Džeks Londons: STILBA KAULI

Tas noticis 1810. gadā, sandalkoku tirdzniecības uzplau­kuma dienās, tajā pašā gadā, kad pie Kamehamehas iera­dies Kauai salas karalis un pazemīgi ēdis tam no rokas. Prinča Akuli vectēvs tajā gadā dabūjis savu pērienu un nonācis pakļautībā, tāpēc ka bija «vecā gājuma» piekritējs. Viņš nebija spējis apjēgt lielgabalu pulvera un haole liel­gabalnieku nozīmi salas pārvaldīšanā. Kamehameha, bū­dams tālredzīgāks, bija pratis izmantot haole pakalpoju­mus, pieņemot dienestā starp citiem arī tādus vīrus kā Aizeku Deivisu, šonera «Brīvais amerikānis» stūrmani, vienīgo, kas palicis dzīvs pēc visas komandas noslepkavo­šanas, un Džonu Jangu, burinieka «Eleanora» sagūstīto bocmani. Un Aizeks Deiviss, Džons Jangs un citi tās pa­šas sugas trakgalvīgi dēkaiņi ar sešmārciņu vara dižga- baliem no kaperētajiem kuģiem «Ifigēnija» un «Brīvais amerikānis» bija iznicinājuši Lakanajas karaļa kara lai­vas un satriekuši viņa zemessargu drosmi, par to saņem­dami no Kamehamehas pienācīgu atalgojumu saskaņā ar norunu: Aizeks Deiviss sešus simtus nobarotu un treknu cūku, bet Džons Jangs piecus simtus to pašu minēto kar­bonādes lopiņu, kas skraida uz šķeltiem nagiem.

Un tā nu, cēlies no primitīvas kultūras asinsgrēka un kaislībām, no dzīvniekam līdzīga radījuma aklās taustī- šanās pretī cilvēciskās būtnes staltajam stāvam, no asi­ņainām slepkavošanām, zvēriskiem kautiņiem un precībām ar pusdievu jaunākajiem brāļiem, tagad, divdesmitā gad­simta otrā desmita pašā sākumā, lielās pasaules apslī- pētais, ar Oksfordas akcentu runājošais princis Akuli, princis Kalmārs, tirasinīgs polinēzietis, dzīvs tilts pāri gadu tūkstošiem, labs biedrs, draugs un ceļa kompanjons, izkāpa no sava salūzušā septiņtūkstoš dolāru limuzīna, lai, kopā ar mani pakavēdamies begoniju paradīzes vientuļnie- cībā četrsimt pēdu virs jūras un viņa salas metropoles Olo- kanas, pastāstītu par savu māti, kas mūža galā atgriezu­sies pie senlaiku reliģiskajiem uzskatiem un senču pielūg­šanas kulta, piepildīdama savas telpas ar apbedījuma krūkām, kurās glabājusi cītīgi kolekcionētus to būtņu kaulus, kuras bijušas viņas priekšteči pagājībā līdz pat galējai laiku tumsībai.

— Karalis Kalakaua tur pāri Oahu salā aizsāka šo ko­lekcionēšanas māniju, — princis Akuli turpināja. — Un viņa karaliene Kapiolani arī pārņēma šo māniju. Viņi vāca visu ko — .vecus makaloa paklājus, vecus tapa (pri­mitīvs audums no koka mizas šķiedrām), vecus kalabašus, vecas četrairu laivas un elkutēlus, kurus priesteri bija pa­glābuši no vispārējā elku grautiņa 1819. gadā. Es gadiem ilgi vairs neesmu ne acīs redzējis no pērlenes vāka iz­grieztu makšķeres āķi, bet varu zvērēt, ka Kalakauam tādu bija sakrāts tūkstošu desmit, nemaz nerunājot par makšķerāķiem no cilvēka žokļa kaula, putna spalvu tēr­piem, apmetņiem, ķiverēm, akmens cērtēm un poi stam­pām ar fallisku nozīmi. Kad viņš ar Kapiolani devās karaliskajos ceļojumos pa salām, tad mājastēviem, pie ku­riem viņi iegriezās, vajadzēja nobēdzināt visas personis­kās relikvijas. Jo teorētiski karalim pieder viss viņa pa­valstnieku īpašums; un Kalakaua apvienoja teoriju ar praksi, tiklīdz ieraudzīja kādu senlaiku priekšmetu.

No viņa tad mans tēvs Kanau bija apkritis ar šo kolekciju sērgu, un tāpat tā pielipa Hivilani. Tomēr mans tēvs bija moderns cilvēks līdz pat pirkstu galiņiem. Viņš neticēja ne kahutia (priesteru), ne arī misionāru dieviem. Viņš neticēja nekam citam kā vien cukura akcijām, zirgu audzēšanai un tam, ka viņa vectēvs bijis nelga, nesavāk­dams kādu pulciņu Aizeku Deivisu un Džonu Jangu līdz ar vara lielgabaliem, pirms devās karā pret Kamehatnehu. Viņš retumus vāca tikai aiz tīra kolekcionēšanas prieka; bet mana māte to ņēma nopietni. Tālab viņa arī nodevās tieši kauliem. Es vēl atceros, ka viņai bija riebīgs vecs akmens elkutēls, pie kura viņa mēdza vaimanāt un kuram rāpoja apkārt pa grīdu. Tagad tas atrodas Diakonu muzejā. Pēc mātes nāves es to turp nosūtīju, bet viņas kaulu kolek­ciju — uz Karalisko mauzoleju Olokanā.

