DŽERALDS DARELS - ĶENGURENA CEĻŠ

Piemērs ar dumbrvistiņu nav vienīgais; visā pasaulē ir tūkstošiem dzīvnieku sugu, kuras atrodas līdzīgā stāvoklī. Dažās vietās dzīvniekam draud briesmas no tā, ka cil­vēki izposta viņa dabiskās dzīvesvietas vai tik nesau­dzīgi iznīcina pašu dzīvnieku, ka suga galu galā izmirst, bet gadās arī, ka tajās zemēs, kur dzīvo šādi dzīvnieki, vietējie iedzīvotāji nav nekad dzirdējuši par dzīvnieku aizsardzību un viņiem faunas liktenis ir vienaldzīgs.

Bija laiks, kad uz priekšlikumu sagūstīt izmirstošo sugu pārstāvjus, lai turētu un pavairotu nebrīvē, jums metās virsū godīgie, bet ne visai saprātīgie dzīvnieku mīļotāji, naivi iedomādamies, ka savvaļā dzīvnieki dzīvo ideālos apstākļos. Taču pamazām pat šie ļaudis arvien vairāk pārliecinās, ka zināmos gadījumos tas ir vienīgais ceļš izmirstošās sugas glābšanai. Pēdējos simt gados šādā veidā izglābtas vairākas sugas. Tā, piemēram, milu- briedis bija atrodams vienīgi imperatora pils dārzos Pe­kinā. Ar lielām grūtībām (bambusa priekškars tajos lai­kos bija pat vēl necaurlaidīgāks nekā šodien) izdevās dažus šī lieliskā dzīvnieka eksemplārus atvest u? Eiropu, tā bija liela veiksme, jo bokseru [7] sacelšanās laikā briežu ganāmpulks imperatora pils dārzos tika apkauts un ap­ēsts. Nežēlojot pūles, nelaiķis Bedfordas hercogs rūpīgi savāca pa vairākiem Eiropas zooloģiskajiem dārziem da­žus milubrieža eksemplārus un izveidoja nelielu ganām­pulku Vobernas abatijā. Ar gadiem ganāmpulks pieauga, un tagad tajā ir ap četrsimt briežu. Uz pasaules lielāka­jiem zooloģiskajiem dārziem tika aizsūtīti vaislas pāri, un pavisam nesen vienu pāri saņēma arī Ķīna — milu- briežu īstā dzimtene.

Ar tādām pašām sekmēm tika izglābts sumbrs, Havaju zoss un bizons. Jaunākā laikā spilgts piemērs ir baltais orikss. Arābi oriksus vajāja, sēdēdami modernos ātrgai­tas automobiļos, apbruņojušies ar ložmetējiem, un pat kā «sportisti» medīja no lidmašīnām, līdz beidzot oriksu skaits tiktāl saruka, ka bija skaidrs: sugai draud izmir- stība. Nekādu likumu par dzīvnieku aizsardzību nebija, un mednieki nemaz neuztraucās par to, ka oriksi varētu pazust no zemes virsas. No atlikušajiem dzīvniekiem pā­ris eksemplāru tika noķerti un ar kuģi nogādāti Amerikā, kur tie sekmīgi vairojas. Kaut kad nākotnē, ja oriksu dzimtenē sāks rūpēties par dabas aizsardzību, uz turieni varēs nosūtīt vaislas pārus, lai tie no jauna sāk dzīvot tajās vietās, kur tie savā laikā tika izskausti un iznīci­nāti.

Runājot par kādas sugas likteni, cilvēki allaž nepareizi spriež par dzīvnieku skaitu. «Ak, te jau viņu vēl ir daudz!» parasti saka, nejauši ieraugot vienkopus apmēram pusotra simta kādas sugas pārstāvju, bet šiem ļaudīm pat neienāk prātā, ka tie varbūt ir vienīgie simt piecdesmit atlikušie eksemplāri. Ka pat visražīgākās s.ugas iespējams pilnīgi iznīcināt ļoti īsā laikā, spilgti parāda piemērs ar ceļotāj- balodi; Sis balodis bija sastopams Ziemeļamerikā tik lielos daudzumos kā neviens cits putns visā pasaulē. Pēc aptu­vena uzskaitījuma dažos baros bija pat 2 230 272 000 ceļotājbaložu. Kad vakaros Viņi salaidās koku zaros naktsgu­ļai, lielie zari lūza no pārmērīgā svara. Sajā gadījumā patiešām varēja teikt, ka baložu ir papilnam. Sākās bezjē­dzīga baložu apšaušana, tika vāktas baložu olas un ap­kauti mazuļi, jo ari to bija pārmērīgi daudz. Pēdējais ceļotājbalodis nobeidzās kā vientuļnieks Cincinati zoolo­ģiskajā dārzā 1914. gadā. Ja kādam toreiz būtu bijusi vēlēšanās noķert četrus piecus šīs auglīgās sugas pār­stāvjus, lai tos turētu un pavairotu nebrīvē, ceļotājbalo­dis nebūtu izmiris. Vēlāk, kad Ziemeļamerikā mainījās attieksme pret dzīvnieku aizsardzību, ceļotājbalodi būtu bijis iespējams reintroducēt viņa kādreizējās dzīvesvie­tās.

Tikai nesen cīnītāji par dabas aizsardzību pareizi iz­pratuši šīs nenoliedzamās patiesības, un tagad vairums zooloģisko dārzu apzinās, ka to galvenais uzdevums ir turēt un pavairot apdraudētās sugas, nevis vienīgi kal­pot cilvēkiem par izziņas un izklaidēšanās vietām. Zoo­loģiskajiem dārziem jābūt sava veida rezervātiem, kur" dzīvnieki tiek pasargāti no izmiršanas.

