Džeks Londons: STILBA KAULI

Mēs paēdām, tad izģērbāmies darbam. Vienīgi kurpes Ahuna man atļāva paturēt kājā. Tad viņš, tādā pašā ietērpā un neiedomājami kaulains, nostājās man līdzās dziļa dīķa malā.

«Tev jāienirst dīķī, rau, šinī vietā,» viņš teica. «Lejup laizdamies, ar rokām tausti klinti, un, kad būsi nogrem­dējies asis pusotras, tu atradīsi alu. Dodies tajā iekšā ar galvu pa priekšu, bet peldi lēnām, jo lavas šķautnes ir asas un var sagraizīt tev galvu un miesu.»

«Un tad?» es jautāju.

«Tad tu jutīsi, ka ala kļūst plašāka,» viņš atbildēja. «Kad būsi nopeldējis pilnas astoņas asis pa šo tuneli, lēnām celies augšup, tad tava galva iznirs gaisā virs ūdens galīgā tumsā. Tur gaidi uz mani. Ūdens ir ļoti auksts.»

Tas man nepavisam neizklausījās jauki. Es nedomāju par auksto ūdeni un tumsu, es domāju par kauliem. «Ej tu pirmais,» es teicu. Bet viņš zvērējās, ka nedrīkstot. «Tu esi mans alii, mans princis,» viņš sacīja. «Nekādi nav iespējams, ka es pirms tevis ieietu tavu karalisko senču svētajā apbedījuma vietā.»

Mani šīs izredzes nemaz neiepriecināja. «Met nu pie malas visus šos prinčus,» es viņam teicu. «Tam taču īste­nībā nav nekādas nozīmes. Tu iesi pirmais, un es nevie­nam par to nekā neteikšu.»

«Ne tikai dzīvajiem mums vajag izpatikt,» viņš mani pamācīja, «bet vairāk par visu mums vajag darīt pa prā­tam mirušajiem. Un mirušo priekšā mēs nespējam melot.»

Mēs ilgi strīdējāmies par to, tomēr kādu pusstundu mačs palika neizšķirts. Es negribēju, bet viņš vienkārši nespēja. Viņš mēģināja locīt manus prātus, piesaukdams manu lepnumu. Viņš dziesmoja par manu senču varoņ­darbiem; un jo sevišķi es atceros dziedājumu par Moko- moku, manu vecvectēvu un milzeņa Kāukū milzīgo tēvu, kurš vienas kaujas laikā trīs reizes ielecis savu ienaidnieku barā, ar katru roku sagrābis aiz skausta pa vienam kara­vīram un sitis to galvas kopā, kamēr tie bijuši beigti. Tomēr ne jau tas lika man izšķirties. Man no sirds sa­metās žēl vecā Ahunas, viņš bija pilnīgi zaudējis galvu aiz bailēm, ka mūsu ekspedīcija var izbeigties bez kāda rezultāta. Manī modās dziļa apbrīna par veco vīru, pie tam šīs jūtas krietni vien ietekmēja arī tas, ka viņš bija gulējis starp mani un bezdibeņa malu.

Tā nu, ar īsti autoritatīvu alii pavēles toni pateicis: «Tu man sekosi tūdaļ uz pēdām,» — es ieniru. Viss, ko viņš stāstījis, bija tieši tā. Es atradu ieeju zemūdens tu­nelī, piesardzīgi izpeldēju tam cauri, tikai reizi nobrāz­dams plecu pret asu lavas šķautni virsējā velvē, un izniru atkal brīvā gaisā pilnīgā tumsībā. Pirms vēl biju pagu­vis noskaitīt līdz trīsdesmit, arī vecais pāršķēla ūdens līmeni man līdzās, nolika savu roku man uz pleca, lai pārliecinātos, ka tas esmu es, tad norādīja, lai peldu vi­ņam pa priekšu apmēram kādas simt pēdas garu gabalu. Te mūsu kājas skāra dibenu, un mēs izkāpām uz klints. Bet vēl arvien ne mazākā gaismas stariņa, un es atce­ros — jutos laimīgs, ka tik lielā augstumā nemēdz miti­nāties simtkāji.

Vecais bija atnesis sev līdzi cieši aizbāztu kokosrieksta kalabašu, pilnu ar trānu, kas laikam gan bija nogādāts Lahanas piekrastē pirms gadiem trīsdesmit. No mutes viņš izņēma ūdensnecaurlaidīgu darinājumu, kas aizstāja sērkociņu kastīti, .— proii, divas tukšas šautenes patronu čaulas, cieši salaistas kopā. Viņš aizdedzināja trānā pel­došo degli, bet es pavēros apkārt un jutos vīlies. Tas ne­bija nekāds apbedījumu kambaris, bet tikai garens lavas dobums, kādi ļoti parasti uz visām salām.

