Džeks Londons: STILBA KAULI

Jau minēju, ka tā bija drosmīga rīcība. Tik tiešām ta. Man taču bija tikai piecpadsmit gadu, un visu savu mūžu es biju nodzīvojis šajā mistēriju biezoknī, bet skepticismu piesavinājies tikai nupat — tā teikt, ādai cauri tas ne­sniedzās. Skeptiķis es varēju būt ārpusē, saules spožumā. Bet no tumsas es baidījos. Un šinī krēslainajā telpā, kur visapkārt stāvēja lielas krūkas ar mirušo kauliem, ak vai, te es biju stīvs aiz bailēm no vecās dāmas. Kā mēs šodien sakām, dūša man bija sašļukusi papēžos. Es tomēr turē­jos braši un neparko neierādīju to. Un šī viltība man iz­devās, jo māte iesvieda atgriezumus man sejā un izplūda asarās. Ja asaras tecina paveca sieviete, kas sver trīssimt divdesmit mārciņu, tad tās iežēlina ļoti maz, un es vēl nekaunīgāk nocietinājos savā viltībā.

Māte mainīja taktiku un nu uzsāka sarunas ar mirušo gariem. Vēl vairāk, viņa tos izsauca savā istabā, tikai man nekādi neizdevās tos saskatīt, kaut gan biju tam pietie­kami sagatavots, toties Ahuna teicās kaktā ieraudzījis Kāukū tēvu un vaimanādams krita pie zemes. Man jau gandrīz šķitās kaut kur parēgojamies vecais milzis, tomēr nekā skaidra saredzēt nevarēju.

«Lai taču viņš runā pats,» es teicu. Tomēr Hivilani pa­lika pie sava, ka šai jārunājot viņa vietā, un nodeva man viņa svinīgo rīkojumu: man kopā ar Ahunu jādodas uz apbedīšanas vietu un* jāatnes kauli, kurus mana māte vēloties. Bet es ietiepos, sak: ja jau mirušos var piesaukt, lai tie nogalina dzīvos ar postošām sērgām, un ja miru­šie spēj pārcelties no savām kapenēm uz viņas istabas kaktu, tad es tiešām neredzu iemesla, kālab tie nevarētu paši atstāt savus kaulus tepat viņas istabā tūlītējai ērtai novietošanai krūkās, kad tie pēdīgi pasaka sveiki un grie­žas atpakaļ uz savu vidējo pasauli, augšējo pasauli, apak­šējo pasauli — vai kur nu tie mitinās tajā laikā, kad ne­dodas vizītēs.

Pēc tam nu mana māte likās virsū nabaga vecajam Ahunam, labāk sakot, rīdīja tam virsū Kāukū tēva garu, kam pēc visām pazīmēm vajadzēja tupēt turpat kaktā, un tas pavēlēja Ahunam atklāt, kur atrodas apbedīšanas vieta. Es mēģināju veco sasparot, ierosinādams, lai taču liek garam pašam izpļāpāt šo noslēpumu, jo kurš cits gan varētu to zināt labāk, ja ņem vērā, ka viņš tur miti­nās jau vairāk nekā veselu gadsimtu. Tomēr Ahuna bija vecā gājuma cilvēks. Viņam nepiemita ne kriksītis skepti­cisma. Jo vairāk Hivilani viņu baidīja, jo trakāk viņš vārtījās pa grīdu un jo skaļāk vaimanāja.

Bet, kad vecais sāka kost pats savā miesā, es padevos. Man sametās viņa žēl, pat vēl vairāk — es sāku viņu ap­brīnot. Vecais bija uzticama dvēsele, kaut arī tumsonības atlieka. Visā nežēlībā pārdzīvodams bailes no burvestī­bām, akli ticēdams Hivilani pesteļiem, viņš bija spiests izšķirties, kuram lai paliek uzticams. Hivilani viņam bija dzīvā alii, viņa alii kapo (svētā virsaite). Viņa pienākums bija palikt tai uzticamam, bet vēl vairāk uzticības vi­ņam vajadzēja parādit visiem mirušajiem un aizgājuša­jiem alii no Hivilani dzimtas, jo tikai no viņa vienīgā bija atkarīgs, lai šo mirušo kauli paliktu netraucēti.

Es padevos. Bet arī es izkaulēju noteikumus. Mans tēvs, kaut gan jaunā gājuma cilvēks, tomēr bija atteicies laist mani uz Angliju iegūt izglītību. Viņam pietiekams iemesls bija jau tas vien, ka cukura cenas kritušās. Tikpat stingri pretojās* ari mana māte, vecā gājuma cilvēks, jo viņas pagāniskais prāts bija pārāk tumšs, lai izprastu izglītības vērtību, tomēr slīpēts diezgan, lai atskarstu, ka izglītība ved pie neticības visam senlaicīgajam. Es kā­roju studēt — mācīties zinības, mākslas, filozofiju, izmā­cīties visu, ko zināja vecais Hovards un kas tam Java pat kapa malā bezbailīgi uzšķaudīt māņticībai un piegādāt man lasīšanai Zilu Vernu. Viņš bija studējis Oksfordā, pirms atkal kļuva par necivilizētu, nekam nederīgu cil­vēku, un viņš tad arī manā galvā bija iedēstījis šo domu par Oksfordu.

