Džeks Londons - Saules dēls

Tomēr ūdens trūkums bija un palika viņu lielākā mo­cība. Mauriri lūdzās lietu no Kazu dieva. Taute lūdza misionāru dievu, bet abi viņa tautieši bija atkrituši no tā un piesauca savu seno pagānisma dienu dievus. Grīfs tikai smīnēja un nodevās pārdomām. Bet Brauns lādējās, acis nikni zibinot, un nomelnējusī mēle tam spraucās ārā no mutes. Visvairāk viņš lādēja fonogrāfu, kas vē­sajās mijkrēšļa stundās no «Grāvēja» klāja mēdza dār­dināt korāļus. It īpaši korālis «Kur nav ne bēdu, nav ne prieka» varēja novest viņu līdz trakumam. Tas šķita se­višķi iecienīts uz šonera, jo tika spēlēts vairāk par citiem. Brauns, izbadojies, slāpju mocīts, pa pusei apstulbis aiz vārguma un ciešanām, tīri mierīgi varēja gulēt starp klinšu radzēm un vienaldzīgi klausīties ukuleļu un ģitāru trinkšķus vai Huahines salas sieviešu dziesmiņas un hula melodijas, bet, kad pār ūdeņiem plūda Trīsvienības kora balsis, viņš galīgi zaudēja galvu. Kādu vakaru aizlūzu- šais tenoriņš sāka dziedāt līdzi fonogrāfam:

Kur nav ne bēdu, nav ne prieka, Tur būšu drīz.

Kur nav ne atmodas, ne miega —

Kur nav ne saules, nav ne sniega — Tur būšu drīz, Tur būšu drīz.

Tad Brauns sāka plosīties. Aklā niknumā viņš raidīja pret šoneri šāvienu pēc šāviena. Atbildes vietā atsaucās vīriešu un sieviešu smieklu šalts un no zemes sēres ska­nēja atmaksas ložu spraksti; bet aizlūzušais tenoriņš ne­mitējās dziedāt, un Brauns turpināja šaut, kamēr korālis bija galā.

Tas notika tovakar, kad Grīfs un Mauriri atgriezās tikai ar vienu ūdens trauku. Grifa plecam trūka ādas lēvera sešu collu garumā — par piemiņu, ka tur ar savu smilš­papīram līdzīgo sānu pieskārusies haizivs, no kuras trie­ciena viņš bija izvairījies.

Kādu dienu agri no rīta, pirms saule bija sākusi kvel­dēt visā spēkā, pienāca ziņa, ka Rauls van Asvelds gribot uzsākt sarunas.

Brauns atnesa šo vēsti no ārējā posteņa, kas atradās starp klintīm kādus simt jardus tālāk. Grīfs tupēja pie maza ugunskuriņa, cepinādams uz oglēm haizivs gaļas šķēli. Iepriekšējā diennakts bija gadījusies veiksmīga. Vi­ņiem bija laimējies salasīt ēdamās aļģes un jūras ežus. Tehaa bija noķēris haizivi, bet Mauriri sagūstījis prāvu astoņkāji tās aizas pakājē, kur glabājās dinamīts. Bez tam pa tumsu viņi veselas divas reizes bija laimīgi aizpeldē­juši pēc ūdens, pirms tīģerhaizivis viņus uzošņāja.

— Saka, šis gribētu atnākt un parunāties ar jums, — Brauns teica. — Bet es jau zinu, ko tas bezgodis kāro. Viņam tiktos redzēt, vai jau drīz būsim nobadojušies līdz nāvei.

— Vediet viņu šurp! — Grīfs teica.

— Un tad mēs viņu nokausim! — Cilvēks-Kaza priecīgi izsaucās.

Grīfs papurināja galvu.

— Bet viņš tak ir daudzus cilvēkus nokāvis, Lielo Brāli, viņš ir nezvērs un īsts velns, — Cilvēks-Kaza turējās pretī.

— Viņu nedrīkst nokaut, Brāli! Pēc mūsu paražām doto vārdu nedrīkst lauzt.

— Tās ir muļķīgas paražas.

— Un tomēr tās ir mūsu paražas, — Grifs nopietni at­bildēja, apgrozīdams haizivs gaļas šķēli uz oglēm un pa­manīdams, cik kārīgi Tehaa osta un skatās. — Nedari tā, Tehaa, kad atnāks Lielais velns! Rādi tādu ģīmi, it kā tu nemaz nezinātu, kas ir bads! Rau, izcep tu šos jūras ežus, bet tu, Lielo Brāli, izcep astoņkāji! Mēs ielūgsim Lielo velnu padzīrot ar mums. Netaupiet neko! Izcepiet visu!

Un, vēl arvien cepinādams gaļu, Grīfs piecēlās, kad Rauls van Asvelds, kuram pakaļ tecēja liels īru terjers, iesoļoja apmetnē. Rauls rīkojās prātīgi, nepastiepdams roku sveicienam.

— Sveikiņi! — viņš uzsauca. — Esmu par jums dzir­dējis.

— Es vēlētos, kaut par jums es nekad nebūtu dzirdē­jis, — Grīfs atbildēja.

