Džeks Londons - Saules dēls

Sarunas — vismaz no Raula viedokļa — palika bez re­zultātiem, un viņš atgriezās savās pozīcijās pārliecībā, ka cilvēki uz Lielās klints spēj turēties vēl gadiem, kaut gan šī pārliecība acumirklī mainītos, būtu viņš redzējis, kā Tehaa un raiateieši, tiklīdz viņš pagrieza muguru un iz­zuda skatienam, metās rāpot starp akmeņiem, sūkādami un grauzdami atliekas, ko suns bija pametis neapēstas.

— Pašlaik nu mēs esam badā, Brāli, — teica Grifs, — bet tas ir labāk nekā badoties vēl daudzas turpmākās dienas. Lielais velns, pie mums saēdies un padzēries laba ūdens, cik gribas, ilgi vairs nepaliks Fuatino. Iespējams, ka viņš jau rit pat mēģinās aizbraukt. Šonakt mēs abi gulēsim klints galotnē un Tehaa, kas labi šauj, gulēs pie mums, ja vien tam pietiks dūšas uzrāpties uz klints.

Tehaa, vienīgais fuatinietis starp raiateiešiem, būdams labs alpīnists, droši veica bīstamo ceļu, un rītausmu viņš sagaidīja ar klintsbluķiem aizbarikadētā dobumā kādus simt jardus pa labi no Grifa un Mauriri.

Pirmais brīdinājums bija šauteņu uguns uz zemes sē- res, kur Brauns ar abiem raiateiešiem signalizēja, ka at­stāj posteni un seko aplencējiem cauri džungļiem uz pie­krasti. No slēptuves Lielās klints virsotnē Grīfs kādu stundu vēl neko neredzēja, tad parādījās «Grāvējs», vir­zīdamies pa šaurumu. Tāpat kā pirmo reizi, sagūstītie Fuatino vīri brauca laivā pa priekšu un vilka šoneri. Ka­mēr tie apakšā lēnām airējās, Mauriri pēc Grifa norādīju­miem sauca tiem lejup, kā rīkoties. Grifam blakus atra­dās vairāki dinamīta stienīšu saišķi, cieši sasaistīti un ar sevišķi īsiem degļiem.

«Grāvēja» klājs bija ļaužu pilns. Priekšgalā ar šauteni rokā starp Raiateas matrožiem stāvēja bandīts, kuru Mau­riri nosauca par Raula brāli. Pakaļgalā vēl viens stāvēja blakus stūresvīram. Ar virvi pie viņa vidukļa bija piesieta Mataara, vecā karaliene. Stūresvīram otrā pusē stāvēja kapteinis Glass ar kaklā pakārtu roku. Vidusdaļā, tāpat kā iepriekš, atradās Rauls un tam līdzās Naumoo, šoreiz aiz vidukļa cieši piesieta pie pirāta.

— Labrīt, mister Deivid Grīf! — Rauls sauca augšup.

— Es taču jūs brīdināju, ka šo salu atstāsiet vienīgi dzelžos saslēgts, — Grīfs atņurdēja sērīgā nožēlā.

— Jūs tak nenokausiet visus savus ļaudis, kuri atro­das man te uz klāja, — skanēja atbilde.

Šoneris, kustēdamies lēnām, grūdienu pēc grūdiena, kā to vilka vīri, kas airēja laivu, bija nonācis gandrīz zem klints. Airētāji, nepārtraukdami kustību, sāka cilāt airus krietni gausāk, un vīrs, kas stāvēja kuģa priekšgalā, tiem tūdaļ piedraudēja ar šauteni.

— Svied, Lielo Brāli! — sauca Naumoo fuatiniešu iz­loksnē. — Esmu bēdu pilna un gribu mirt. Viņam ir sa­gatavots nazis, ar ko pārcirst manu virvi, bet es viņu tu­rēšu stingri. Nebaidies, Lielo Brāli! Svied — svied taisni un paliec sveiks!

Grīfs vilcinājās un tad nolaida gruzdošo pagali, ko jau bija uzpūtis kvēlē.

— Met! — Cilvēks-Kaza skubināja.

Grīfs vēl arvien kavējās.

— Ja viņi izbrauks jūrā, Lielo Brāli, Naumoo būs jā­mirst tik un tā. Un tur jau ir vēl tie citi. Kas ir viņas dzīve pret tik daudzām dzīvībām?

— Ja jūs nometīsiet dinamītu vai izšausiet kaut vienu šāvienu, mēs nonāvēsim visus, kas atrodas uz klāja, — Rauls sauca tiem augšup. — Jūs esat man rokā, Deivid Grīf! Jūs nevarat nokaut šos cilvēkus, bet es varu. Turi tu muti!

Pēdējais uzbrēciens bija domāts Naumoo, kura sauca kaut ko augšup dzimtajā valodā un kuru Rauls ar vienu roku sagrāba aiz rīkles, lai piespiestu klusēt. Viņa savu­kārt ar abām rokām apķērās tam apkārt un lūdzoši pa­raudzījās uz Grīfu.

