Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

«Kuoneb, nenāc atpakaļ agrāk par desmit dienām. Uz Laijonfelsu daudz ādu neņemsim, tikai tik daudz, lai varētu iegādāties to, kas vajadzīgs uzturam. Citas noslēp labi; ar tām vēlāk brauksim pie Vorrena. No tā dabūsim, cik pienākas; kas zina, kā būs Laijonfelsā.»

Viņi izņēma lūša, bebra un kādu duci caunas ādu, lai atstātu te, un citas visas sasēja sainī. Kuonebs cēla saini plecos un, Skukuma pavadīts, kāpa kalnā, kur drīz vien pazuda mežā.

Gausi vilkās šīs desmit dienas. Hogs bija pārmaiņus nesaticīgs, raudulīgs, saīdzis un arī līdz riebumam glaimīgs; viņš arvien centās nodrošināties, lai ar viņu labi apietas, piedāvāja ādas, šauteni un laivu.

Labā laikā Rolfs arvien devās prom no būdas. Reiz viņš paņēma Hoga šauteni un klaiņoja gar upi. Apmē­ram pusjūdzes nogājis, viņš pienāca pie liela bebru dīķa. Viņš gāja tam apkārt un ieraudzīja slazdā noslī­kušu bebru. Šo slazdu viņš pazina par savu, jo uz tā bija Rolfa paša ievīlētās zīmes """. Pēc tam viņš atrada otru slazdu, kurā vairs bija tikai bebra kāja, un tūliņ pēc tam trešo. Beidzot bija rokā visi seši slazdi. Viņš lika mugurā visus sešus slazdus un arī bebru un gāja atpakaļ uz būdu. Te viņu sagaidīja Hogs ar veselu sūdzību straumi:

«Tev nevajaga mani atstāt vienu. Es tev labi samak­sāšu. Negribu jau nekā par velti,»— un tā tālāk.

«Skaties, ko es atradu,» sacīja Rolfs, rādīdams bebru. «Un te vēl,» viņš rādīja slazdus. «Vai nav dīvaini? Mums bija seši gluži tādi pat slazdi; es tos apzīmēju gluži tā, kā šie apzīmēti. Un pēkšņi tie visi seši pazuda, un pēdas sniegā veda taisni uz šo būdu. Vai tev tuvumā nav kādu manīgu kaimiņu, ko?»

Mednieks skatījās viņā sabozies.

«Deru, ka to izdarījis Bills Haukinss,» viņš nomurmi­nāja un nogrima drūmās domās.

Pavasara atmoda mūžamežā pieder pie vispatīkamā- kām un līksmākām parādībām pasaulē. Bieži brāžas stipras lietusgāzes, kas pārvērš sīkas urdziņas lielos strautos un saēd ledu un sniegu. Bet meža upes gausi atsvabinās no ledus segas. Ļoti reti gadās, ka ledus sašķīst pēkšņi un ar milzīgu troksni iziet pāris stundās. Tas parasti notiek lielajās upēs, kur daudz ūdens. Sniegs zem kokiem kūst gausi un pamazām. Kad jau upes vaļā, tas nokūst nemanot, bez trokšņa un brīkšķa. Ka pavasaris klāt, to vēsta briestošie pumpuri un pū­poli; zosis gāgā, vārnas ķērc, atlidodamas no dienvidu lejām, lai te piebiedrotos saviem radiniekiem krauk­ļiem un notiesātu, kas atlicis no ziemas laupījuma.

No dienvidiem steidz mazi putniņi, čirkstēdami jaut­ras dziesmiņas. Tiem līksmi piebiedrojas veiklās zīlītes, kas drosmīgi izcietušas bargo ziemas salu. Un tad nāk sniedzes un strazdi un ar izcilāku izpildījumu liek aizmirst mazāk apdāvināto dziedoņu kori.

Ja arī ziema sper soli atpakaļ, tad pavasarim vairs nenākas grūti to izdzīt no pozīcijām. Tās desmit dienas, kad Kuonebs bija projām, var apzīmēt par īstu revolū­cijas pārvērtību laiku: ziema bija galīgi pārspēta un uzvaru guvis smaidošais pavasaris. Sniegs bija prom, izņemot tādas vietas, kurām saule nekad nevar tikt klāt; tur tas vēl paliek kādu laiku.

Beidzot bija klāt gaišais saules rīts, kad Rolfs iz­dzirda būdas tuvumā indiāņa īso «ho», un tūliņ pēc tam viņam, līksmi smilkstēdams, ielēca krūtīs Sku- kums. Hogu šis notikums nemaz neielīksmoja. Viņš bija jau tik tālu, ka varēja piecelties no gultas un — kaut ar lielām pūlēm —, atspiedies uz kruķa, klibot ap māju. Ēstgriba viņam bija laba: viņš ēda ar lielu baudu trīs reizes dienā, bet vienādi rūca, ka viss negaršīgs un nelāgs. Kad atkal parādījās indiānis, viņš ievilkās pats sevī un sabozies klusēja. Bet nebija vēl pagājusi stunda, kad viņš atkal piedāvāja Rolfam ādas, šauteni un slazdus, lai tikai aizvadot viņu pie piederīgajiem.