— Es tāpat, — skanēja atbilde. — Pašā sākumā, ka­mēr vēl nezināju, kas iebraucis, nodomāju, ka man jātiek galā ar parasto tirdzniecības kuģa kapteini. Tikai tāpēc vien jau jums izdevās mani tā iesprostot.

— Un man ar kauna pilnu aci jāatzīst, ka biju jūs novērtējis pārāk zemu. — Grīfs pasmīnēja. — Es jūs noturēju par zaglīgu bīčkomeru [2] , nevis par īstu pirātu un slepkavu. Tālab vien ari pazaudēju savu šoneri. Tātad mūsu savstarpējie pagodinājumi, šķiet, šai ziņā būtu līdzīgi.

Zem iedeguma Rauls nikni pietvīka, tomēr savaldījās. Acis tam klaiņoja pār barības krājumiem un pilnajiem ūdens traukiem, kaut arī viņš prata slēpt neticīgo pārstei­gumu. Viņa augums bija garš, slaids un samērīgs, un Grīfs, viņu pētīdams, pēc sejas vērtēja viņa raksturu. Acis bija drošas un bargas, bet nedaudz par tuvu viena otrai — ne jau saspiestas, tomēr mazliet par tuvu pret­statā platajai pierei, spēcīgajam zodam un žoklim, kā ari izcilnētajiem vaigu kauliem. Spēks! Viņa seja to pauda pārbagātīgi, tomēr Grīfs nojauta tajā kaut ko tādu, kā šim cilvēkam trūka.

— Mēs abi esam stipri vīri, — Rauls teica palocīdamies. — Pirms kādiem simt gadiem mēs, kas zina, būtu cīnī­jušies par karaļvaras iegūšanu.

Nu bija Grifa kārta palocīties.

— Bet pašreiz mēs plēšamies kā suņi, graudami kolo­niālos likumus tajās pašās karaļvalstīs, kuru likteņu no­teicēji mēs varētu būt bijuši pirms simt gadiem.

— Viss sairst pīšļos, — Rauls apsēzdamies pamācoši piezīmēja. — Turpiniet vien savu maltīti! Negribu jūs traucēt.

— Vai nevēlaties piedalīties? — Grīfs uzaicināja.

Pretinieks skadri pētīdams palūkojās viņā, tad bija ar mieru.

— Es taisni līpu no sviedriem, — viņš ieminējās. — Vai nevaru nomazgāties?

Grīfs pamāja ar galvu un lika, lai Mauriri atnes kala- bašu. Rauls vēroja Cilvēka-Kazas acis, tomēr nesaskatīja nekā cita kā vien garlaikotu vienaldzību, kad dārgā ūdens kvarta tika izšļakstināta pa zemi.

— Suns grib dzert, — Rauls ieteicās.

Grifs atkal pamāja, un dzīvniekam nolika priekšā otru kalabašu.

Atkal Rauls pētīja iezemiešu acis, bet nekā neuzzināja.

— Zēl, kafijas mums nav, — Grīfs atvainojās. — Jums vajadzēs dzert tīru ūdeni. Padod kalabašu, Tehaa! Pa­garšojiet šo haizivs gabaliņu! Vēl būs astoņkājis un jūras eži ar aļģu salātiem. Diemžēl šobrīd nav neviena fregat- putna. Vakardien puiši noslinkoja un pat nemēģināja kādu saķert.

Kaut gan Grifam tā gribējās ēst, ka viņš nebūtu ap­smādējis pat taukos pamērcētas naglas, viņš tomēr ēda ar gariem zobiem un meta pa kumosam sunim.

— Vēl arvien nevaru pieradināties pie šās primitīvās diētas. — Viņš nopūtās, atlaizdamies ērtāk. — Jā, tie konservi, kas palika uz «Grāvēja», tos gan es tagad ēstu ar gardu muti, bet šis te draņķis… — Viņš paķēra kādu pusmārciņu smagu ceptas haizivs gabalu un pasvieda to sunim. — Liekas, ka būs vien jāpierod, ja jūs visā drī­zumā nepadosieties.

Rauls netīksmē iesmējās.

— Es nāku piedāvāt noteikumus, — viņš zīmīgi teica.

Grīfs pakratīja galvu.

— Nevar būt nekādu noteikumu, esmu jūs sakampis tieši pie čupras un vaļā nelaidīšu.

— Un jūs domājat, ka noturēsiet mani šajā caurumā! — Rauls izsaucās.

— Dzīvs jūs to nepainetīsiet, ja nu vienīgi dzelžos sa­slēgts, — Grīfs apdomīgi paskaidroja savam viesim. — Ar jūsu sugas ļaudīm esmu jau agrāk ticis galā. Mēs tos diezgan pamatīgi esam patīrījuši no dienvidjūru salām. Bet jūs esat — kā lai saku? — jūs esat sava veida ana­hronisms. Jūs esat pagātnes palieka, un mums jātiek vaļā no jums. Es personiski ieteiktu jums doties atpakaļ uz šoneri un izpūst sev dzīvību. Tas ir vienīgais ceļš, kā iz­bēgt no tā, kas jums gaidāms.