Džeks Londons - STILBA KAULI

Es pats redzēju, kā kaza, kuru kāds mednieks bija no­šāvis kalna galotnē, nokrita man pie kājām — tūkstoš pēdu zemāk. Ticiet man, šķita, ka pa krauju veselas des­mit minūtes gāžas kazu un klintsgabalu krusa. Kāds airētājs nogāzās no kores takas starp divām mazām iele­jām — Aipio un Ltino. Pirmo reizi viņš atsitās pret klinti tūkstoš piecsimt pēdu zem mums un vēl trīssimt pēdu zemāk aizķērās aiz klints dzegas. Mēs viņu tā arī neap- glabājām. Nespējām nokāpt līdz viņam, un lidmašīnas toreiz vēl nebija izgudrotas. Viņa kauli tur atrodas vēl tagad, un, ja tos neizsvaidīs zemestrīces un vulkāni, tur tie arī gulēs, kad atskanēs pastardienas bazūnes.

Ak tu manu dieniņ! Vēl pavisam nesen, kad mūsu Lab­klājības komiteja, gribēdama tūristu apgrozībā izkonkurēt Honolulu, sasauca inženierus, lai aprēķinātu, cik varētu izmaksāt gleznaina ceļa ierīkošana gar Dzelzsklinšu krastu, tad izrādījās, ka vispieticīgākais aprēķins iztaisa ceturtdaļmiljona dolāru par jūdzi!

Bet mēs ar Ahunu, sirmgalvis un zēns, devāmies uz šo bargo krastu mazā laiviņā, ko airēja tikai veci vīri. Jaunākajam no tiem, stūresvīram, jau nāca pāri sešdes­mitiem, bet pārējie neviens nebija jaunāki par septiņdes­mit gadiem. Viņi bija astoņi, un ceļā mēs devāmies naktī, lai neviens neredzētu mūsu aizbraukšanu. Pat šie sirm­galvji, visu savu mūžu bijuši uzticami ļaudis, par noslē­pumu nezināja vairāk kā vien pašu tā ārējo maliņu. Tikai līdz šai maliņai arī viņi drīkstēja mūs pavadīt.

Un šī maliņa bija — es domāju, tik daudz varu jums atklāt, — šī maliņa bija Ponuloo ieleja. Pie tās mēs no­kļuvām trešās dienas pēcpusdienā. Vecie kraķi nebija vis nekādi sparīgie airētāji. Bija gan tā ērmota ekspedīcija šādos mežonīgos ūdeņos, kad te viens, te otrs no mūsu vecūksnējās jūrnieku komandas sabruka nespēkā vai pat zaudēja samaņu! Viens no tiem pat ņēmās un nomira nākamajā rītā pēc izbraukšanas. Mēs viņu apglabājām, pārsviezdami pār laivas malu. Taisni spokainas bija pagā­niskās ceremonijas, kādas uzveda šie sirmgalvji, apbe­dīdami savu sirmo brāli. Bet es, tikai piecpadsmit gadu vecs zēns, biju tiem visaugstākais — alii kapo, jo manas asinis un tiesības bija mantotas no pagānisma laikiem pēc pagā­nisma tradīciju likumiem, taču pats es biju aizrāvies ar Zilu Vernu un gatavojos visā drīzumā braukt uz Angliju, lai tur iegūtu izglītību. Tā cilvēks mācās. Nav nekāds brīnums, ka mans tēvs kļuva par prātniecisku filozofē- tāju, jo tikai viņa mūža laikā cilvēces vēsture bija attīs­tījusies no cilvēku upuriem un elku pielūgšanas pāri re­liģijām, kurās cilvēks tiecas augšup, līdz ateisma Me­dūzas galvai pašā nobeigumā. Nav nekāds brīnums, ka viņš, līdzīgi vecajam Eklēziastam, bija atklājis, ka visas lietas ir nīcīgas,.un galā samierinājās ar cukura akcijām, dziedātājzēniem un hulas dejotājām.

