Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

«Man nav vajadzīga nekāda palīdzība.»

«Kā tad tu to visu aizstiepsi?»

«Es vēlētos tikai vienu: uzkāpiet augšā un atvediet šurp Pīteru Vandamu.»

«Es uzraudzīšu tavu mantu, bet tu aizej pats pēc viņa.»

«Nē, es nevaru pamest laivu.»

«Nu tad vācies pie velna! Vai es tev kāds izsūtāmais, vai?» Un Rolfs palika viens pats.

Viņš bija šai lietā vēl iesācējs, tomēr sāka jau saprast vārda «zvērāda» varenību un kažokādu tirdzniecības nozīmi. Zvērādas bija vienīgais vērtīgais meža pro­dukts, un to varēja sagādāt vienīgi mednieki. Tirgotāji bija tikpat kāri uz ādām, kā zeltu un daudz kārāki nekā uz dārgakmeņiem.

Tā bija ļoti izdevīga prece, un divarpus pudu smaga ādu saiņa vērtība jau tolaik sniedzās no simt līdz pieciem tūkstošiem dolāru, un tāpēc cilvēku, kam piederēja sainis labu ādu, uzskatīja par kapitālistu. Ienākumi no kažokzvēru medībām bija labi traperam, ļoti labi tirgotājam, kas divkāršoja pirmo peļņu, pārdo­dams šīs ādas; tie bija milzīgi Albāni pilsētas komisionā­riem un tiešām kolosāli ņujorkiešiem, kas nogādāja šo preci Londonā.

Tāpēc nav ko brīnīties, ja šāds kārdinājums lika ļaudīm ekspluatēt daudz apgabalu, lai tikai iegūtu zvērādas, nevis lai dibinātu tur kolonijas un pat meklētu zeltu. Neviena rūpniecības nozare un tirdznie­cība, ko atļāva likums, neietekmēja tik daudz svarīgu noziegumu un veiklu krāpšanu, kā tieksme iegūt tiesī­bas tirgoties kaut ar nelielu ādu daudzumu. Gandrīz veselu gadu Rolfam nebija bijis par to nekādas jēgas, bet mācība, ko viņam pasniedza Vorrens, pastāstīdams par zvērādu vērtību, iespiedās viņam prātā. Un viss, kas bija norisinājies no paša tagadējā brauciena sā­kuma, viņam pavēra arvien jaunas un jaunas šās tirdzniecības puses.

Rīts pagāja, bet Billa aizvien vēl nebija. Kad pēc pusdienas Rolfs ieraudzīja krastmalā garāmejot basus pusaudžus, viņš tiem jautāja:

«Kurš no jums zina, kur ir Pītera Vandama māja?»

«Viņa māja ir, rau, tur,»—un tie viņam parādīja no baļķiem celtu namu, kas atradās tikai kādus simt soļus no krastmalas.

«Jūs viņu pazīstat?»

«Jā, viņš ir mans saimnieks,» teica viens no pus­audžiem iedegušu un vasaras raibumiem klātu seju.

«Atved viņu šurp — un dabūsi par to desmit centu. Pasaki viņam, ka esmu atvedis preci no Vorrena.»

Putekļu mākonis, kas sacēlās aiz aizskrējušā sūtņa, līdzinājās putekļu mākonim, ko saceļ vesels mustangu bars. Desmit centu tolaik nozīmēja daudz. Drīz pēc tam dokam tuvojās sārts gara auguma vīrs. Viņš bija holandietis tikai vārda pēc. Sākumā viņš šķita līdzīgs visiem pārējiem dienaszagļiem, bet bija par tiem ga­rāks un nopietnāks, kad viņu apskatīja tuvāk.

«Tevi sūta Vorrens?»

«Jā, ser!»

«Tu viens pats?»

«Nē, ser! Atbraucu ar Billu Baimusu. Viņš aizgāja agri no rīta, un kopš tā laika neesmu viņu redzējis. Baidos, vai viņam nav kas noticis.»

«Kurp viņš aizgāja?»

«Kaut kur ar saviem draugiem.»

«Jā, tāds viņš ir; droši vien viņam būs kas noticis. Kādu nedēļu viņš nederēs nekur. Tagad parādi, kas tev ir.»

«Bet vai jūs tiešām esat Pīters Vandams?»

«Nu jā, protams!»

Rolfs vēl vienmēr šaubījās. Krastmalā stāvēja neliels pulciņš skatītāju, un Rolfs izdzirda vairākas balsis: «Jā, tas ir Pīters, nav ko bīties.» Bet Rolfs nepazina neviena no runātājiem. Viņa mulsais izskats sākumā sakaiti­nāja holandieti, tad iepatikās tam, un viņš sāka skaļi smieties.

«Labi, labi, tu acīmredzot esi ļaunās domās par mums. Skaties šurp,»— un viņš izņēma sainīti vēstuļu, kas bija adresētas misteram Pīteram Vandamam. Tad viņš parādīja zelta pulksteni ar ierakstu vākā: «Pīters Vandams» un kabatas zīmogu ar uzrakstu un parakstu «Petrus Vandamus». Beidzot viņš griezās pie kāda zēna un sacīja tam:

«Aizskrej, rau, turp un palūdz viņa godību doktoru Povellusu atnākt mums talkā.»

Pie viņiem tūlīt atnāca pāters melnā tērpā, īsās biksēs līdz ceļgaliem un cepurē platām malām. Tas teica:

«Jā, jaunais draugs, vari nešaubīties par to, ka tas ir mūsu cienījamais draudzes loceklis māsters Piters Vandams, tirgotāju aprindās ļoti pazīstams cilvēks.»