Visi bija priecīgi, kad jau tai pašā dienā devās ceļā uz Laijonfelsu. Bija jābrauc pa Mazo Briežupi un Briež- ezeru, tad pa Briežupes dienvidu nozarojumu uz Lielo Briežupi. Upes bija uzplūdušas, ūdens visur stāvēja augstu, un bija stipri samazinājies sēkļu un krāču skaits. Hogs nespēja kārtīgi iet un klibot negribēja, tāpēc medniekiem viņš bija vaiga sviedros jāpārnes pāri katram sēklim un katrai krācei. Tomēr trīs dienās viņi nobrauca visas piecdesmit jūdzes un trešās dienas vakarā bija pie nelielās Laijonfelsas.

Tagad Hogā notika strauja un nepatīkama pārmaiņa. Iepriekšējo raudulīgo lūgumu vietā viņš tagad sāka pavēlēt. Viņš kliedza: «Brauciet malā lēnām, nebojā­jiet manu laivu!» Ieraudzījis pie dzirnavām cilvēkus, viņš tos sveica ar sajūsmu, bet tie neizrādīja ne mazākā prieka. «Hallo, Džek, tu arī klāt!» bija vienīgais, ko viņi vēsi atteica. Ar pūlēm izdevās vienu pierunāt, lai tas Rolfa vietā palīdz Hogu aizvest viņa būdā. Jā, viņa ģimene bija mājā, bet arī neizrādīja, ka būtu sevišķi laimīgi par viņa atbraukumu. Hogs kaut ko iečukstēja ausī savam dēlam, un tas sadrūmis aizgāja uz upi un atnāca ar šauteni, ko Rolfs jau turēja par savu. Viņš būtu paņēmis afī ādas, ja Skukums nekristu viņam virsū un neaizdzītu no laivas.

Nu Hogs parādījās īstajā gaismā.

«Tās ir manas ādas un mana laiva,» viņš teica vienam dzirnavu strādniekam un tad vērsās pret sa­viem glābējiem: «Bet jūs, neķītrie laupītāji, sarkanā- dainie zagļi, taisieties, ka tiekat ātrāk prom no šejienes, citādi likšu jums salauzt visus kaulus!»

Viss naids, kas bija krājies viņa ļaunajā dvēselē, nu pēkšņi izplūda nejaukās lamās.

«Runā tā, kā pieklājas īstam baltajam, » vēsi teica Kuonebs.

Bet Rolfs stāvēja mēms. Izlikties tik padevīgam un nožēlojamam un tad par tik pašaizliedzīgu palīdzību pateikties ar tik riebīgām lamām un apvainojumiem! Lai kāds viņa tēvocis Miks, bet arī tas nebūtu izturējies tik neķītri un nepateicīgi.

Hogs ļāva pilnu vaļu savai mutei un atrada uzma­nīgu klausītāju savā biedrā Billā Haukinsā, kam varēja izsūdzēt savas bēdas. Blēdis stāstīja, ka viņš apmelots, piekrāpts un apzagts. Arvien fantastiskāks tapa vēstī­jums par to, kāda netaisnība viņam nodarīta, līdz beidzot draugam radās dziņa atsaukt nometnes priekš­nieku, lai tas liek Hogam apzvērēt sūdzību, iesloga abus «laupītājus» un, galvenais, atņem tiem «Hoga ādas».

Vecais Sailass Silvanijs, dzirnavu īpašnieks un vecā­kais nometnes iedzīvotājs, bija arī nometnes priekš­nieks. Viņš bija liela auguma, kalsens, tumšu seju un fiziskā un tikumiskā ziņā atgādināja Ābramu Linkolnu. Viņš noklausījās šausmīgo nostāstu, kādus noziegumus izdarījuši šie abi velni cilvēka izskatā, kā tie aplaupī­juši un briesmīgi mocījuši nabaga nevainīgo Hogu; viņš klausījās ļoti uzmanīgi, papriekš šausminādamies, bet pēc tam vairāk un vairāk uzjautrinādamies.

«Nevaru jūs nozvērināt, iekām neesmu nopratinājis pretējo pusi,» viņš teica un lika pasaukt Rolfu un Kuonebu. Viņš tos uzmanīgi apskatīja un tad prasīja Rolfam:

«Tu esi indiānis?»

«Nē, ser!»

«Metiss?»

«Nē, ser!»

«Labi! Nu izstāsti man, kā nākas, visu šo lietu!» Un Silvanijs, gatavodamies klausīties, vērīgi uzlūkoja jau­nekli.

Rolfs vaļsirdīgi un vienkārši attēloja visu, kas vi­ņiem bijis ar Hogu, sākot no Vorrena tirgotavas līdz pat Laijonfelsai. Nevar šaubīties par stāstījumu, ja tas ir vaļsirdīgs un sīks. Tāpēc Rolfa vienkāršais vēstījums dziļi saviļņoja veco mednieku, tirgoni, dzirnavu īpaš­nieku un nometnes priekšnieku.