Džeks Londons - STILBA KAULI

— Tātad vistiešākā nozīmē izlūdzās tam nāvi? — es apjautājos starpbrīdī, kamēr princis Akuli aizkūpināja ci­gareti.

— Tieši tā. — Viņš pamāja ar galvu. — Un Ahuna uz to iekrita. Vispirms viņš izmēģinājās uziet savas matu šķipsnas jeb pievilinātāja apbedīšanas vietu. Kad tas neizdevās, viņš salīga kādu pahiuhiu burvi, lai tas lūko to atrast. Bet Hivilani izjauca šo nodomu, piedraudēdama burvim, ka uzlaidīs viņam apo leo, — tā ir burvestība, kas it kā uz visiem laikiem atņem cilvēkam runas spēju, ci­tādā veidā viņam nekaitējot.

Tad Ahuna sāka nīkuļot un drīz vien jau izskatījās pēc dzīva miroņa. Savā izmisumā viņš griezās ar lūgumu pie Kanau. Man gadījās būt tur klāt. Nu, jūs jau būsiet dzir­dējis, kādas sugas cilvēks bija mans tēvs.

«Sivēns!» viņš uzbrēca Ahunam. «Cūkas galva! Smir­došā zivs! Sprāgsti vien nost, un tad būs miers! Muļķis tu esi! Tas viss taču ir blēņas. Nekā tāda vispār nav. Pat tas žūpa haole Hovards var pierādīt, ka misionāri ir mel­kuļi. Bet pudele džina savukārt pierāda, ka Hovards ir melkulis. Ārsti saka, ka viņš vairs neķeipšot ne sešus mēnešus. Bet pat džins melo. Un dzīve melo tapat. Bet pār mums nākuši grūti laiki, cukura cenas strauji slīd. Manas sugas ķēves apkritušas ar ienāšiem. Es vēlētos, kaut varējis likties gar zemi un nogulēt simt gadus no vietas, lai uzmodies atrastu, ka cukura cena cēlusies par simt procentiem.»

Tēvam bija tāda filozofiska nosliece, un viņš mīlēja stakato formā inetāties- ar rūgtām asprātībām. Te viņš sasita plaukstas. «Atnes man glāzi viskija,» viņš pavēlēja kalpotājam. «Nē, atnes man divas glāzes!» Tad viņš pie­vērsās Ahunam. «Ej un ļauj sevi nomirdināt, tu vecais pagāns, tu tumsības atlieka, tu nāves smaka no elles di­bena, tāds tu esi! Tikai nesadomā beigties nost te manās istabās! Es vēlos šeit jautrību un smieklus, mūzikas sal­dās skaņas un jauniešu skaistās kustības, nevis slimu krupju kvākstēšanu un dzīvus miroņus, kas, acis izvalbī­juši, vēl steberē man apkārt uz drebošiem stilbiem. Pats es arī tāds būšu, ja vien dzīvošu ilgu mūžu. Bet mūžīgi mūžos man būs žēl, ja nedzīvošu ilgi. Kāda velna pēc es iegrūdu tos pēdējos divdesmit tūkstošus Kērtisa plantā­cijā? Hovards jau mani brīdināja, ka gaidāma cenu kri­šanās, bet es domāju, ka pudele liek viņam melst niekus. Un Kērtiss izpūta sev dzīvību, bet viņa galvenais luna (plantācijas laukstrādnieks) ir aizbēdzis ar viņa meitu, cukura ķīmiķis saslimis ar tīfu, un viss iet uz postu.»

Viņš sasita plaukstas, aicinādams kalpus, un pavēlēja: «Atvediet manus dziedātājzēnus! Un hulas dejotājas — labi daudz! Un aizsūtiet pēc vecā Hovardal Kādam tik un tā būs jāmaksā, un es viņa sešus dzīves mēnešus par vienu mēnesi saīsināšu. Bet par visam lietām — muziķu! Lai būtu mūzikai Tā ir stiprāka par viskiju un iedarbojas žiglāk nekā opijs.»

Viņš bija taisni saindēts ar savu mūziku! Bet vēl viņa tēvs, senlaiku mežonis, reiz bija nokļuvis uz kādas franču fregates un tur pirmo reizi dzirdējis orķestri. Kad mazais koncerts bijis galā, kapteinis, lai uzzinātu, kurš gabals tam paticis vislabāk, apjautājies, kuru šis vēlētos noklau­sīties vēlreiz. Un, kad vectēvs to bija apstāstījis, — kā jūs domājat, kurš gabals tas bija?

Kamēr princis iededzināja jaunu cigareti, es atzinos, ka nespēju uzminēt.

— Kā, nu taču pats pirmais, protama lieta. Ne jau pir­mais mūzikas gabals, bet gan instrumentu uzskaņošana, kas ievadīja koncertu.

Es palocīju galvu, uzjautrināts par šo gaumi, bet prin­cis Akuli, vēlreiz uzmetis bažīgu skatienu vecajai wahine un tās pusgatavajam hala lei, atgriezās pie stāsta par savu senču kauliem.