«Un vēl,» Piters sacīja, «ceru tevi galīgi pārliecināt par savu personību ar savas krustāmās zīmes un laulības apliecības palīdzību, kuras centīšos tev piegā­dāt pēc iespējas drīzā laikā.»

Sākumā saspīlētās attiecības palika aizvien jautrākas, un beidzot visi klātesošie sāka skaļi smieties. Arī Rolfs pievienojās tiem un tad teica:

«Es sāku pārliecināties, ka jūs tiešām esat māsters Pīters Vandams. Ja tā, tad te būs jums vēstule, kā arī sūtījums.»

Bills Baimuss otru vēstuli tai dienā nenodeva. Viņš, jādomā, iegāja pie savas māsas, bet, protams, tā viņu tikpat kā neredzēja, jo viņa dzīve Albāni pilsētā, kā vienmēr, noritēja pa žūpnīcām. Skaidrs, ka zvērādas būtu pazudušas, ja nebūtu Rolfa, un tāpēc Vandams, gribēdams jauneklim parādīt savu labvēlību, uzaici­nāja viņu pie sevis, kur stāsts par to, cik grūti bijis konstatēt Vandama personību, sagādāja iemeslu bezga­līgiem jokiem vairākas dienas no vietas.

Atpakaļvedamā kravā ietilpa dažādas preces, kas glabājās Vandama noliktavā, un vēl kāda drēbe, kuru iepērkot pagāja vairāk nekā diena.

Kad Rolfs nākamajā dienā kārtoja mantas un iekra­vāja tās, istabā ienāca labi ģērbies, kalsnējs, gara auguma jauneklis. Viņš, kā redzams, jutās še kā mājās.

«Labdien, Pīter!»

«Labdien, ser!»

Un abi uzsāka sarunu par ražu, bet tad par politiku. Beidzot Vandams sacīja:

«Nāc šurp, Rolf!»

Rolfs piegāja, un Vandams iepazīstināja viņu ar garo, jauno cilvēku, kas, bez šaubām, bija ļoti vājš un visai slimīga izskata.

«Tas ir māsters Henrijs Van Kortlends, gubernatora kunga dēls un ļoti mācīts advokāts,» Pīters teica. «Lai uzlabotu veselību, viņš vēlas doties medībās. Es stāstīju, ka tu esi tieši tāds cilvēks, kāds viņam vajadzīgs.»

Sis priekšlikums bija tik negaidīts, ka Rolfs nosarka un nodūra acis. Van Kortlends pasteidzās viņam visu izskaidrot.

«Neesmu visai vesels, kā redzat. Gribu mēnešus trīs padzīvot tīrā gaisā, mazliet pamedīt un atpūsties. Par pārtiku un nepieciešamiem norādījumiem triju mē­nešu laikā maksāšu simt dolāru. Ja būšu ar visu apmierināts un labi medījis, pirms atpakaļbraukuma uz Albāni samaksāšu vēl piecdesmit dolāru.»

«Man nav nekas pretī būt par jūsu pavadoni,» Rolfs sacīja, «bet man ir biedrs. Man jāzina, vai viņš piekrīt.»

«Jūs runājat par to dzērāju Billu Baimusu?»

«Nē, es runāju par savu biedru mednieku; viņš ir indiānis.» Un pēc brīža viņš piebilda: «Jūs, protams, negribēsiet braukt tādā laikā, kad daudz moskītu?»

«Nē, es gribu mieru. Pēc pirmā augusta katrā laikā.»

«Esmu devis Van Tremperam vārdu, ka palīdzēšu viņam pļaujas laikā. Tas aizņems lielāko daļu augusta.»

Jaunais advokāts vērīgi lūkojās viņā, kamēr viņš runāja, un tad teica sev: «Tas ir taisni tāds cilvēks, kāds man vajadzīgs.»

Viņi nolēma, ka, tikko Rolfs augusta atbrīvosies, tūliņ atbrauks kopā ar Kuonebu Albāni pilsētā un paņems gubernatora dēlu līdzi uz meža nometni.

Saiņi bija iekrauti, laiva par jaunu salabota, bet no Billa aizvien vēl ne vēsts, kaut gan bija jau pagājušas trīs dienas, kopš viņi ieradās Albāni pilsētā. Vēstnesis, kas bija aizsūtīts pie viņa svaiņa, atgriezās ar atbildi, ka jau divas dienas viņš neesot tur redzēts. Lai gan Albāni pilsētā skaitījās «seši tūkstoši iedzīvotāju», to­mēr, pārmeklējot doku, drīz vien atrada grēcinieka paslēptuvi. Pat visļaunākais ienaidnieks būtu iežēlojies, ieraudzīdams nelaimīgo, drebošo, izsalkušo radījumu sarkanām, pietūkušām acīm, kas cieta neizsakāmas sirdsapziņas mokas, jo viņam uzticētā vēstule izrādījās pazaudēta, bez tam biedri vēl viņam iegalvoja, ka krava esot nozagta, bet viņa ceļabiedrs, lauku jauneklis, nonāvēts un iemests upē. Nav nekāds brīnums, ka viņš baidījās dienas gaismas! Bet, kad šerifa vietā viņa priekšā nostājās lielais Pīters līdz ar dzīvo Rolfu un pavēlēja viņam līst laukā no doka un sēsties laivā, viņš sāka liet rūgtas asaras un nozvērējās, ka «nekad, nekad, nekad vairs», kamēr vien dzīvos pa­saulē, nepieskarsies reibinošiem dzērieniem. Viņa no­māktais garastāvoklis nenomierinājās arī turpmāko pusotru dienu laikā un nepārgāja pat vēl pēc trim dienām.