Džeks Londons - Saules dēls

— Mēs esam dabūjuši drusku vairāk par astoņsimt tūk­stošiem, ja neskaita sudrabu, — teica Grīfs. — Un tas apmēram ir viss, kas viņiem ir. Atlikušie divsimt tūkstoši varbūt ir nonākuši citu cilšu rokās. Atbrauksim atkal pēc trijiem mēnešiem, un šie piekrastes iedzīvotāji būs iemai­nījuši naudu atpakaļ. Turklāt ap to laiku viņiem jau būs izbeigusies tabaka.

— Būtu grēks uzpirkt penijus, — zobojās Olbraits. — Es, prātīgs tirgonis būdams, nevaru to paciest.

— Ceļas krasta vējš, — sacīja Grīfs, palūkodamies uz Penkbērnu. — Ko jūs teiksiet?

Penkbērns piekrītoši pamāja ar galvu.

— Ļoti labi. — Pagriezis vaigu pret vēju, Grifs pār­liecinājās, ka vējš ir nevienmērīgs un vājš. — Mister Karlsen, nolaidiet motorlaivu, lai tā ņem mūs tauvā! Uz šo vēju nevar paļauties.

Viņš izņēma no kastes sešsimt vai septiņsimt paciņu tabakas, ielika tās vienacim rokā un palīdzēja apjukuša­jam mežonim tikt pāri bortam. Kad bija pacelta fokbura, no nekustīgi stāvošo laivu rindas atskanēja drausmu klie­dzieni. Bet, kad bija pacelts enkurs un «Kitiveika» sakus­tējās, vienacis, nelikdamies ne zinis par šauteņu stobriem, kas bija pagriezti pret viņu, sāka airēt nopakaļ kuģim un, izmisīgi žestikulēdams, rādīja, ka viņa cilts ir ar mieru atdot peniju par desmit paciņām.

— Junga! Dzeramo riekstu! — uzsauca Penkbērns.

— Mēs dodamies uz Sidneju, — teica Grifs. — Un ko pēc tam?

— Kopā ar jums es braukšu atpakaļ pēc tiem divsimt tūkstošiem, — atbildēja Penkbērns. — Līdz tam laikam es uzbūvēšu šoneri braukāšanai starp salām. Bez tam es saukšu pie atbildības savus aizbildņus, lai paskaidro, kā­pēc viņi neatdod man tēva naudu. Kāda iemesla dēļ? Es pierādīšu, ka viņiem jāatdod nauda man.

Penkbērns lepni sasprindzināja muskuļus zem plānajām krekla piedurknēm, sagrāba abus melnos pavārus un pa­cēla viņus virs galvas kā divas hanteles.

— Aiziet uz klīverbomja takelāžu! — no pakaļgala nokomandēja Karlsens, kad bija pacelta grotbura.

Penkbērns nolaida abus pavārus uz klāja un metās uz priekšu, divos lēcienos aizdrāzdamies garām kādam meln­ādainam matrozim.

No visiem saviem daudzajiem šoneriem, divmastnie- kiem un kuteriem, kas burāja starp dienvidjūru koraļļu salām, Deivids Grīfs visvairāk mīlēja «Grāvēju» — jahtai līdzīgu šoneri deviņdesmit tonnu tilpumā, ar tik ašu gaitu, ka tas jau senajās dienās bija kļuvis slavens, vadādams kontrabandas opiju no Sandjego uz Pudžetsaundu, siro­dams pa roņu apmetnēm Beringa jūrā un vezdams iero­čus uz Tālajiem Austrumiem. Valdības ierēdņu neieredzēts kā rūgta nāve, šis kuģis toreiz bija visu jūras braucēju prieks un tā būvētāju meistaru lepnums. Pat tagad, pēc četrdesmit gadu braukāšanas, šoneris vēl arvien bija tas pats senais «Grāvējs» un trauca pār jūrām tikpat apbrī­nojamā ātrumā, tā ka jūrniekiem vajadzēja redzēt to sa­vām acīm, lai spētu noticēt; šā ātruma dēļ visās ostās no Valparaiso līdz Manilas līcim izraisījās dažs labs sir­dīgs ķīviņš, kur neskopojas ne ar vārdiem, ne belzieniem.

Šinī naklī šoneris, turēdamies cieši pie vēja, tā ka lielā grotbura slīga lejup ērmoti gluda, vējpusē noplandoties ik pie pacēliena virs lēzenajiem viļņiem, slīdēja pār ūde­ņiem, it viegli veicot četrus mezglus stundā, kaut gan brīze bija tikai maiga pūsmiņa. Jau kādu stundu Deivids Grīfs stāvēja, atspiedies pret reliņu novēja pusē pie fok- masta vantīm, no augšas vērodams, kā kuģa šķirtais ūdens nemitīgi vizmo fosforiskās dzirkstīs. Priekšējās buras, vieglītiņām papurinādamās atpakaļ, apvēdināja viņa vaigus un krūtis ar spirdzinošu vēsumu, un viņš sajūsmināts apcerēja šonera teicamās īpašības.