— Apmēram šādā pakāpē notikumi bija ievirzījušies, kad vecais Ahuna pēdīgi padevās Hivilani. Tas ir, ne jau galīgi padevās. Viņš sagudroja kompromisu. Te nu nāk vieta, kur sākas mana dalība notikumos. Ja Ahuna atne­sīs Hivilani viņas mātes un vectēva kaulus (kurš bija Kāukū tēvs un, kā nostāsti pauda, bijis pat vēl lielāks nekā viņa milzenis dēls), viņa atdos Ahunam tā matu šķipsnu, ar kur-as palīdzību saucināja vecajam kalpam nāvi. No otras puses, Ahuna izkaulēja noteikumu, ka ne­vajadzēs atklāt tai slepeno apbedījumu vietu, kurā atdu­sas visi Lakanajas alii no pat sirmās senatnes. Tomēr viņš bija pārāk vecs un viens pats neuzdrīkstējās doties šajā dēkā, tālab vajadzēja palīdzības no kāda, kuram tad gribot negribot nāktu zināms kapeņu noslēpums, un šis ķāds biju es. Es biju augstākais alii līdzās savam tēvam uiļ mātei, un arī viņi nebija augstāki par mani.

Tā nu uz skatuves parādījos es, ieaicināts krēslainajā istabā, lai stātos priekšā abiem šiem ērmotajiem sirm­galvjiem, kuri kaulējās ap nāvi. Tie nu gan bija pāris — māte tik resna, ka bez palīdzības ne kustēties nespēja, bet Ahuna izdilis kā skelets un tikpat sagrabējis. Manu māti uzskatot, varēja likties, ka viņa, uz muguras atgulu­šies, bez trīša bloka uz sāniem pavelties nespēs; bet no

Ahunas radās iespaids, ka viņa izkaltušais žagara ķerme­nis sabirzis drupatās, ja kāds viņam nejauši piedursies.

Bet, kad viņi bija izklāstījuši savu nodomu, uzradās vēl kādas pilikia (grūtības). Mana tēva nostāja nocieti­nāja manu apņēmību. Es atteicos piedalīties šajā kaulu čiepšanas ekspedīcijā. Paskaidroju, ka man uzšķaudīt visiem manas ģimenes un manas tautas alii kauliem. Re­dzat, es tikko biju atklājis Zilu Vernu, ko man aizdeva vecais Hovards, un lasīju to vai bez elpas. Kauli? Ja vēl tur bijuši ziemeļpoli, zemes centri vai astainas komētas, uz kurām jāt pa starpzvaigžņu telpu! Protama lieta, man nemaz negribējās doties nez kādā kaulu meklēšanas eks­pedīcijā. Es teicu, ka mans tēvs ir spēcīgs vīrs, lai iet vien pats, un gan jau pēc tam viņš godīgi padalīsies ar māti, ja būs kādus kaulus pārnesis. Bet viņa apgal­voja, ka tēvs esot visu kolekcionāru kauna traips, — īs­tenībā viņa lietoja gan līdzīgas nozīmes, tikai daudz spē­cīgākus izteicienus.

«Es viņu pazīstu,» tā centās mani pārliecināt. «Viņš taču gatavs savas mātes kaulus likt uz derībām zirgu skriešanās sacīkstēs vai nospēlēt uz kārtīm.»

Modernā skepticisma ziņā es turējos tēva pusē un pa­skaidroju mātei, ka viss tas ir tīrās aplamības. «Kauli?» es sacīju. «Kas tad ir kauli? Kauli ir arī lauku pelēm, vi­sādām žurkām un pat tarakāniem, kaut gan tarakāni valkā savus kaulus ārpusē un miesu iekšpusē. Starpība starp cilvēku un pārējiem dzīvniekiem,» es sprediķoju, «ir nevis kaulos, bet smadzenēs. Āre, vērsim taču ir lielāki kauli nekā cilvēkam, un ne vienai vien zivij, ko esmu ap­ēdis, kaulu bija daudz vairāk, un, ja reiz runā par kau­liem, tad nevienai radībai to nav tāds lērums kā valim.»

Tā bija atklāta valoda, kādu mēs, havajieši, esam pa­raduši runāt, kā jūs pats jau sen būsiet novērojis. Par atbildi viņa ne mazāk vaļsirdīgi izteica nožēlu, ka neesot mani atdevusi svešiem ļaudīm par audžubērnu, tikko es piedzimis. Tālāk viņa sāka gausties par to, ka vispār dzemdējusi mani. No tā jau bija vairs tikai solis, lai iz­darītu ar mani anaatia. Viņa jau to piedraudēja, bet tad es paveicu drosmīgāko, ko jebkad esmu uzdrīkstējies. Ve­cais Hovards bija man uzdāvinājis kabatas nazi ar dau­dziem asmeņiem, korķu viļķiem, skrūvgriežiem un visādām citām ierīcēm, to skaitā arī mazām šķērītēm. Es tūdaļ tās izvilku un apgraizīju sev pirkstiem nagus..

«Se,» es teicu, ielikdams tai rokā nagu atgriezumus. «Nu tu redzi, ko es par to visu domāju. Te tev ir pievili­nātā ju vai cik. Ej un izdari ar mani atiaana, ja vari!»