Princis Akuli uz brīdi nogrima pašapcerē.

— Ak jā, — viņš nopūtās. — Es pats esmu pārdzīvojis daža laba laikposma maiņu. — Viņš šķebīgi nošņaukājās par hala lei smaržu, kas viņu smacēja. — Tā ož pēc se­natnes, — viņš apgalvoja. — Es? Es ožu pēc visa mo­dernā. Manam tēvam bija taisnība. Saldāks par visu tomēr ir un paliek cukurs, ja tas cēlies cenā par simt procentiem, vai arī visi četri dūži pokera spēlē. Ja Lielais karš ilgs vēl kādu gadu, es varēšu savu trīsceturtdaļmiljonu sadzīt pāri miljonam. Ja rīt jau iestātos miers līdz ar cenu kri- šanos, kas tam neizbēgami sekos, es varētu uzskaitīt kādu simtu cilvēku, kam būs jāzaudē mana dotācija un vaja­dzēs iemitināties vecajās iezemiešu mājās, kuras mēs ar tēvu jau sen esam tiem piešķīruši.

Viņš sasita plaukstas, un vecā wahine sāka tipināt uz viņa pusi jūsmīgā kalpības steigā. Sieviete saknupa ceļos viņa priekšā, bet princis izvilka no krūšu kabatas zīmuli un piezīmju grāmatiņu.

— Katru mēnesi, mūsu vecās tautas vecā sieviete, — viņš to uzrunāja, — ciemata pasts par brīvu piegādās tev aprakstītu papīra lapiņu, ko tu pie jebkura veikalnieka va­rēsi izmainīt pret desmit zelta dolāriem. Tā tas notiks tik ilgi, kamēr vien tu dzīvosi. Skaties! Es uzrakstu šo summu un piegādes noteikumus — rau, še un tur, ar šo zīmuli uz šā papīra. To es daru tālab, ka tu esi no manas tautas un manā kalpībā, un tādēļ, ka tu šodien parādīji man godu, dodama savus paklājus, kur apsēsties, un dāvi­nādama savu trīskārt svētīto un trīskārt jauko lei hala.

Viņš pievērsa man gurdu un skeptisku skatienu, teik­dams:

— Un, ja es rīt nomiršu, tad juristi apstrīdēs ne tikai veidu, kādā esmu izlietojis savu īpašumu, tie apstrīdēs arī manus ziedojumus labdarīgiem mērķiem un manis pie­šķirtos pabalstus, tāpat kā mana prāta skaidrību.

Iebraukšanai ielejā šis bija izdevīgs gadalaiks; bet pat tad, tā kā pie airiem sēdēja vārgi veči, mēs nespējām piestāt krastā, pirms nebijām sapulcinājuši apakšā pie šaurās, stāvās piekrastes josliņas pusi Ponuloo ielejas iemītnieku. Tad mēs skaitījām viļņus, izraudzījām vis­piemērotāko un uz tā iebraucām ielejā. Protams, laiviņu piešļāca ar ūdeni un sadragāja tās brangas, tomēr krastā stāvošie izvilka mūs malā pēc šās peldes sveikus un vese­lus.

Ahuna deva stingrus rīkojumus. Naktī visiem vajadzēja palikt savās mājās, bet suņi jāpiesien un purni tiem jā­notin, lai neatskanētu neviens rējiens. Un pa nakti mēs ar Ahunu visā slepenībā devāmies tālākā ceļojumā, un ne­viens nezināja, vai mēs esam aizgājuši pa labi vai pa kreisi, vai tieši pa ieleju uz tās augšgalu. Mēs nesām līdzi šaurās strēmelītēs sažāvētu gaļu, sacietējušu poi un kal­tētas aku, un no pārtikas daudzuma es nopratu, ka mums jāpaliek projām vairākas dienas. Kas tā bija par taku! īstas Jēkaba trepes uz debesīm, jo jau pati pirmā pali (stāva krauja) slējās gandrīz stāvus gaisā un sniedzās trīstūkstoš pēdu virs jūras līmeņa, Un mēs tajā uzkā­pām pa tumsu!

