Džeks Londons - Saules dēls

— Viņi ir brāļi, es to zinu, jo dzirdēju viņus sarunāja­mies tumsā uz klāja, kad viņi domāja, ka neviens neklau­sās, — Zaķa Lūpa paskaidroja.

«Valeta» zēģelējusi caur Zemajām salām, savākdama gliemežvākus un pērles Dipija uzpirkšanas punktos. Frenss Amundsons, trešais svešinieks, Fanriki salā nomainījis Pjēru Golāru. Pjērs Golārs uzkāpis uz kuģa, lai atgrieztos Tahiti salā. Fanriki iezemieši stāstījuši, ka viņam esot kāda kvarta pēr|u, ko nodot Dipijam. Pirmajā naktī pēc izbraukšanas no Fanriki kajītē notikusi šaudīšanās. Tad Dipija un Pjēra Golāra ķermeņi pārsviesti pār bortu. Ta- hitiešu matroži visi samukuši bakā. Divas dienas viņi palikuši tur apakšā rufē bez ēšanas, bet «Valeta» gulējusi dreifā. Tad Rauls van Asvelds pielicis indi Zaķa Lūpas gatavotajam ēdienam un pavēlējis to aiznest uz rufi. Puse matrožu nomiruši.

— Viņš visu laiku mērķēja uz mani ar šauteni, kungs. Ko gan es varēju darīt? — Zaķa Lūpa svepstēja. — Divi no atlikušajiem uzrāpās vantīs, bet tos nošāva. Mēs bijām tikai desmit jūdžu no Fanriki. Pārējie metās pār bortu, lai peldētu turp. Tos nošāva, kamēr tie peldēja. Es vienī­gais paliku dzīvs un vēl abi velni, jo manis viņiem va­jadzēja, lai es vārītu ēst. To dienu viņi, izmantodami brīzi, atgriezās Fanriki salā un uzņēma Frensu Amundsonu, jo tas arī bija no viņējieiņ.

Tālāk sekoja Zaķa Lūpas murgiem līdzīgie piedzīvojumi, kamēr šoneris klaiņojis tālos braucienos uz rietumiem. Viņš bijis vienīgais dzīvais liecinieks un labi zinājis, ka tāpat būtu nogalināts, ja vien nebijis pavārs. Numeā vi­ņiem pievienojušies pieci katordznieki. Zaķa Lūpu nelaiduši krastā nevienā salā, un Grīfs esot pirmais no malas, ar kuru viņš dabūjot runāt.

— Un tagad viņi mani nokaus, — Zaķa Lūpa spurk- šķināja. — Jo nu viņi zina, ka esmu jums pastāstījis. Es tomēr neesmu galīgs zaķapastala, es palikšu pie jums, kungs, un miršu kopā ar jums.

Cilvēks-Kaza papurināja galvu un piecēlās kājās.

— Guli te un atpūties! — viņš teica Grifam. — Šo­nakt būs tālu jāpeld. Bet šo pavāru es tagad aizvedīšu vēl augstāk kalnos, kur mani brāļi dzīvo kopā ar kazām.

— Labi gan, Lielo Brāli, ka tu proti peldēt, ka vīram pieklājas, — Mauriri pačukstēja.

No lavas klinšu gravas viņi bija nokāpuši līča galā un ieslīdējuši ūdenī. Viņi peldēja klusiņām, nešļakstināda- mies, Mauriri virzījās pa priekšu. Krātera melnās sie­nas slējās pār viņiem tik augstu, ka likās — viņi peld milzīga trauka dibenā. Pašā augšā vīdēja debess, nokai­sīta blāvi vizošiem zvaigžņu putek|iern. Priekšā viņi sa­skatīja uguntiņu, kas iezīmēja «Grāvēja» atrašanās vietu, un no kuģa klāja, attāluma klusināta, skanēja garīga dziesma-, ko spēlēja Pilzaham paredzētais fonogrāfs.

Abi peldētāji nogriezās pa kreisi, projām no nolaupītā šonera. Kad korālis beidzās, no klāja atviļņoja skaļi smiekli un dziedāšana, tad atkal ieskanējās fonogrāfs. Grīfs, pie sevis vīpsnādams par dziesmas piemērotajiem vārdiem — «Vadi, skaidrā gaisma», veicīgi peldēja tālāk pār tumšajiem ūdeņiem.

— Mums jāaizpeld līdz ieejai un jāizkāpj pie Lielās klints, — Mauriri čukstēja. — Velni ieņēmuši ieplaku. Paklau!

Kāds pusducis šāvienu ar nevienādām atstarpēm lieci­nāja, ka Brauns vēl arvien turas uz klints, bet pirāti ierī­kojušies šaurajā zemes sērē.

Vēl pēc stundas viņi jau peldēja zem Lielās klints aug­stu izslietajām kraujām. Mauriri, taustīdams ceļu, pir­mais izrāpās krastā pie kādas aizas, un, apmēram simt pēdu rāpušies pa to augšup, viņi nonāca uz šauras klints pārkares.

— Paliec še! — teica Mauriri. — Es iešu pie Brauna. No rīta atgriezīšos.

