Džeks Londons - Saules dēls

No «Grāvēja», kas brauca cieši aiz «Valetas», sāka rībināt šautenes, un lodes plakšķēdamas sitās pret klinti. Van Asvelds nicinoši nosmējās, un Mauriri iezemiešu va­lodā kaut ko sauca lejup sievietei. Kad tie bija nonākuši tieši apakšā, Grīfs redzēja sievieti izraujamies no vīrieša rokām. Acumirklī Grīfs piegrūda gruzdošo pagali pie sēr­kociņa galviņas, kas atradās īsā dcglīša šķēlumā, izlēca redzamā vietā pie klints malas un nosvieda dinamītu. Van Asvelds bija paguvis satvert meiteni un tagad cīnījās ar to. Cilvēks-Kaza turēja šauteni pavērstu pret viņu un gaidīja izdevīgu brīdi. Dinamīts nokrita uz klāja ciešā sainī, palēcās un aizripoja uz bakborta špigati. Van As­velds, to ieraudzījis, brīdi sastinga, tad viņi abi ar mei­teni skrēja, cik jaudas, uz pakaļgalu. Cilvēks-Kaza šāva, bet sašķaidīja vienīgi kambīzes stūri. Ložu krusa no «Grāvēja» pastiprinājās, abi vīrieši uz klints zemu pietu- pās, lai aizslēptos, un nogaidīja. Mauriri gribēja palūko­ties, kas notiek apakšā, bet Grīfs to atturēja.

— Deglis ir bijis par garu, — viņš teica. — Nākam­reiz zināšu labāk.

Tas notika pusminūti pirms eksplozijas. Kas notika pēc tās, to viņi kādu laiciņu nespēja pateikt, jo šāvēji no «Grāvēja», noteikuši īsto attālumu, gāza uguni bez mi­tas. Reiz Grifs riskēja palūrēt kaut ar vienu aci, un tūdaļ tam gar abiem vaigiem aizspindza lodes. «Valetai» bija norauta daļa bakborta klāja līdz ar reliņu, un tā sašķie- busies, grimdama arvien dziļāk, slīdēja atpakaļ uz ostu. Uz «Grāvēja» klāja rāpās augšā tie vīrieši un Huahines salas sievietes, kas bija slēpušies «Valetas» kajītē un ta­gad šauteņu uguns aizsegā aizpeldējuši uz otru kuģi. Fuatino vīrieši vilcējlaivā bija nosvieduši tauvu, sparīgi arzairējuši pa šaurumu un tagad visā sparā traucās uz dienvidu piekrasti.

Četru šauteņu zalve no zemes sēres liecināja, ka Brauns ar saviem vīriem, izlauzušies caur džungļiem līdz pie­krastei, ķeras pie darba. Lodes vairs nespindza apkārt, un Grīfs ar Mauriri lika lietā arī savus ieročus. Tomēr neko nopietnu nodarīt viņi nespēja, jo «Grāvēja» vīri šāva no klāja virsbūvju aizsega, kamēr vējš un paisums nesa šoneri arvien tālāk projām. No «Valetas» vairs nemanīja ne pēdu, tā bija nogrimusi krātera dziļajos ūdeņos.

Rauls van Asvelds izdarīja divus manevrus, kas parā­dīja viņa atjautību un aukstasinību, tā ka pat Grīfs bija spiests pabrīnīties. Ar «Grāvēja» šauteņu uguni Rauls piespieda bēgošos Fuatino ļaudis atgriezties un padoties gūstā. Un tai pašā laikā, steigšus sasēdinājis pusi no sa­viem rīkļurāvējiem «Grāvēja» laivā, viņš raidīja tos krastā un tad šķērsām pāri zemes sērei, tā neļaudams Braunam pāriet uz pašu salu. Visu rīta cēlienu ik pa brīdim at­jaunotā šaudīšana vēstīja Grifam, ka Brauns atspiests Lielās klints pretējā pusē. Stāvoklis palika nemainījies, ja neņem vērā to, ka «Valeta» bija pagalam.

Lielās klints aizsardzības posteņa trūkumi nopietni ap­draudēja dzīvību. Tur nebija ne barības, ne ūdens. Vairā­kas naktis Mauriri kāda Raiateas matroža pavadībā pel­dēja uz līča viņu galu pēc pārtikas krājumiem. Tad pie­nāca nakts, kad pār ūdeni liesmoja ugunis un skanēja šāvieni. Pēc tam Lielajai klintij pieguļošā ūdens mala tika pamatīgi bloķēta.

— Jocīgs stāvoklis, — piezīmēja Brauns, kas nu pilnībā dabūja izbaudīt visas tās dēkas, kādas iespējams piedzīvot dienvidjūrās un par kādām viņš līdz šim bija tikai sap­ņojis. — Mēs esam viņu saņēmuši ciet un nevaram laist vaļā, un Rauls savukārt ir saņēmis mūs ciet un nevar palaist vaļā. Viņš nevar tikt projām, un mums gribot negribot jānomirst badā, turot viņu ciet.

— Ja uznāktu lietus, klinšu bedres piepildītos ar ūdeni, — Mauriri teica. Tā bija viņu pirmā diennakts bez ūdens. — Lielo Brāli, šonakt mēs abi sadabūsim ūdeni. Tas ir darbs stipriem vīriem.