— Metiet, mister Grīf, un lai velns viņus parauj! — kapteinis Glass ierūcās savā dobjajā balsī. — Tie ir asins­kāri slepkavas, un kajīte mudž no tiem.

Bandīts, kas bija sasiets kopā ar veco karalieni, pa- sviedās pret kapteini Glasu un draudot pacēla šauteni, tad Tehaa no sava posteņa tālāk uz klints nospieda gaili, notēmējis pret viņu. Šautene izkrita bandītam no rokām, seja savilkās kā milzīgā izbrīnā, kājas saļodzījās, un viņš sabruka uz klāja, noraudams karalieni sev līdzi.

— Bakborts! Cieši bakborts! — Grīfs uzsauca.

Kapteinis Glass un kanaks strauji sagrieza stūresratu,

un «Grāvēja» priekšgals pavērsās tieši pret klinti. Vidus­daļā Rauls vēl arvien cīkstējās ar Naumoo. Brālis no priekšgala steidzās tam palīgā, izsprukdams sveikā caur ašo šāvienu spietu, ar kādu to apbēra Tehaa un Cilvēks- Kaza. Kad Raula brālis piespieda šautenes stobra galu pie Naumoo sāniem, Grīfs piegrūda kvēlošo pagali pie sērko­ciņa galviņas degļa šķēlumā. Tai pašā brīdī, kad viņš ar abām rokām nogrūda lielo dinamīta saini, norībēja arī šāviens — un Naumoo nogāzās uz klāja reizē ar dinamīta saišķi. Šoreiz deglis bija pietiekami īss. Sprādziens no­tika brīdi, kad dinamīts pieskārās klājam, un «Grāvēja» klāja da|a, uz kuras atradās Rauls, viņa brālis un Nau­moo, pazuda uz visiem laikiem.

Šonera sāni bija iedragāti, un kuģis tūliņ sāka grimt. Priekšgalā visi Raiateas matroži metās pār bortu un ienira. Pirmo bandītu, kas lēkšus izdrāzās pa kuģa kāp­nēm no kajītes, kapteinis Glass saņēma ar kājas spērienu tieši sejā, tomēr bēg|u gūzma viņu notrieca gar zemi un aizdrāzās viņam pāri. Pēc bandītiem izskrēja Huahines salas sievietes, un, kad tās patlaban lēca pār bortu, «Grā­vējs» nogrima uz līdzena ķīļa tuvu pie klints pakājes. Zāliņi vēl rēgojās virs ūdens, kad kuģis jau bija sasnie­dzis dibenu.

Raudzīdamies no augšas, Grīfs varēja pārredzēt visu, kas notika zem ūdens līmeņa. Viņš redzēja, kā Mataara kādu asi zem ūdens atraisās no beigtā pirāta un uzpeld virspusē. Kad viņas galva iznira virs līmeņa, viņa dažus jardus tālāk pamanīja slīkstam kapteini Glasu, kas ne­varēja papeldēt. Karaliene, kaut gan sirma vecenīte, tomēr bija saliniece, viņa apgriezās, nonira līdz kapteinim un, turēdama to ciet, peldēja uz ūdens neapņemtajiem zāli- ņiem.

Piecas galvas, gan gaišmatainas, gan brūnas, jaucās juku jukām ar polinēziešu melnajām galvām, kas bija sētin nosējušas ūdens virspusi. Grīfs ar ieroci rokās vē­roja, kad varēs nekļūdīgi notēmēt. Cilvēkam-Kazai pēc kā­das minūtes laimējās trāpīt, un viņi redzēja, kā viena pirāta ķermenis gausi nogrimst dzelmē. Bet Raiateas mat­rožiem, staltiem, spēcīgiem vīriem, kas peldēja kā zivis, nu bija parādīta iespēja atriebties. Strauji peldēdami šurp un turp, viņi pa vienai izķēra kā gaišās, tā brūnās gal­vas. Tie no augšas tikai noskatījās, kā četrus atlikušos laupītājus aplenc, sagrābj, parauj dziļi zem ūdens un no­slīcina kā suņus.

Desmit minūtēs viss bija galā. Huahines salas sievietes smiedamās un irgodamās turējās pie laivas, kas bija vil­kusi kuģi. Raiateas matroži, gaidīdami pavēles, pulcējās ap zāliņu, pie kura bija pieķērušies kapteinis Glass un Mataara.

— Nabaga vecais «Grāvējs», — kapteinis Glass žēlojās.

— Nekā tamlīdzīga, — Grīfs attrauca. — Pēc nedējas mēs jau būsim to izcēluši, ielikuši jaunas brangas vidus­daļā un atrādīsimies ceļā. — Un karalienei: — Kā jūties, Māsa?

— Naumoo ir pagalam, Brāli, un Motuaro tāpat, bet Fuatino atkal ir mūsu. Diena sākas no jauna. Jāsūta ziņa visiem maniem ļaudīm, kas mitinās augstienēs kopā ar kazām. Un šonakt nu atkal reiz — un tā kā vēl nekad — mēs dzīrosim un līksmosim Lielajā mājā.