Ahuna ielika gaismotāju kalabašu man rokās un lika, lai viņam pa priekšu ejot tālāk, paskaidrodams, ka ceļš būšot garš, tomēr ne tik pārāk garš. Tas bija garš, vismaz kādu jūdzi, ja apsver rāmā prātā, kaut gan tobrīd tas man šķita vai piecas jūdzes garš, un veda strauji augšup. Kad Ahuna pēdīgi mani apturēja, sapratu, ka nu esam tuvu pie mērķa. Viņš nometās uz saviem kaulainajiem ceļgaliem starp asajām lavas šķembām un apskāva manus ceļus ar izžuvušām rokām. Manu roku, kurā neturēju kokos- čaulas lampu, viņš novietoja sev uz galvas. Vecīgā, aiz- lūzušā, drebošā balsī viņš noskandēja garu dziedājumu par manas dzimtas daudzajiem locekļiem un manu aug­sto alii būtību. Un tad viņš teica:

«Nestāsti ne Kanau, ne Hivilani ne vārda par to, ko tu tagad skatīsi! Tavam tēvam Kanau trūkst svētuma sa­pratnes. Viņa prāts ir pildīts ar cukuru un zirgu audzē­šanu. Es zinu, ka viņš pārdeva sava vectēva valkātu putnu spalvu apmetni tam angļu retumu vācējam par as­toņiem tūkstošiem dolāru un šo naudu nākamā dienā pa­spēlēja, slēgdams derības polo sacīkstēs starp Maui un Oahu salu. Hivilani, tava māte, ir pilna ar svētuma izjūtu. Viņa ir pārāk pildīta ar svētumu. Viņa iet vecumā, galva viņai kļūst vāja, un viņa par daudz noņemas ar burves­tībām.»

«Nē,» es atbildēju. «Neteikšu nevienam. Ja es to darītu, tad mani piespiestu vēlreiz atgriezties šinī vietā. Bet es ne savu mūžu negribu vairs atgriezties šeit. Esmu ar mieru visu ko izmēģināt vienu reizi. Bet šo te es nekad nemēģināšu otrreiz.»

«Tas ir labi,» viņš teica un piecēlās, atvilkdairiies aiz manis, lai es pirmais varētu iet iekšā. Vēl viņš piebilda: «Tava māte ir .veca. Kā solījis, es viņai aiznesīšu viņas mātes un vectēva kaulus. Tie sniegs viņai mierinājumu līdz pat nāves stundai; bet, ja es nomiršu pirms viņas, tavs uzdevums paliek gādāt, lai visi kauli no viņas ģi­menes krājuma tiktu novietoti Karaliskajā mauzolejā.»

Esmu iemetis aci visos mūsu salu muzejos, — princis Akuli uz brīdi atkrita žargonā, — un man jāsaka, ka visas to kolekcijas kopā netiek ne tuvumā tam, ko ierau­dzīju mūsu Lakanajas apbedīšanas alā. Lieciet vērā — un tas ir vēsturiski pierādīts —, ka mūsu dzimta sniedzas atpakaļ visaugstākajā un vecākajā Havaju salu ģenealo­ģijā. Alā atradās viss, par ko kādreiz biju dzirdējis vai tikai sapņojis, un vēl daudz vairāk, par ko man ne prātā nebija nācis. Sī vieta bija brīnumu pilna. Ahuna, dobjā balsī dudinādams lūgšanas un mele, staigāja apkārt, aiz­dedzinādams daudzās kalabašu lampas ar trānu. Te nu tie visi gulēja — havajiešu cilts gājums no pat Havajas laiku sākumiem. Kaulu sainis pie kaulu saiņa, visi saudzīgi ietīti tapa audumā, un pēdīgi es nevarēju atrast visam tam cita salīdzinājuma kā vien ar pasta kantora paku nodaļu.

Kā tikai tur nebija! Ķahili, kas, kā jūs zināsiet, no mušu vēdekļiem pamazām ir attīstījušies par karaliskuma sim­

boliem, līdz pēdīgi izvērtušies lielāki par spalvu pušķiem, kādi grezno katafalkus, un kāti tiem sasniedza pusotras ass un pat visu divu asu garumu. Un kas par kātiem! No kauila koka, ar gliemežvāku, ziloņkaula un kaula inkrus* tācijāin, pie tam tik smalkā darinājumā — šāda prasme mūsu mākslinieku starpā jau kopš kāda gadsimta izmi­rusi. Tā bija gadsimtiem veca ģimenes klasika. Pirmo reizi pats skatīju priekšmetus, par kuriem biju tikai dzir­dējis, teiksim, kaut vai pahaoa, izgrieztus no valzirga zoba un pakarinātus no cilvēka matiem pītā auklā, — tā­dus nēsājuši uz krūtīm vienīgi visaugstākās kārtas ļaudis.

Tur bija tapa un paklāji — visretākie un vissenākie; plecu apliekamie un lei, un bruņucepures, un no tnamo, ivi, akakane un o-o putnu spalvām darināti apmetņi, visi nenovērtējami dārgi, ja nu neskaita pašus pārmērīgi ve­cos. Es redzēju mamo spalvu apmetni, kas bija pārāks par visgreznāko no Honolulu Bīskapa muzejā eksponēta­jiem, kuru tur vērtē tā starp pusmiljona un miljonu do­lāru. Ak tu manu dieniņu, es toreiz nodomāju, laime gan, ka Kanau nekā par to visu nezina!