— Ek, kas par skaistuli, Taute, kas par skaistuli! — viņš teica kanakam vērotāja postenī, aizgrābtībā ar roku papliķēdams tīka koka reliņu.

— Jā, skiper, — atbildēja kanaks polinēziešu sulīgi dob­jajā krūšu balsī. — Es kuģus pazīstu jau trīsdesmit gadu, bet tāds man vēl nav gadījies. Mēs Raiateas salā to sau­cam par «Fanauao».

— «Rītausma», — Grīfs pārtulkoja šo mīlināmo vārdu.

— Kurš tad viņu tā nosauca?

Taute grasījās atbildēt, bet tad pēkšņi sāka saspringti raudzīties uz priekšu. Grīfs nu raudzījās tai pašā vir­zienā.

— Zeme, — Taute teica.

— Jā, Fuatino, — Grīfs atbildēja, neatraudams acis no vietas, kur zvaigznēs vizošo apvārsni asām aprisēm šķēla melns plankums. — Viss kārtībā. Es pateikšu kap­teinim.

«Grāvējs» trauca uz priekšu, līdz salas siluets iznira tik skaidri, kā rokām taustāms, līdz varēja saklausīt šļā­cošo bangu miegaino dunoņu un kazu blēšanu, bet vējš, kas nāca no krasta, nesa līdzi reibinošas ziedu smaržas.

— Ja ieeja nebijusi īsta sprauga, tādā naktī «Grāvējs» droši izbrauktu pa to, — kapteinis Glass piezīmēja, ar nožēlu noskatīdamies, kā stūresvīrs strauji sagriež stures- ratu sānis.

Kādu jūdzi no krasta «Grāvējs» nogula dreifā, lai, no­gaidījis rītausmu, dotos iekšā pa bīstamo Fuatino salas ieeju. Bija īsta tropu nakts, nemanīja ne zīmes no lietus gāzes vai pēkšņas brīzes. Kuģa priekšgalā Raiateas salas matroži, kurus vien nesaistīja dienests, nolikās gulēt tieši uz klaja. Pakaļgalā kapteinis, stūrmanis un Grīfs izklāja savas guļvietas tikpat gurdi un nevērīgi. Viņi gulšņāja virs segām smēķēdami, pusbalsī miegaini pārspriezdami par Mataaru, Fuatino karalieni, un viņas meitas Naumoo mīlas dēku ar Motuaro. 1

— Tie nu gan ir romantiski ļaudis, — ieteicās stūrma­nis Brauns. — Tikpat romantiski kā mēs, baltie.

— Tikpat romantiski kā Pilzahs, — Grīfs iesmējās,

— un tas kaut ko nozīmē. Cik sen tas notika, kaptein, kad viņš aizmuka no jums?

— Vienpadsmit gadu, — kapteinis Glass īgni atņur­dēja.

— Pastāstiet man par to! — Brauns lūdza. — Runā, ka viņš kopš tā laika ne reizes neesot atstājis Fuatino. Vai tas tiesa?

— Tiesa kas tiesa, — kapteinis norūca. — Viņš tak vēl arvien mīl savu sievu — šito mazo palaidnieci! Viņa man to nočiepa — labāko jūrnieku, kādu vien pasāti jel kad appūtuši… pie tam vēl viņš ir holandietis.

— Vācietis, — Grīfs pārlaboja.

— Tas tak viens pīpis, — skanēja atbilde. — Jūra zau­dēja varenu jūrnieku tai vakarā, kad viņš izkāpa krastā un Notutu uzmeta viņam vienu actiņu. Jādomā, viņi gauži iepatikās viens otram. Pirms tu, cilvēks, vēl paguvi acis pamirkšķināt, viņa jau bija uzmaukusi tam galvā nez kādu baltu puķu pinumu, un pēc piecām minūtēm abi roku rokā aizskrēja pa pludmali, smiedamies kā bērni. Ceru, ka viņš būs uzspridzinājis to lielo zemūdens koraļļu radzi ieejas kanālā. Tur es, ar tauvām pāri vilkdamies, arvien nobrāžu pāris vara apšuvuma plākšņu.

— Stāstiet nu tālāk! — Brauns skubināja.

— Tas ir viss. Tepat jau stāsts arī beidzas. To pašu nakti apprecējas. Uz kuģa tā arī vairs neatgriezās. Otrā dienā devos viņu meklēt. Atradu brikšņos stiebru būdā trinkšķinām ģitāru — īsts baltais mežonis ar plikiem stilbiem, visgarām apkāries ar puķēm un visādiem gra- buļiem. Nu, pēc dulla ēzeļa. Teica, lai es atsūtot šā man­tiņas malā. Es teicu, lai papriekš brauc ellē. Un tas ir viss. Jūs jau pats viņu rīt redzēsiet. Nu jau saraudzījuši trīs bērneļus — brīnum jaukus mazus delverīšus. Man tur lejā ir fonogrāfs priekš viņa un skaņu veltnīšu vai miljons.