Džeks Londons - Saules dēls

Fuatino īstenībā nebija nekas cits kā sens krāteris, ko kāds aizvēsturisks izvirdums izcēlis no jūras dibena. Rie­tumu mala, sadēdējusi un nogruvusi līdz jūras līmenim, veidoja ieeju pašā krāterī, kas bija salas osta. Tādējādi Fuatino atgādināja nelīdzenu zirga pakavu, kura gali vērsti pret rietumiem. «Grāvējs» stūrēja uz atvērumu starp šiem pakava galiem. Kapteinis Glass, kas, tālskati rokā turēdams, bija raudzījies paša zīmētā uz kajītes jumta izklātā kartē, pēkšņi atslējās stāvus — un viņa se­jas izteiksme pauda pa pusei satraukumu, pa pusei sa­mierināšanos.

— Klāt ir, — viņš teica. — Drudzis. Nevarēja ar pagai­dīt līdz rītam. Man tas allaž uzklūp smagi, mister Grīf. Pēc piecām minūtēm es jau būšu kā bez galvas. Jums pa­šam nāksies iestūrēt šoneri ostā. Puis! Sačubini man koju! Labi daudz segu! Ielej pudelē karstu ūdeni! Ir tik rāms, mister Grīf, es domāju, ka jūs varēsiet apbraukt lielo radzi pat bez tauvošanas. Nogaidiet izdevīgu vēja pū­tienu un šaujiet pāri! Pa visiem Klusā okeāna dienvidiem «Grāvējs» ir vienīgais kuģis, kas spēj to dabūt gatavu, un es zinu — jūs šo manevru protat. Gar Lielo klinti brau­ciet cieši garām, vērojiet tikai, lai grotmasta rāja to ne­skar!

Kapteinis runāja aizgūtnēm, gluži kā piedzēries, apdul­linātās smadzenes cīnījās ar malārijas lēkmes straujo uz­plūdu. Kad viņš streipujoja uz kuģa kāpņu pusi, seja viņam kļuva mēļi sarkana un plankumaina, it kā nejauka iekaisuma vai izsitumu apsēsta. Izvalbījušās acis kļuva stiklainas, rokas trīcēja, un zobi klabēja aukstuma dre­buļu lēkmē.

— Divas stundas, kamēr tikšu pie svīšanas, — viņš šļupstēja, cenzdamies pasmaidīt. — Tad vēl pāris stundu — un es būšu uz pekām. Es šito nolādēto lēkmi esmu iepazinis līdz pēdējai minūtei. J-j-jūs b-b-bra-auciet š-š-š …

Balss noslāpa vārgos stostos, un kapteinis klupšus no- šļūca lejā kajītē, bet viņa saimnieks pārņēma kuģa va­dību. «Grāvējs» patlaban iegāja šaurumā. Salas pakava galus veidoja divi lieli, tūkstoš pēdu augsti klinšu kalni, abi gandrīz jau atdrupuši no pašas salas, ar kuru tos saistīja tikai zemas, šauras smilšu sēres. Pakava galus šķīra kādu pusjūdzi plata josla, gandrīz visa aizspros­tota ar koraļļu rifu, kas šķērsu stiepās no dienvidu gala. Ieeja, kuru kapteinis Glass bija nosaucis par spraugu, līkumoja cauri šim rifam, nogriezās tieši uz ziemeļu galu un tālāk veda gar kraujās klintssienas pakāji. Sinī vietā, kur grotmasta rāja gandrīz skrāpēja klinti pie bakborta,

Grīfs, lūkodamies lejup stārborta pusē, nepilnu divu asu dzijumā varēja saskatīt dibenu, kas strauji slējās pretī līmenim. Pa priekšu brauca lielā laiva, tauvā vilkdama kuģi, lai varētu ieturēt virzienu, kā ari nodrošināt to pret vilni, kas skalojās atpakaļ no klintssienas, un Grīfs, uz­tvēris izdevīgu brīzes pūsmu, iegrozīja «Grāvēju» šau­rumā un aizslīdēja garām lielajam koraļļu bluķim bez kādas tauvošanas. Taisnību sakot, mazliet gan tam pie­dūrās, bet tik viegli, ka pat nesabojāja vara plākšņu ap­šuvumu.

Viņa priekšā pavērās Fuatino osta. Tā bija apaļa ūdens krātuve piecu jūdžu diametrā, balta koraļļu liedaga ieskauta, un piekrastes zaļumiem klātās nogāzes strauji tiecās augšup pret stāvajām krātera sienām. Krauju vir­sotnes veidoja asi zobotas vulkāniskas smailes, ko vie­tumis sedza vai vainagoja aizķērušies pasāta mākonīši. Katrs dobumiņš, katra plaisiņa izdrupušajā lavā deva patvērumu vijīgām meža vīnstīgām un kokiem — gar klintīm tinās zaļš augu mutulis. Sīkas ūdens strūkliņas, vairāk līdzīgas miglas plīvurīšiem, plandījās un vijās le­jup pa stāvām, vairāku simtu pēdu augstām nogāzēm. Un, lai šā zemes stūrīša pievilcība kļūtu pilnīga, siltajā, valgajā gaisā smagnēji tvīka dzeltenziedaino kasiju smarža.