— Iešu tev līdzi, Brāli, — Grifs atsaucās.

Mauriri tumsā pasmējās.

— Pat tu, Lielo Brāli, to nespēj. Es esmu Cilvēks-Kaza, un es vienīgais visā Fuatino spēju pāriet pār Lielo klinti nakts laikā. Bez tam šī arī būs pirmā reize, kad es pats to darīšu. Pastiep roku! Vai sataustīji? Tur ir noglabāts Pilzaha dinamīts. Nogulsties cieši pie klintssienas, tad tu pa miegam nenovelsies. Es tagad eju.

Augstu pār šalcošo bangotni uz šauras klinšu dzegas līdzās dinamīta krājumiem Deivids Gnfs pārdomāja savu kaujas plānu, tad nolika galvu uz elkoņa un aizmiga.

No rīta, kad Mauriri veda viņu pāri Lielās klints ga­lotnei, Deivids Grifs saprata, kāpēc viņš nebūtu spējis to pāriet naktī. Kaut arī viņa jūrnieka nervi bija norūdīti lielos augstumos un bīstamā kāpaļāšanā, viņš brīnījās, kā spēj veikt šo pārgājienu pat gaišā dienas laikā. Te bija vietas, kurās viņam, paklausot Mauriri sīkajiem no­rādījumiem, vajadzēja saliekties uz priekšu un ar visu ķermeni krist pāri simt pēdu dziļai aizai, kamēr izstiep­tās rokas satver kādu atbalsta punktu pie pretējās krau­jas, un tad varēja pārvilkt pāri arī kājas. Reiz pāri tūk­stoš pēdu dziļam bezdibenim bija jāizdara lēciens desmit pēdu uz priekšu un kādu asi uz leju līdz šaurai klints karnīzei. Par spīti aukstajam prātam, reiz viņam tomēr sāka reibt galva, stāvot uz tik tikko divpadsmit collu plata klints izcilnīša, kur, šķita, nebija vairs ne kruve- sīša, pie kā rokām pieturēties. Mauriri, redzēdams viņu grīļojamies, atlieca pats savu ķermeni tālu pāri aizai un apgāja viņam apkārt, pie tam spēcīgi uzsizdams pa mu­guru, lai uzmundrinātu viņa apdullušās smadzenes. To­brīd Grīfs pilnībā un uz visiem laikiem atskārta, kāpēc Mauriri nosaukts par Cilvēku-Kazu.

Aizsardzības postenim uz Lielās klints bija savas priekš­rocības un savi trūkumi. Nodrošināti pret jebkuru uzbru­kumu, divi cilvēki varēja to noturēt pret desmit tūksto­šiem. Pie tam vēl klints sargāja izeju atklātā jūrā. Abi šoneri, Rauls van Asvelds un viņa rīkļurāvēju kompānija bija iesprostoti. Grīfs ar savu dinamītu, pārvietojis to augstāk uz klints, bija stāvokļa kungs. To viņš arī pierā­dīja kādu rītu, kad šoneri lūkoja izkļūt jūrā. Pa priekšu brauca «Valeta», to tauvā vilka laiva, kuru airēja sa­gūstītie Fuatino vīrieši. Grīfs un Cilvēks-Kaza raudzījās tieši lejup no kādas drošas klinšu slēptuves trīssimt pēdu augstumā. Šautenes gulēja tiem līdzās, tāpat arī gruzdoša pagale un liels sainis dinamīta stienīšu ar pievienotiem degļiem un detonatora auklām. Kad laiva nokļuva zem viņiem, Mauriri papurināja galvu.

— Tie ir mūsu brāļi. Mēs nevaram šaut.

«Valetas» priekšgalā atradās vairāki no Grifa paša Raiateas matrožiem. Pakaļgalā vēl kāds cits stāvēja pie stūresrata. Pirāti bija vai nu kajītē, vai arī uz otrā kuģa, tikai viens vienīgs ar šauteni rokā stāvēja kuģa vidusdaļā. Par vairogu tas turēja Naumoo, karalienes meitu, cieši piespiedis sev klāt.

— Tas ir galvenais velns, — Mauriri čukstēja, — vi­ņam acis ir tikpat zilas kā tev. Viņš ir briesmīgs cilvēks. Skaties! Viņš tur ciet Naumoo, lai mēs nevarētu uz viņu šaut!

Viegla pūsmiņa un neliels paisuma vilnis dzina ūdeni šaurumā, tā ka šoneris virzījās uz priekšu ļoti lēnām.

— Vai jūs protat angliski? — Grīfs sauca lejup.

Vīrietis sarāvās, pacēla šauteni gandrīz stateniski un paraudzījās augšup. Viņa kustības bija straujas un lun­kanas kā kaķim, bet zeltaini iedegusī seja pauda zvērisku cīņas kāri. Tā bija slepkavas seja.

— Jā, — viņš atsaucās. — Ko jūs gribat?

_— Griezieties atpakaļ, vai arī es jūsu šoneri uzspridzi­nāšu, — Grīfs brīdināja. Viņš uzpūta gruzdošo pagali un pačukstēja: — Pasaki Naumoo, lai izraujas viņam no rokām un skrien uz pakaļgalu.