Nonākuši virsotnē, kur mūs vairs nevarēja saredzēt no ielejas, ko bijām atstājuši, nogulējām līdz rītausmai uz cietās klints kādā slepenā dobumā, kuru Ahuna zināja sameklēt un kurš bija tik šaurs, ka gulējām, cieši saspie­dušies. Un vecais vīrs, nobažījies, ka es savā pusaudža ciešajā, nemierīgajā rniegā varu sakustēties, gulēja ār­pusē, vienu roku pārlicis man pāri. Dienai austot, es ieraudzīju, kāpēc. Starp mums un bezdibeņa malu atra­dās pat ne jardu plata atstarpe. Es pierāpos pie aizas ma­las un lūkojos apkārt, vērodams, kā austošajā dienas gaismā bezdibenis top arvien dziļāks, un nodrebēdams bailēs no augstumiem, kādi slējās virs manis. Pēdīgi es ieraudzīju arī jūru — kādu pusjūdzi dziļi tieši apakšā. Un šo ceļu mēs bijām paveikuši tumsā!

Nokāpuši nākamā ielejā, kas bija ļoti niecīga, mēs atradām pazīmes, ka sen atpakaļ te mituši cilvēki, tomēr tagad te nebija nevienas dzīvas dvēseles. Vienīgais ceļš bija galvu reibinoša stidziņa, kas vijās augšup un lejup pa neprātīgām klintssienām no vienas ielejas uz otru. To­mēr Ahuna, kaut kalsns un vecs, šķita nepazīstam nogu­ruma. Otrajā ielejā mitinājās vecs spitālīgais, slēpdamies no ļaudīm. Viņš mani nepazina, bet, kad Ahuna pateica, kas es esmu, viņš saguma man pie kājām, gandrīz ap­skaudams tās ar rokām, un ar bezlūpaino muti purpināja mele par visiem maniem senčiem.

Nākamā ieleja izrādījās esam īstā. Tā bija gara un tik šaura, ka tās dibenā augsne nebija varējusi aizķerties pat tik plānā kārtiņā, lai izaudzētu taro kaut vienam vie­nīgam cilvēkam. Tā nemaz nenolaidās līdz piekrastei, strauts, kas to bija izgrauzis, iegāzās jūrā no vairāku simtu pēdu augstas pali. Tas bija dieva aizmirsts zemes stūrītis, vienīgi kailas, sadrupušas lavas klintis, uz kurām tikai retās vietās kāds vārgs stādiņš bija atradis vietu, kur saknēm pieķerties. Jūdzēm tālu mēs gājām augšup, sekodami aizas asajiem līkumiem starp augstajām klints­sienām, arvien tālāk iedziļinādamies haotiskajā aizmugu­res augstienē, kas atrodas aiz Dzelzsklinšu krasta. Cik tālu īsti ieleja aizved, to es nedabūju zināt, bet no ūdens daudzuma strautā spriedu, ka tā sniedzas tālu. Mēs ne­aizgājām līdz ielejas galam. Es labi redzēju, kā Ahunas skatiens pētī katru virsotnes smaili, un sapratu, ka ve­cais vīrs, aplūkodams apkārtējo ainavu, vēro tikai viņam vien zināmas pazīmes. Kad viņš pēdīgi palika stāvam, tas notika ar ciešu noteiktību. Viņa ceļa rādītājas zīmes bija krustojušās. Viņš nosvieda zemē saini ar pārtiku un nepieciešamajiem rīkiem, ko bija nesis. Šī te bija īstā vieta. Es abās pusēs nopētīju cietās, nepielūdzamās klinšu sienas, pie kuru kailajiem sāniem nemanīja ne zāles stiebriņa, un nekādi nevarēju iedomāties, kur te, šajos plikajos, dimantcietajos akmeņos, varētu atrasties apbedī­šanas vieta.