Džeks Londons - STILBA KAULI

Daudz ko esmu piemirsis minēt no tā, ko skatīju to vienu pašu reizi šajā alā. Tur bija Kumi kauli — tā paša, kas stāvēja vistuvāk pusdieviem; no Samoas atbraukušā Tu Manuas dēls sirmā senatnē bija ieprecējies manā dzimtā un stiprinājis manu ciltskoku ar debesu iemītnieku asinīm. Un manas vecvecmāmuļas kauli — tās pašas, kura gulējusi četrstabu gultā, ko tai dāvinājis lords Bairons. Ahuna vēl pieminēja nostāstu, it kā šai dāvanai būtu bijuši savi iemesli, tāpat kā no vēstures labi zināmajam faktam, ka «Blonda» kavējusies Olokanā neparasti ilgi; Un es turēju savās rokās viņas nabaga kaulus — kaulus, kurus reiz miesā tērpis juteklīgs skaistums, atjautas un dzirkstoša temperamenta apgarots, kas savu piepildījumu radis mīlā un kaislību svelmē, kad rokas tveras skāvienā, acis grimst acīs un lūpas sakļaujas skūpstā, — un no kuriem esmu cēlies arī es, kas tolaik vēl kavējos nedzi­mušo paaudžu tālēs, Tas man daudz ko mācīja. Es esmu moderns cilvēks, tas tiesa. Es neticu nekādām senlaiku mistērijām, ne arī burvjiem kahuna. Un tomēr es tajā alā skatīju daudz ko tādu, ko nedrīkstu jums nosaukt un par ko, kopš miris vecais Ahuna, no visiem mirstīgajiem zinu tikai es vienīgais. Man nav bērnu. Ar mani izbeidzas mūsu senā dzimta. Šis ir divdesmitais gadsimts, kad mēs visi ožam pēc gazolīna. Un tomēr tam citam — neno­sauktajam jāmirst līdz ar mani. Nekad es vairs neapmek­lēšu šo kapu vietu. Un arī visos laikos, kas vēl nāks, ne­viena dzīva cilvēka acs to neskatīs, ja vien zemestrīces nesaskaldīs kalnus un neizgrūdīs dienas gaismā noslē­pumus, kas glabājas pašā kalnu sirdī.

Princis Akuli apklusa. Ar sen gaidīta atvieglojuma vaibstu sejā viņš noņēma lei hala sev no kakla un, nicīgi nosprauslodamies, bet reizē arī nopūzdamies, iesvieda to ceļmalas lantana biezokņa slēptuvē.

— Bet Laulani stilba kauls? — es saudzīgi ievaicājos.

Viņš cieta klusu, kamēr kāda jūdze ganību zemes bija

paslīdējusi mums garām un sākās cukurniedru lauki.

— Tas man ir vēl tagad, — viņš pēdīgi teica. — Un tam līdzās guļ Keola, pirms laika nokauts un iedarināts šķēpa uzgalī tās sievietes mīlestības dēļ, kuras stilba kauls tagad mīt tam tik tuvu. Tiem, šiem nabaga teik­smainajiem kauliem, esmu vairāk pateicības parādā nekā jebkam citam. Es ieguvu tos periodā, kad nobriedu par jaunekli. Es zinu, ka tie pilnīgi pārmainīja manu dzīves gaitu un mana prāta sļiecību. No tiem es mācījos atturību un pieticību, klaiņojot plašajā pasaulē, un mana tēva lab­klājībai nav laimējies mani aizvilināt no šā ceļa.

Un bieži vien, kad sieviete gandrīz jau pārvarējusi mani, lai kļūtu mana prāta valdniece, es sameklēju Lau­lani stilba kaulu. Un bieži, kad līksmīgi jaunekļi rosina mani uz pārgalvīgām izpriecām, es klusībā aplūkoju šķēpa uzgali — visu, kas atlicis no Keolas, sava laika žiglā skrējēja, varenā cīnītāja un mīlētāja, kurš nozadzis sievu karalim. Apcere par tiem man arvien sniegusi spēcinošu atbalstu, un jūs tīri labi varat teikt, ka esmu nodibinājis pats savu reliģiju jeb dzīves veidu, kura pamatojums ir šie kauli.

o nu