam gadījās sastapt garo un slaido jaunekli un redzēt, cik veikli viņš rīkojās ar dakšām, cirvi vai kapli, droši pareģoja, ka no viņa iznākšot darbīgs, labs puisis, ar kuru būšot patīkami kopā strādāt.

«Pērkona mēnesis» drīz vien beidzās; nopļāva sienu un arī dalu miežu. Diendienā bija dzirdama jūga čīkstoņa, kad baltgalvainie vērši vilka ar sienu vai labību piekrautos ratus, kas kratījās un svaidījās pa neiekoptajiem laukiem, kur rēgojās celmi un savijušās saknes. Viss solīja labas sekmes, bet pēkšņi skaidrās debesīs nodārdēja pērkona spēriens: saslima Bēks,— tā sauca vērsi, ko jūdza labajā pusē.

Tie, kas maz pazīst ragulopus, raksta par vērsi, ka tas esot ārkārtīgi lēns un pacietīgs dzīvnieks. Turpre­tim tie, kas to labi pazīst, saka, ka vērsis esot «ļaunā­kais no visiem lopiem»: noslēgts, badīgs, gļēvs, zaglīgs, viltīgs, slinks un, ja ne pašreiz ļauns, tad ar kaut ko ļaunu nodomā. Visniknākais nastu nesējs mūlis, kas atsakoties nest kravu, esot tikai kusls putnēns, salīdzi­not ar vērsi. Protams, gadās arī mierīgi vērši, bet ļoti reti; lielākā daļa ir nodevīgi, daži pat bīstami, un no tādiem pēc iespējas ātrāk jāraisās vaļā, jo tie paved uz neceļiem savus biedrus un neklausa saviem vadoņiem. Bēks un Braits, Van Trempera vērši, vienmēr parādīja saviem ciltsbrāļiem parasto, raksturīgo nepastāvību un pretestības tieksmi. Viss veicās kārtīgi, kad ar tiem apgājās, kā nākas, un Rolfs to prata labāk nekā Vans, jo bija «uzaudzis vēršu apkaimē». Lopi, kā redzams, vāji saprata Vana ātro, neizprotamo runu izkropļotā angļu valodā, un vienkāršam pātagas vēzienam vai īsai jeņķa pavēlei bija nesamērīgi lielāki panākumi, tāpēc Vans padevās savam liktenim un atdeva savu varu un pātagu Rolfa rokās.

Vēršu dzinējs parasti soļo kreisajā pusē, pie pašām vēršu galvām, uzkliegdams laiku pa laikam: «dži» (pa labi), «ho-o» (pa kreisi), «kalnā», «rāmi» vai «stop»,— un pavadīdams katru pavēli ar pātagas vēzienu. Muļķī­gie dzinēji cērt vēršiem pa kreisiem sāniem, kad grib, lai lopi nogrieztos pa labi, un otrādi, bet labi dzinēji cenšas tiem sist pēc iespējas mazāk. «Taupi pātagu, ja negribi aiziet bojā no saviem vēršiem.» Rolfs drīz vien iemācījās tos vadīt no siena vezuma augšas. Viņa pavēlnieka balss reiz viņam glāba ja ne dzīvību, tad vismaz rokas un kājas; viņš netīšām paklupa un nogā­zās lejā' starp ratiem un vēršiem. Pēdējie gribēja brāzties uz priekšu, bet skaļš «stop!» lika tiem apstāties, kamēr Vana «stop!» liktu tiem aulekšot, jo katrai viņa pavēlei sekoja pātagas cirtiens.

Tādā veidā Rolfs iemantoja ja ne milzīgo dzīvnieku mīlu, tad katrā ziņā cieņu. Tie pārgāja aizvien vairāk viņa gādībā, un tai darba rītā, kad miežu pļauja bija pilnā sparā, Vans steidza tieši pie Rolfa, brēkdams:

«Ak, ko lai daru! Ko lai daru! Bēks beidzas nost.»

Ak vai! Vērsis gulēja zemē, te paceldams galvu, te atkal to nolaizdams zālē; milzīgais lops smagi elsāja un brīžiem aprauti iestenējās.

Priekš četriem gadiem Rolfs bija redzējis tieši tādu notikumu Ridingā. Vērsis gulēja kā blāķis, pārgriez­dams acis; viņa vēdera muskuļi bija ļoti saspringti, tas mocījās un stenēja.

«Graizes. . . vai jums nav ingvera?»

«Nē, man ir tikai mīkstās ziepes.»

Rolfs nesaprata, kāds sakars var būt ingveram ar mīkstajām ziepēm, un nodomāja, ka tām droši vien piemīt kāda sevišķa ārstnieciska īpašība, kas nav bijusi zināma viņa mātei.

«Vai nezināt, kur te aug vīksna?»

«Jā.»

«Atnesiet labi daudz mizu un savāriet tās, bet es pa to laiku aiziešu pēc piparmētras.»

Mizu vārīja tik ilgi, kamēr katlā radās brūns, gļo­tains šķidrums. Piparmētru izžāvēja krāsnī, saberza pulverī, sajauca ar šo šķidrumu un vēl piejauca klāt zināmu daudzumu sēra un sodas, bet tad devās pie milzīgā lopa, kas nevarīgs gulēja laukā.