Lavēdams līdz ar vieglajām, tikko manāmajām pūsmi- ņām, «Grāvējs» iebrauca krāterī. Atsaucis laivu atpakaļ uz kuģa, Grīfs ar tālskati sīki aplūkoja krastu. Neredzēja ne mazākās dzīvjbas. Visa apkārtne snauda tropu saules svelmainajā tveicē. Ne zīmes no kādas sagaidīšanas. Tālāk ziemeļkrasta liedagā, kur kokospalmu bārkstainais ietvars ieskāva ciematu, viņš saskatīja melnos laivu priekšgalus laivu būdiņās. Liedagā uz līdzena ķīļa gulēja svešais šo­neris. Nekas nekustējās ne uz tā klāja, ne arī kuģa ap­kaimē. Pietuvojies krastam līdz piecdesmit jardiem, Grifs lika izmest enkuru — te dziļums bija četrdesmit pēdu. Tālāk uz vidu viņš pirms daudziem gadiem bija mērījis" dziļumu līdz trīssimt asīm, bet dibenu tā arī nesasniedza, kā jau to varēja sagaidīt no tik varenas krātera rīkles, kāda bija Fuatin6. Kad ķēde dārdēdama un šļakstinā­dama slīdēja caur enkura klīzi, Grīfs pamanīja, ka pulciņš iezemiešu sieviešu, slaidas un lunkanas, kādas mēdz būt vienīgi polinēzietes, plīvojošos ahu ģērbušās, ziedu vaina­giem galvā izskrien uz krastā guļošā šonera klāja. Tāpat

viņš ievēroja ari to, ko šīs sievietes nemaz nepamanīja,— ka salīcis cilvēks no kambīzes aizzogas uz priekšgalu, no­lec smiltīs un ienirst zaļajā krūmāju joslā.

Kamēr satina un piesēja buras, izstiepa audekla no­jumi, saritināja tauvas un takelāžu, kā ostās pieņemts, Deivids Grifs soļoja pa klāju un velti raudzījās pēc kā­das dzīvas dvēseles vēl kaut kur citur, ne vien uz svešā šonera klāja. Vienreiz viņš nepārprotami skaidri padzirda tālu šautenes šāvienu Lielās klints virzienā. Citi šāvieni nesekoja, un viņš nodomāja, ka tur kāds mednieks šāvis meža kazu.

Vēl pēc stundas kapteinis Glass, gulēdams zem vesela segu kalna, bija beidzis drebināties un nu atradās pašā sviedrēšanās peklē.

— Pēc pusstundas es būšu uz kātiem, — viņš vārgā balsī teica.

— Jauki, — Grīfs atbildēja. — Sala kā izmirusi, un es došos krastā satikt Mataaru un izpētīt apstākļus.

— Tā ir rūdīta banda. Turiet acis vaļā! — kapteinis viņu brīdināja. — Ja jūs pēc stundas nebūsiet atpakaļ, sūtiet man kādu ziņu!

Grīfs satvēra laivas stūres rokturi, un četri Raiateas matroži noliecās pār airiem. Kad viņi sasniedza liedagu, Grīfs ziņkārīgi aplūkoja sievietes zem šonera buraudekla nojumes. Viņš izmēģinādams pamāja ar roku, un sievie­tes, mazliet pairgojušās, atmāja pretī.

— Talofa! — viņš uzsauca.

Viņas saprata sveicienu, bet atbildēja: — Iorana! — Un Grīfs noprata, ka tās nāk no Sabiedrības salu grupas.

— Huahine, — kāds matrozis tūdaļ zināja nosaukt šo sieviešu dzimto salu. Grīfs pajautāja sievietēm, no kurie­nes šīs esot, un viņas smiedamās un krikšķinādamas at­trauca: — Huahine.

— Izskatās tīri kā vecā Dipija šoneris, — Grifs klusī­tiņām ieteicās tahitiešu valodā. — Neskatieties pārāk uz­krītoši! Kā jums liekas, ko? Vai tā nav «Valeta»?

Kad matroži izrāpās malā, viņi,^ pavilkdami laivu maz­liet augstāk liedagā, pazagšus un'it kā nevērīgi aplūkoja kuģi.

— Tā ir «Valeta», — teica Taute. — Pirms septiņiem gadiem tai nolūza stenga. Papeetē viņi tai steigšus uzrī­koja jaunu. Tā bija par desmit pēdām īsāka. Re, kur tā ir!

— Aizejiet turp, puiši, un aprunājieties ar sievietēm! No Raiateas jau Huahines salu gandrīz var saredzēt, un jūs droši vien kādu no viņām pazīsiet. Mēģiniet izzināt visu, ko vien var! Bet, ja parādās kāds no baltajiem, tikai nesāciet kautiņu!

Kad Grīfs kāpa augšup pa krastmalu, viņa priekšā ča­bēdama aizrāpoja uz visām pusēm vesela armija vientuļ­nieku jūras vēžu, bet zem palmām nerakņājās neviens urkšķošs sivēns. Kokosrieksti vāļājās, kur krituši, un pie kopras šķūņiem nemanīja ne zīmes, ka tur ko žāvētu. Darba un cītības pēdas bija izgaisušas. Vienu stiebru būdu pēc otras Grifs atrada pamestu. Tikai reiz viņš uz­dūrās sirmgalvim, aklam, bezzobainam, neiedomājami krunkainam, kas sēdēja paēnā un uzrunāts pārbīlī kaut ko nomurkšķēja. Tīri it kā šo ciematu būtu izpostījusi sērga, Grifs domāja, pēdīgi tuvodamies Lielajai mājai. Te visur rēgojās posts un nekārtība. Neredzēja neviena puķēm vai­nagota jaunieša vai meitenes, avokado koku ēnā nekū- leņoja neviens brūns bērnelis. Durvīs saknupusi sēdēja Mataara, vecā karaliene, un klanījās uz priekšu un at­pakaļ. Grifu ieraudzījusi, viņa sāka raudāt jo rūgtāk — pa daļai pati par savu ciešanu stāstu, pa daļai aiz žēla­bām, ka nav neviena apkalpotāja, kas tam varētu izrādīt viņas viesmīlību.