Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Viss šis darbs ilga ne vairāk par minūti. So veidu indiāņi piekopa jau senos laikos; Rolfs bija dzirdējis nostāstus par šo veidu un uzskatīja to par kaut ko līdzīgu pasakai. Viņš domāja, ka uguns ieguvei va­jadzīga viena vai divas stundas laika, bet tagad bija pagājuši tikai daži mirkli, un pietika dažu prasmīgu, veiklu rokas pagriezienu.

Drīz vien arī viņš pats iemācījās iegūt uguni, bet vēlāk, lai cik dīvaini, iemācīja šo paņēmienu arī citiem indiāņiem, kas bija to aizmirsuši un prata iegūt uguni tikai ar bālģīmju izgudrotām šķiltavām.

Kad viņi gāja šai dienā pa mežu, Rolfs ieraudzīja trīs kokus, ko bija saspēris zibens negaisa laikā; visi trīs bija ozoli. Un Rolfs atcerējās, ka visi koki, ko viņš redzējis zibens ķertus, vienmēr bijuši ozoli.

«Vai tā nav, Kuoneb?» viņš jautāja.

«Nē . . . zibens ķer arī citus kokus; tiesa, visbiežāk tas ķer ozolu, bet iesper arī priedē, eglē, liepā un daudz citos kokos. Neesmu tikai nekad redzējis, ka zibens spertu divos kokos: bērzā un balzampriedē.»

«Kādēļ?»

«Tēvs man stāstīja, kad biju vēl mazs zēns, ka zibens neaiztiekot tos tādēļ, ka tie sildot un sargājot Zvaig­znes Jaunavu, Pērkonputna māsu.»

«Neesmu nekad to dzirdējis; pastāsti man.»

«Ne tagad . . . Kādreiz vēlāk.»

Kukurūzas putraimi un kartupeļi, tēja un āboli trīs reizes dienā galu galā zaudē savu pievilcību. Pat zivis nespēj pilnā mērā apmierināt tos, kam tīk gaļas ēdieni. Lūk, kādēļ Kuonebs un Rolfs nolēma doties medībās. Lielo medījumu laiks bija Ezemukā pagājis, bet še bija daudz sīko zvēriņu un visvairāk murkšķu, ko nīda visi fermeri. Un ne bez pamata. Viņu alas mūžīgi apdraud zirgu kājas. Un ne vien zirgu kājas, bet arī jātnieku pakauši ne vienu reizi vien cieš tāpēc, ka zirgs netīšām iekļūst vienā no šām bīstamajām lamatām. Bez tam visur, kur apmetas šis dzīvnieks, apkārtējie lauki ir pagalam. Var būt, ka posts, ko nodara šie dzīvnieki, ir pārspīlēts, bet visi fermeri vienbalsīgi apgalvo, ka murkšķi ir gatavā sērga.

Lai kā zemkopji skaišas uz indiāņiem par to, ka tie medī paipalas, viņi vienmēr priecīgi apsveic tos kā murkšķu iznīcinātājus. Indiāņi uzskata šo dzīvnieku par lielisku medījumu, jo tam ļoti garda gaļa.

Rolfs ļoti priecājās, kad Kuonebs paņēma stopu un bultas un sacīja, ka viņi dosies medībās. Visā apkārtnē mita murkšķi, un mednieki uzmanīgi gāja no viena lauka uz otru, vērīgi ieskatīdamies zaļajā virsmā, vai kaut kur neparādīsies tumšbrūni plankumiņi. Un beidzot viņi ieraudzīja āboliņā vienu lielu un divus mazākus murkšķus. Lielais laiku pa laikam slējās pakaļkājās un vērīgi raudzījās visapkārt, vai kaut kur tuvumā nedraud briesmas. Pļava bija plašs, neaizsar­gāts klajums, un tikai aiz tās vietas, kur, kā likās, bija ala, stiepās kalnu grēda. Kuonebs domāja, ka no turienes viņam būs ērtāk piekļūt laupījumam.

Viņš pateica Rolfam, lai tas noslēpjas, un iemācīja tam tās zīmes, ko lieto indiāņi, lai mednieks zinātu, kurp tam jāiet, kad pazaudē no apredzes laupījumu. Pirmā—«uz priekšu» (galvas mājiens), otrā—«stop» (pacelt roku ar plaukstu uz augšu); uz priekšu izstiepts rādītāja pirksts —«uz pļavas», noliekts uz leju —«alā». Bet Rolfam nevajadzēja rādīt nekādu zīmju un nekustē­ties no vietas, kamēr Kuonebs viņam ar zīmi nejautās (nepamās ar roku, plaukstu uz priekšu ar izplestiem pirkstiem).

Kuonebs atgriezās mežā, lai piesardzīgi, slēpdamies aiz klints sienām, apietu apkārt kalnu grēdas otrā pusē. Līzdams un cieši piespiedies krūtīm pie zemes, viņš virzījās pa āboliņu uz priekšu. Lai gan āboliņš nebija augstāks par pēdu, indiāni varēja pamanīt tikai no augstākas vietas.