Pēdīgi mēs ar Ahunu — vecais gājums ar jauno gā­jumu vienotā sadarbībā — panācām savu. Māte apsolīja, ka piedabūs tēvu sūtīt mani uz Angliju, pat ja arī vaja­dzētu ievilināt to ilgstošā žūpošanā, kas galīgi sabojātu viņa gremojamos orgānus. Tāpat Hovards drīkstēs mani pavadīt, lai es varētu viņu pienācīgi apbedīt Anglijā. Tas gan bija ļoti dīvains vecis, šis Hovards, īsts īpatnis vārda pilnā nozīmē. Atļaujiet, es pastāstīšu mazu gadījumu par viņu. Tas notika, kad Kalakaua posās apceļot visu pa­sauli. Atcerieties — viņu pavadīja Ārmstrongs un Džuds, un kāds nodzēries vācu barons bija viņam par sulaini. Ka­lakaua piedāvāja Hovardam.,»

Bet šinī mirklī pār prinča Akuli galvu gāzās jau sen bažīgi paredzētā nelaime. Vecā wahine bija pabeigusi savu lei hala. Basām kājām, ģērbusies tikai bezveidīgā, no mazgāšanas noplukušā katūna kreklā, bez kāda sie­vietēm parasta greznojuma, ar vecuma sagrumbotu seju un darba sakropļotām rokām — tāda viņa krita ceļos prinča priekšā, klusi dudinādama mele viņam par godu, un, vēl arvien ceļos tupēdama, aplika savu lei princim ap kaklu. Tiesa gan, hala smaržoja sīvi un īpatnēji, tomēr man šī rīcība likās ļoti skaista, un arī vecā sieva pati man šķita skaista. Prātā atkal iešāvās prinča stāsts, un man sāka likties, ka Ahuna būs līdzinājies viņai.

Nudien, būt par alii Havajā pat divdesmitā gadsimta otrajā gadu desmitā nav nekāds vieglais uzdevums. Ik­vienam alii, it īpaši gados jaunajiem jaizrāda sava kara­liskā laipnība visiem veciem cilvēkiem tieši viņu vecuma pēc. Un arī princis bez karalistes, kura mīļoto salu jau sen piesavinājušās Savienotās Valstis, ieskaitīdamas to kopējā teritorijā līdz ar pārējām Havaju salām, — pat šis princis ne ar ko neizrādīja savu riebumu pret hala smaržu. Viņš pateicīgi nolieca galvu; un es zināju, ka viņa karaliski laipnīgie vārdi tīrskanīgā havajiešu va­lodā sildīs vecās sievietes sirdi līdz pat viņas mūža ga­lam, vēl mirstot viņa pieminēs šo brīnišķīgo notikumu. Pretīguma grimase, kādu viņš man pazagšus parādīja, nekādā ziņā nebūtu ievilkusies viņa sejā, ja viņš nešaubīgi nezinātu, ka vecā to nepamanīs.

— Un tā nu-, — princis Akuli turpināja, pēc tam kad wahine sajūsmas pilna bija aiztipinājusi projām, — rnēs ar Ahunu devāmies savā kapu aplaupīšanas dēkā. Jūs taču zināt Dzelzsklinšu krastu.

Es pamāju ar galvu, jo pamatīgi biju apskatījis šīs pievēja piekrastes lavas krāvumu blīvas, tiešām kā dzel­zīm sakaltas, jo velti tur meklēt vietu, kur laivai pie­stāt vai kuģim izmest enkuru, tur slējās tikai milzīgas draudīgu klinšu sienas tūkstoš pēdu augstumā, to galot­nes tinās mākoņos un lietusgāzēs, to ceļgalus dauzīja pasātu triektas bangas ar baltām putu šļācēm, no jūras līmeņa līdz pat lietus mākuļiem tur gaisā stiepās miljoni kaskādēs krītošu ūdenskritumu, gan dienu, gan nakti vizmodami neskaitāmās saulst aru un menesnicas vara­vīksnēs. Sur tur šos ciklopiskos mūrus šķēla tā dēvētās ielejas — drīzāk gan plaisas, kas noveda mežonīgi kraujainā aizmugures augstienē, kura cilvēka kājai nebija pieejama, vienīgi mežakazas spēja tur izlēkāt.

— Maz jūs īstenībā zināt par to, — princis Akuli at­teica par atbildi manai galvas palocīšanai. — Jūs to esat redzējis vienīgi no tvaikoņa klāja. Tur atrodas ielejas — apdzīvotas ielejas, no kurām nav izejas uz sauszemi un kurās var iekļūt tikai bīstamā braucienā ar mazu lai­viņu — divus mēnešus gadā, arī tad vienīgi īpaši izdevī­gās dienās. Kad man bija divdesmit astoņi gadi, reiz biju izbraucis uz vienu tādu ieleju medībās. Kaut gan bija labvēlīgais periods, sliktie laika apstākļi ieslodzīja mūs tur uz trim nedēļām. Tad pieci no maniem pavadoņiem un es pats izpeldējām ārā cauri bangotnei. Trīs no mums sasniedza laiviņas, kas ārpusē gaidīja uz mums. Pārējos divus atsvieda atpakaļ smiltīs, abi bija lauzuši roku. Atli­kusī grupa, izņemot mūs, palika tur līdz nākamam gadam, veselus desmit mēnešus. Viens no tiem bija Vilsons — no Vilsona un Vola sabiedrības, nu, tie Honolulu cukura fabrikanti. Un viņš taču bija saderinājies un gatavojās precēties.