Džeks Londons - STILBA KAULI

Kas par dažādu priekšmetu pārbagātību! Griezumiem rotātas ķirbja pudeles un kalabaši, gliemežvāku kasīkļi, tīkli no olona šķiedrām, kaudzēm salūzušu ie-ie grozu, makšķerāķi no visdažādākajiem kauliem un gliemežvāku karotes. Senaizmirsto dienu mūzikas instrumenti — ukuke un nāsu flautas, un kiokio, kuru arī spēlē ar vienu nāsi, otru aizbāžot. Tabu poi kausi un pirkstu apmērcējamie trauciņi, ar kreiso roku cilājamas cērtes laivu dievu gata­vošanai, no lavas gabaliem izdobtas lampas, akmens pies­tas ar piestalām un poi stampas. Un atkal cērtes — miri- adēm, pie tam ļoti skaistas, tur bija tādas, kas svēra vienu unci, paredzētas vissmalkākajiem grebumiem, elku- tēlus gatavojot, un atkal tādas, kam piecpadsmit mārciņu svarā, — koku gāšanai, bet visas ar tik skaisti darinātiem kātiem, kādus nekur vairs neesmu redzējis.

Tur bija arī kaekeeke — jūs zināt, mūsu senās bungas, izdobtas no kokospalmas stumbra gabala, kam viens gals pārvilkts ar haizivs ādu. Ahuna man parādīja pašas pir­mās kaekeeke visā Havajā un izstāstīja to vēsturi. Tās acīm redzami bija ārkārtīgi vecas. Ahuna baidījās tām pat pieskarties, lai izņidrējušais koks nesabirztu putekļos, un galā tām vēl karājās sadriskātas haizivs ādas skran­das. «Sīs ir pašas vecākās, visu mūsu kaekeeke tēvs,»

Ahuna rnan teica. «Kila, Moikehas dēls, atveda tās no tālās Raiateas salas Klusā okeāna dienvidos. Un šā Kilas dēls Kahai veica to pašu ceļojumu, bija projām desmit gadu un sev līdzi no Tahiti atveda pirmos maizeskokus, kas iesakņojās un sāka augt Havajas zemē.»

Un atkal kauli un kauli! Rindu rindām — nu gluži kā paciņas pastā! Līdzās garo kaulu tievajiem sainīšiem gu­lēja veseli skeleti, tapa audumā ietīti, tie atdusējās gan vienam, gan diviem, gan trim cilvēkiem airējamās laivās no dārgā koa koka ar grebumiem rotātu wiliwili koka ribo- jumu, un parocīgi nolikti līdzās atradās katra personiskie irkļi ar io smailēm lāpstiņu galos, it kā kāts gareniski būtu izurbts cauri irkļa lāpstiņai. Un kara ieroči bija gul­dīti blakām nedzīvajiem kauliem, kas reiz tos lietojuši, — senlaicīgas, rūsas saēstas jātnieku pistoles, lielkalibra īsstobraini revolveri, pulvera ragi, fantastiski piecstobru šaujamie, garās Kentukijas šautenes, musketes, kādreiz iegūtas tirdzniecības ceļā no Džona kompānijas un Hu- dzona līča sabiedrības, zobeni ar haizivs zobiem, koka dunči, bultas un šķēpi ar kaula uzgaļiem — gan zivs, gan cūkas, gan cilvēka kaula — un šķēpi un bultas ar ugunī ārdētiem koka uzgaļiem.

Ahuna ielika man rokā kādu šķēpu, kura uzgalis un smaile bija mākslīgi darināti no cilvēka stilba kaula, un pastāstīja man stāstu par to. Bet vispirms viņš attina di­vus sainīšus ar garajiem roku un kāju kauliem, kuri zem ietinuma bija glīti sasieti kopā kā žagaru kūlīši. «Šī te,» teica Ahuna, atsegdams viena sainīša nožēlojamo bāl­gano saturu, «ir Laulani. Tā bija Akai ko sieva; viņa kauli, kas tagad ielikti tev rokās, ir daudz lielāki un vīrišķīgāki, kā pats redzi, tie turēja kopā liela vira miesu, viņš bija trīssimt mārciņu smags un septiņas pēdas garš — pirms trim gadu simteņiem. Un šis šķēpa gals ir darināts no Keolas stilba kaula, viņš bija savā laikā un savā apkaimē varens cīnītājs un skrējējs. Viņš mīlēja Laulani, un tā aizbēga ar viņu. Bet senaizmirstā kaujā Kalini smiltājā Akaiko pārrāva ienaidnieku rindas, vezdams veiksmīgā uz­brukumā savus cīnītājus, uzklupa Keolam, savas sievas mīļākajam, un notrieca viņu zemē, un ar haizivs zobu nazi zāģēja viņam kaklu, līdz viņš bija beigts. Tātad se­najās dienās, tāpat kā visos laikos, vīrs ir cīnījies ar J vīru sievietes dēļ. Bet Laulani bija skaista, un tālab Keolas kauliem bija tapt iedarinātiem uzgalī šķēpam, ko viņa lie­

toja. Viņas izskats bija kā karalienei, un viņas augums bija slaids kauss, pildīts ar saldumu, un viņas pirksti jau pie mātes krūtīm bija masēti, līdz kļuvuši smalki un tievi. Pēc desmit paaudzēm mēs vēl pieminam viņas skaistumu. Tava tēva dziedātājzēni vēl šodien dzied par viņas daiļumu hulas dziesmā, kas nes viņas vārdu, Šī, lūk, ir Laulani, kuru tu turi savās rokās.»