Nezinu, vai jūs atceraties, ka viņas tēvs bija Kāukū. Jā, jā, tas pats, un viņš esot bijis īsts milzis. Kad cēla Mau­zoleju, viņa kaulus, rūpīgi notīrītus un iebalzamētus, iz­raka no slepenās apbedījuma vietas un novietoja Mauzo­lejā. Mātei bija vecs kalpotājs Ahuna. Kādu nakti viņa nozaga no Kanau atslēgu un pavēlēja Ahunam iet un iz­zagt viņas tēva- kaulus no Mauzoleja. Es to zinu. Un vi­ņam tiešām vajag būt milzim bijušam. Hivilani viņu gla­bāja vienā no vislielākajām krūkām. Kādu dienu, būdams vēl tāds pamazs puišelis un iekārojis uzzināt, vai Kāukū no tiesas bijis tik liels, kā nostāsti pauž, es izmakšķerēju no krūkas viņa nebojāto apakšžokli līdz ar aptinumu un piemēroju to sev. Es varēju izbāzt galvu tam cauri, un tas palika guļam man uz pleciem un ap kaklu kā zirga sakas. Un žoklī vēl atradās visi zobi līdz pat pēdējam, baltāki nekā porcelāns, bez viena bojājuma, zobu emalja bez plankumiņa un skrambiņas. Es par šo pārkāpumu dabūju vienīgo pērienu savā mūžā, kaut gan mātei nācās pasaukt veco Ahunu, lai tas palīdz mani nopērt. Tomēr šis starp­gadījums man lieliski pakalpoja. Es iemantoju mātes uzti­cību, tāpēc ka nebaidījos no mirušo kauliem, un tas man palīdzēja izkarot tiesības mācīties Oksfordā. Gan jau pats dzirdēsiet, ja vien mašīna nepiebrauks ātrāk.

Vecais Ahuna bija viens no īsti veclaicīgajiem kalpiem, dzimuša verga uzticamas kalpības zīme viņam bija iededzi­nāta kā miesā, tā dvēselē. Ahuna par manas mātes un mana tēva dzimtu zināja vairāk nekā viņi paši abi kopā. Un vēl viņš zināja to, kas nebija zināms nevienam citam dzīvajam, — gadsimtiem ilgi izmantoto apbedījumu vietu, kur paslēpta lielākā tiesa Hivilani un Kanau senču kaulu. Kanau nekādi nespēja izdabūt šo noslēpumu no vecā vīra, kurš manu tēvu uzlūkoja par atkritēju.

Hivilani ar veco dīvaini kaulējās jau gadiem. Kā viņai vispār jel to vienu reizi palaimējās Ahunu pielauzt, to es nespēju aptvert. Protams, no ārienes jau šķita, ka viņa no tiesas ir uzticīga vecajai reliģijai. Varbūt tas pārliecināja Ahunu mazliet piekāpties. Vai arī viņa varbūt bija iedzi­nusi tam bailes, jo zināja veselu birumu veco Huni peste- ļotāju buramo penteru un prata izlielīties, ka uzturot vis­sirsnīgākās attiecības ar Uli, kas ir visu burvju galvenais burvestību dievs. Viņa tālu pārspēja parasto kahuna la- paau (burvi), ja vajadzēja pielūgt Lonopuha un Kolea- moku; viņa tulkoja sapņus un parādības, izskaidroja zī­mes un pareģojumus un pat — vai varat iedomāties! — zīlēja pēc dzīvnieku iekšām; pesteļu dieva Maiola praktiķi viņas priekšā palika melni un maziņi; viņa tiem uzlaida pulē hee būrumu, kas liek galvai griezties; un ar pilnām tiesībām viņa varēja uzstāties ar kahuna hoenoho, tas ir, moderno spiritismu, tur viņa bija nepārspējama. Es pats tiku redzējis, kā viņa dzer vēju, uzlaiž krampju lēkmi un pareģo. Aumakua bija viņai kā brāļi, kad viņa slepus lika tiem ziedojumus uz sagrauto heiau (tempļu) altāriem, skaitīdama garum garus lūgšanu pantus, kas man bija galīgi nesaprotami, kaut ari klausoties šermuļi lodāja pa kauliem. Un, kas attiecas uz veco Ahunu, tad to viņa ap­stulbināja ar savām mistikas narkotikām tiktāl, ka tas gaudodams vatstījās f)a grīdu un koda pats savā miesā.

Tomēr es personiski domāju, ka tikai ar anaana burves­tības palīdzību viņa to dabūja savā varā. Kādu dienu viņa ar mazām manikīra šķērītēm bija nocirpusi sprogu no Ahunas matiem. Šādu matu sprogu mēs saucam par maunu, kas nozīmē «pievilinātājs». Tad tā ar sevišķu pa­tiku parūpējās, lai viņš uzzinātu, ka tai pieder viņa matu šķipsna. Bez tam viņa lika saprast, ka esot to apbedījusi, un ik nakti aizrautīgi noņēmās ar pesteļošanu un upurē­šanu dievam Uli.