Tā viņš, murkšķu nepamanīts, aizkļuva līdz zemajam pakalniņam aiz murkšķu alas. Bet te radās negaidīts sarežģījums: no šejienes viņš neredzēja neviena murk­šķa. Tie, jādomā, bija ārpus tēmēkļa, bet, ja tos izbiedētu,— mestos savā mājoklī un paslēptos. Bet viņš izturējās mierīgi. Pacēlis roku, viņš jautāja ar zīmi, un Rolfs viņam atbildēja: «Viss kārtībā . . . murkšķi ir te!» (Roka ar plaukstu uz leju, izstieptu rādāmo pirkstu.) Viņš nogaidīja dažus mirkļus, rādīja to pašu zīmi un saņēma to pašu atbildi.

Kuonebs zināja, ka attālu stāvoša cilvēka rokas kustība saistīs vecā murkšķa uzmanību un tas aptup- sies uz pakaļkājiņām, lai paskatītos, kas noticis; bet, ja

šī kustība atkārtosies vēlreiz, viņš tomēr — gan bez sevišķa uztraukuma un steigas — virzīsies uz savu alu un pavēlēs bērniem sekot.

Medniekam nebija ilgi jāgaida. Atskanēja griezīgs svilpiens, un murkšķu māte, gāzelēdamās no vienas puses uz otru, metās skriešus uz alu, pa ceļam raudzīda­mās apkārt un vēl arvienu plūkdama āboliņu. Tai uz pēdām sekoja divi trekni murkšķēni. Nokļuvusi pie alas, māte mazliet nomierinājās, un ģimene sāka atkal ēst, bet neatgāja no alas. Kuonebs paņēma stopu, uzlika putnu bultu un sagatavoja vēl divas. Drusciņ pacēlies, viņš savilka stopu. Zzz! Bulta ķēra vienam murkšķē- nam degunu un apsvieda to augšpēdu. Otrais palēcās no brīnumiem un nostājās uz pakaļkājelēm. To pašu izdarīja ari māte . . . Zzz! Nosvilpa otra bulta un ķēra otru murkšķēnu. Bultas ātrumā murkšķe bija iekšā savā drošajā paslēptuvē apakš zemes. Kuonebs zināja, ka tā nav viņu pamanījusi un drīz atkal izlīdīs. Viņš pacietīgi gaidīja. Un te jau arī alas caurumā pavērās vecās āboliņa zagles pelēcīgi brūnais purniņš. Tomēr tas bija par maz, lai indiānis varētu šaut, bet murkšķe, kā redzams, nebūt nevēlējās rāpties laukā no alas. Indiānis gaidīja diezgan ilgi un beidzot nolēma izman­tot vecvecu paņēmienu. Viņš sāka klusītiņām svilpot kādu dziesmu. Vai nu murkšķe iedomājās, ka svilpj kāds no tās ciltsbrāļiem, vai tai vienkārši iepatikās šīs skaņas, bet viņa darīja tāpat, kā mēdz rīkoties visi tās rada gabali: lēnām un aizvien vairāk rāpās laukā no alas, kamēr izlīda līdz pusei, tad apstājās un sāka lūkoties visapkārt.

Kuonebs pasteidzās izmantot šo gadījumu. Viņš paņēma bultu ar robotu galu un tēmēja murkšķei starp pleciem. Zzz! Bulta ķēra viņu, izbeidzot mirkli vēlāk tās dzīvi un neļaujot tai paslēpties alā, kā bieži mēdz darīt nāvīgi ievainoti dzīvnieki.

Kuonebs piecēlās un deva zīmi Rolfam, kas skriešus trauca pie viņa. Trīs trekni murkšķi — tas bija svaigas gaļas krājums veselai nedēļai. Kas nav garšojis jauna, trekna murkšķa gaļu, nevar pat iedomāties, cik tā, izcepta ar kartupeļiem, šķiet garda un maiga jaunam, izsalkušam medniekam.

Kādu rītu, kad viņi divatā pastaigājās pa ezermalu, Kuonebs rādīja Rolfam uz ūdeni. Tur peldēja kaut kas līdzīgs nelielai, apaļai lapai ar divām zīlītēm netālu viena no otras. Divas pēdas tālāk Rolfs ieraudzīja vēl lielāku lapu un saprata, ka pirmā lapa ir galva ar acīm, bet otrā — liels bruņurupuča vairogs. Nepagāja ne mirklis, kad tas izgaisa skatam. Rolfs pazina un bija redzējis trīs dažādus bruņurupuču veidus, bet vēl nekad nebija redzējis tādu milzīgu un drausmīgu briesmoni.

«Tas ir Bosikādo. Es pazīstu to, un tas pazīst mani,» sarkanādainis teica. «Mēs jau sen abi karojam; pienāks diena, kad viņu pievārēšu. Pirmoreiz ieraudzīju to priekš trim gadiem. Es nošāvu pīli; tā palika ūdenī. Nepaguvu vēl nokļūt līdz tai, kad kāds parāva to zem ūdens. Sī pīle bija atlaidusies vasarā ar jauniem pīlēniem; tas nočiepa visus pa vienam un beigās no­knāba arī pašu pīli. Tas čiepa vienmēr pīles, un es dažas naktis izliku tam āķi. Es noķēru vairākus mazus bruņurupučus, astoņas un desmit mārciņas smagus. Tie bija ļoti gardi. Trīs reizes es mēģināju noķert Bosikādo ar makšķeri, bet ikreiz, kad gribēju to ievilkt laivā, tas sarāva visstiprāko auklu un aizbēga. Tas ir tik plats kā laiva; tā nagi iziet cauri laivas sienai, un tas raustīja un šūpoja to uz visām pusēm. Tas līdzinās zemūdens ļaunajam garam un iedzina man bailes.