Un, kamēr Ahuna rīkojās, es tikai neatraudamies skatī­jos, un mana iztēle vienlaikus bija vēsa un kvēla. Vecais dzērājs Hovards bija man aizdevis Tenisonu, un bieži es stundām ilgi kavējos sapņojutnos par «Karaļa idilēm». Te jau nu ir tie trīs, es domāju, — Arturs, Lonselo un Zinevra. Šāds tad ir gals, es prātoju, kas pienāk visam — dzīvei un cīņām, pūliņiem un mīlestībai, lai pēc tam šo sen aizgājušo ļaužu gurdos garus raudzītu izsaukt veca, resna sieva un plukataini pūšļotāji, lai viņu kaulus kāri censtos iegūt kolekcionāri un tad slēgtu par tiem derības zirgu skriešanās sacīkstēs, paspēlētu tos kārtīs vai arī pārdotu par skaidru naudu, ko var ieguldīt cukura plan­tācijās.

Man tā bija tikpat kā atklāsme. Tur, tanī kapu alā, es mācījos dziļu gudrību. Bet Ahunam es teicu: «Šķēpu ar Keolas stilba kaula asmeni es paņemšu sev. Nekad es to nepārdošu. Tas arvien būs pie manis.»

«Bet kādā nolūkā?» viņš gribēja zināt. Un es atbildēju: «Apcere par to uzturēs manu roku apdomīgu un manas kājas cieši uz zemes apziņā, ka vienīgi nedaudzi cilvēki ir laimīgi diezgan, lai' no viņiem paliktu pāri kaut tik daudz, ka trīs gadsimtus pēc nāves tie var noderēt jel šķēpa uzgalim.»

Un Ahuna nolieca galvu, slavinādams rnana sprieduma gudrību. Bet tajā mirklī satrunējusī olona šķiedras aukla satrūka, nabaga sievietes Laulani kauli izšļuka man no ro­kām un grabēdami sabira uz klinšainās grīdas. Viens stilba kauls, kaut kā paslīdējis sānis, nokrita kādas laivas ; priekšvadņa tumšajā ēnā, un man iešāvās prātā, ka tas paliks man. Tā es traucos palīdzēt vecajam salasīt kaulus un sasiet tos, lai viņš nemaz nepamanītu, ka viena trūkst.

«Šis,» teica Ahuna, pievezdams mani pie kāda cita senča, «ir tavs vecvectēvs Mokomoku, Kāukū tēvs. Pa­skaties, cik lieli viņa kauli! Viņš bija milzis. Tos nāksies nest man, jo tev ir garais Keolas šķēps, ko tev jau tā būs grūti aizgādāt projām. Un šī ir Lelemahoa, tava vecmāte,

tavas mātes māte, to nesīsi tu. Diena iet uz vakaru, un mums vēl jāizpeld augšup caur ūdeņiem saules gaismā, pirms tumsa paslēpj sauli no pasaules.»

Bet Ahuna, kas patlaban dzēsa ārā daudzos gaismo­tājus kalabašus, iegremdēdams to degļus trānā, neievēroja, ka es ielieku Laulani stilba kaulu starp savas vecmāmuļas kauliem.

Prinča stāstu pārtrauca automobiļa taure — tas bija atsūtīts no Olokanas, lai mūs atsvabinātu. Mēs atsveicinā­jāmies no sirmās, tikko kā pensionētās wahine un devā­mies ceļā. Kad bijām nobraukuši kādu pusjūdzi, princis Akuli atkal atsāka runāt:

— Tā mēs ar Ahunu atgriezāmies pie Hivilani, un, vi­ņai par lielu aplaimojumu līdz pat nāvei, kas pienāca jau nākamā gadā, vēl divi senči iemitinājās viņas krēslainās istabas krūkās. Arī savu solījumu viņa turēja un piespieda tēvu sūtīt mani uz Angliju. Es aizvedu turp arī veco Ho- vardu, un viņš, spītēdams visiem ārstiem, atkal sasparo­jās, tā ka tikai pēc trim gadiem man nācās viņu apbedīt, atgriezušos ģimenes klēpī. Dažreiz es prātoju, ka viņš tomēr bija tas lieliskākais cilvēks no visiem, kādus esmu pazinis. Ahuna arī nomira tikai pēc tam, kad es jau biju atgriezies no Anglijas, — pēdējais mūsu alii noslēpumu glabātājs. Uz nāves gultas viņš vēlreiz nozvērināja mani nekad neatklāt, kur atrodas šī bezvārda ieleja, un arī pa­šam nekad vairs neiet uz turieni.