1959. gadā tieši ar šādu mērķi es nodibināju zoolo­ģisko dārzu Džersijā, Kanāla salās. Kad tas bija iekār­tots un apgādāts ar visu nepieciešamo, es to pārvērtu par Dž'ersijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu. Tresta mērķi ir gaužām vienkārši: jāizveido vaislas grupas no to sugu dzīvniekiem, kuri savvaļas apstākļos netiek aiz­sargāti vai arī tikai formāli atrodas valsts aizsardzībā; līdz ar to šie dzīvnieki tiktu pasargāti no izmiršanas. Mēs ļoti ceram, ka ar laika būs iespējams vaislas pārus rein­troducēt viņu agrākajā dzimtenē. Otrs mūsu mērķis ir izskaidrot cilvēkiem, cik svarīgs un neatliekams uzde-' vums ir dzīvnieku aizsardzība — saprātīga aizsardzība, pamatota uz mūsu zināšanām par pasaules iekārtojumu, kā arī ņemot vērā cilvēku vajadzības. Kaut mūsu kolek­cija ir neliela, tomēr šis ir pasaulē pirmais zooloģiskais dārzs, kas visus spēkus veltī šāda veida aizsardzībai, un tieši tāpēc, ka mūsu zvērudārzs nav liels, mums nepiecie­šama jūsu palīdzība.

Ha jums šī grāmata patika un jfis esat lasījuši arī citas manas grāmatas, es'domāju, man nav jums jāpaskaidro, ka tajās jūs visvairāk iepriecinājuši dzīvnieki. Tagad es jūs lūdzu man palīdzēt izglābt dažus no šiem dzīvniekiem. Varbūt jūs savā mūžā nekad neredzēsiet tos dzīvos ra­dījumus, kuriem būsiet palīdzējuši, bet vai tas tik sva­rīgi? Vai jūs jūtaties piekrāpti, neredzēdami tos cilvē­kus, kuru palīdzībai esat iemaksājuši ziedojumu kādā fondā?

Atšķirībā no mums dzīvnieki nespēj veidot savu nākotni. Viņi nevar dabūt sev autonomiju, viņiem nav savu par­lamenta locekļu, kurus varētu apbērt ar sūdzībām, viņi pat nevar piespiest savas arodbiedrības izsludināt streiku un pieprasīt labākus apstākļus. Viņu nākotne, visa viņu eksistence ir atkarīga no mums. Džersijas Savvaļas dzīv­nieku aizsardzības trests -ir radījis rezervātu daudziem apdraudētiem dzīvniekiem, kur tie var dzīvot un vairo­ties, nebīstoties no ienaidniekiem — cilvēkiem un zvē­riem. Kādreiz vēlāk, kad apstākļi viņu dzimtenē uzlabosies, mēs ceram šos dzīvniekus un viņu pēcnācējus palaist brīvībā viņu kādreizējās dabiskajās dzīvesvietās. Var ari teikt, ka mēs esam radījuši sava veida Noasa šķirstu. Mūsu darbs ir steidzams un neatliekams. Daudziem dzīv­niekiem vajadzīga jūsu palīdzība — un vajadzīga tūlīt, jo pēc pieciem vai desmit gadiem būs par vēlu — viņi jau būs nozuduši no zemes virsas. Kļūdami par mūsu tresta biedriem, jūs šiem dzīvniekiem sniegsiet neizmē­rojamu palīdzību, tāpēc tagad nolieciet pie malas šo grā­matu un atrakstiet man, ka gribat mums pievienoties, pēc tam aiciniet talkā arī visus savus radus un draugus (pat ienaidniekus). Ar jūsu palīdzību varbūt izdosies paglābt desmitiem sugu no izmirstības. Mana adrese: Džersijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests. Lezogras muižā, Trinitijā, Džersijā, Kanālu salās. (Jersey Wildlife Preservation Trust, Les Auqrēs Manor, Trinity, Jersey, Chan- nel Islands.)

Arī šajās grāmatās Dž. Darels apraksta ceļojumus pa eksotiskām zemēm, min daudzus latviešu lasītājam mazpazīstamus vai pilnīgi nepazīstamus dzīvniekus, retumis arī kādus augus. Daudziem piemi­nētajiem dzīvniekiem latvisko nosaukumu vispār vēl nebija. Vienlai­kus ar jaunu nosaukumu veidošanu tika pārlūkoti un vajadzības ga­dījumā precizēti visi jau esošie nosaukumi. Sādu darbu sakarā ar Dž. Darela un citām «dzīvnieku» grāmatām esmu paveicis jau vai­rākkārt, lai dzīvnieku nosaukumi populārzinātniskajā literatūrā sa­skanētu ar to dzīvnieku nosaukumu sistēmu, ko lieto Latvijas Pa­domju Enciklopēdijā. Lai veiktā darba rezultātus varētu labāk no­vērtēt, tātad lai tos varētu turpmāk labāk izmantot, pievienojam abās grāmatās minēto dzīvnieku (un arī dažu augu) nosaukumu vārdnīcu, īpaša nozīme vārdnīcā ir latīņu (zinātniskajiem) nosaukumiem, jo tikai ar to palīdzību var pietiekami precīzi pateikt, kādi dzīvnieki īstenībā domāti.