Tonakt, paņēmuši stingri aizbāztus kokosriekstu kala- bašus [1] , katru kvartas lielumā, viņi ar Grifu nokāpa pie ūdens Lielās klints pussalas pusē. Viņi neaizpeldēja tālāk par simt pēdām. Aizmugurē varēja saklausīt kādu nejaušu aira iečīkstēšanos vai irkļa piesitienu pie laivas sāniem, un dažreiz viņi redzēja uzliesmojam sērkociņu, kad vīri sardzes laivās aizdedzināja cigaretes vai pīpes.

— Gaidi še, — Mauriri čukstēja, — un turi kalabašus!

Apgriezies ar galvu lejup, viņš ienira. Grīfs, gulēdams

ar seju pret ūdeni, vēroja, kā Mauriri atstātās fosfores- cētās stigas kvēle kļūst arvien blāvāka un pēdīgi izgaist. Pēc laba brīža viņš bez trokšņa pāršķēla ūdens līmeni Grifam līdzās. .

— Še! Dzer!

Kalabašs bija pilns, un Grīfs dzēra saldu, svaigu ūdeni, kas bija izšļācies no sāļā ūdens dzīlēm.

— Tas iztek no zemes, — Mauriri teica.

— Pašā dibenā?

— Nē. Dibens ir tikpat dziļi zem mums, cik kalni aug­stu virs mums. Tas iztek piecdesmit pēdu dziļumā. Nirsti lejup, līdz jutīsi tā vēsumu!

Vairākas reizes piepildījis plaušas ar gaisu un atkal iztukšojis, kā jau nirēji to dara, Grīfs apgriezās ar galvu uz leju un aizpeldēja cauri ūdenim. Sāļš tas skalojās gar viņa lūpām un remdeni silts gar ķermeni, pēdīgi dziļi lejā tas kļuva dzestrāks un garšoja sāji. Tad pēkšņi viņa ķermenis ienira aukstajā zemūdens straumē. Grīfs iz­vilka nelielo aizbāzni no kalabaša un, kamēr saldais ūdens burbuļodams plūda tajā iekšā, vēroja lielas zivs fosforescējošo mirdzumu — kā jūras spoks tā gausi aiz­šūpo jās garām.

Pēc tam, turēdams kalabašus, kuru svars arvien palieli­nājās, viņš visu laiku palika ūdens virspusē, kamēr Mau­riri tos citu pēc cita nonesa lejā un piepildīja.

— Tur ir haizivis, — Grifs ieteicās, kad viņi peldēja atpakaļ uz krastu.

— Pe! — skanēja atbilde. — Tās taču zivju haizivis. Mēs, Fuatino ļaudis, esam brāļi zivju haizivīm.

— Bet tīģerhaizivis? Es ari tās esmu šeit redzējis.

— Ja tās ieradīsies, Lielo Brāli, mums vairs nebūs ūdens, ko dzert, kamēr neuznāks lietus.

Nedēļu vēlāk Mauriri un kāds Raiateas salinieks atpel­dēja atpakaļ ar tukšiem kalabašiem. Ostā bija sanākušas tīģerhaizivis. Nākamajā dienā uz Lielās klints visi cieta slāpes.

— Mums jāizmanto visas iespējas, — teica Grīfs. — Šo­nakt es došos pēc ūdens kopā ar Mautau. Rītnakt tu, Brāli, peldēsi ar Tehaa.

Grifs dabūja tikai trīs kvartas ūdens, tad parādījās tīģerhaizivis un izdzina viņus malā. Uz klints viņi bija seši, un pinte dienā tropu tveicē nav pietiekams valgums cilvēka ķermenim. Nākamo nakti Mauriri un Tehaa at­griezās bez ūdens. Otrā dienā Brauns dabūja iepazīt vi­sas ārējās pazīmes, kas saistās ar slāpēm, — kad lūpas sasprēgā līdz asinīm, mutes dobums pārklājas graudainām gļotām un pietūkušajai mēlei mute kļūst par šauru.

Tumsā Grīfs - aizpeldēja kopā ar Mautau. Viens pēc otra viņi nira caur sālsūdeni lejup līdz aukstajai, saldajai straumei, dzerdami vai līdz plīšanai, kamēr pildījās trauki. Bija Mautau kārta nirt ar pēdējo kalabašu, un Grīfs, lū­kodamies lejup no augšas, ieraudzīja jūras spoku vizmo- šanu un noskatījās visu fosforisko blāzmu apviļņoto cīņas ainu. Atpakaļ viņš peldēja viens, tomēr nepiemirsdams paķert līdzi dārgo nastu — piepildītos kalabašus.

Barības viņiem bija maz. Uz klints nekas neauga, bet kraujās sienas bija pārāk stāvas, lai nokāptu līdz ūdens līmenim, kur radzes klāja gliemežu kolonijas, pērkonīgi rēcošās bangotnes apskalotas. Vietvietām, kur varēja no­rāpties pa aizām, viņi ar pūlēm salasīja nedaudz glie­mežu un jūras ežu. Reizēm izdevās noķert cilpā kādu fregatputnu vai citu jūras lidoni. Kādreiz, izmantojot kā ēsmu fregatputna gabalu, viņiem palaimējās noķert uz āķa haizivi. Pēc tam ar skaudīgi glabāto haizivs gaļu ēsmai viņi iemanījās šad tad izmakšķerēt vēl pa hai­zivij.