DŽERALDS DARELS - ĶENGURENA CEĻŠ

Izplatīti mangrovju purvu iemītnieki ir spokkrabji, kuri rok dūņās alas; šie vēži ir tikpat daudzkrāsaini kā tau­riņi. Tropu upju krastos it visur var atrast dubļu jos­las, kur lieliem bariem pulcējas dienas tauriņi, lai dzesētu slāpes, viņi mierīgi sūc no zemes mitrumu, reizumis iz- plezdami un sakļaudami spārnus, un šādos brīžos citkārt ne ar ko neievērojamā krastmala piepeši sāk liesmot kā milzīgs, daudzkrāsains ugunskurs. Tādu pašu estētisku funkciju mangrovju purvos veic spokkrabji. Viņi izlien no alām un, saulē vizēdami, lēnāīn virzās pa purvu. Viena no lielajām spīlēm nemitīgi māj — ar šo raksturīgo žestu krabis cenšas gan pievilināt mātītes, gan aizbaidīt tēviņus; laiku pa laikam krabji apstājas un iestūķē mutē lielu dūņu klumšķi, no kura izvelk sev vajadzīgo ba­rību — vissīkākās aļģes. Spokkrabis izskatās ļoti smiek­līgs: viņu varētu salīdzināt ar gardēdi, kurš kanalizācijas caurulē ietur maltīti, lietojot ēdamkociņūs. Šī aina at­stāj neparastu iespaidu. Jūs pienākat pie liela,' spīdīga dūņu klāja un ievērojat daudzkrāsainus vizuļus, kas stei­dzīgi nozūd aliņās, ar kurām nosēta dūņu gludā virsma. Tad jūs notupjaties zemē un pacietīgi gaidāt; drīz vien no aliņām pabāžas ārā "viena, otra, trešā un vēl daudzas spīles; lēnām, ļoti piesardzīgi krabji atstāj alu drošo patvērumu un uz brīdi apstājas, lai pārliecinātos, ka briesmas ir garām. Mirdzošās bruņas atgādina sarka­nas, violetas, zaļas un dzeltenas uguntiņas, un pat tad,, kad krabji stāv uz vietas, lūkodamies, vai no kaut kurie­nes nedraud briesmas, lielās spīles viegli raustās šurpu turpu. Ja jums pietiek pacietības sēdēt mierīgi, paši dro­šākie krabji galu galā uzdrīkstas atiet nostāk no alas, un, kad viņi sāk baroties, arī bailīgākie, redzēdami, ka ar biedriem nekas ļauns nenotiek, izlien no alām; un pie­peši jūsu acu priekšā daļa vienmuļā, pelēkā smirdošu dūņu klāja ir. pārvērtusies kaleidoskopiskā persiešu pa­klājā. Te patiešām saskatāma līdzība ar kaleidoskopu: ja jums paklāja raksts ir apnicis, atliek tikai pacelt roku, un tajā pašā mirklī kā, uz burvja mājienu raibā paklāja vietā atkal plešas gluds, spīdīgs pelēku dūņu klājs. Krabji atkāpjas savās alās tik ātri, ka jūs tiem nespējat izsekot; neviļus nāk prātā bērnu rotaļlieta «burvju dēlī­tis», uz tā redzams krāsains, sarežģīts raksts, kuru var nodzēst ar vienu rokas kustību.

Pēc mūsu sestā vai septītā prāmja, man par lielu iz­brīnu, pārējie ekspedīcijas dalībnieki bija zaudējuši jeb­kuru interesi par dūņlēcējiem un spokkrabjiem. Mani biedri staigāja šurpu turpu gar upmalu, sevī kaut ko murminādami, un skaļi pauda sašutumu par ilgo laiku, ko prasa prāmja pārvešana no viena krasta uz otru. Vēlē­damies viņus nomierināt, es sacīju, ka prāmnieku gau­sums ir attaisnojams: šajās vietās jāstrādā īpaši uzma­nīgi. Neviens man lāgā neticēja, bet tad es saviem vār­diem par apstiprinājumu pastāstīju, ka tikai pirms divām nedēļām uz kāda no šiem prāmjiem uzbraucis liels auto­buss, stāvgrūdām pilns ar jautriem bezrūpīgiem mala­jiešiem, un prāmis piepeši apgāzies, noslīcinādams trīs ceturtdaļas pasažieru. To dzirdēdams, Džims tūlīt gri­bēja zināt, kāpēc mēs līdz savam ceļamērķim nevarētu nokļūt pa sauszemi.

Tikai pie piecpadsmitā prāmja mēs ieguvām pirmos no­rādījumus, ka rāpulis, pēc kura bijām devušies tik tālā ceļā, patiesi eksistē. Šoreiz uz prāmi bija jāgaida maz­liet ilgāk nekā parasti, un spokkrabji apkārtējā purva dūņās vairs nespēja mūs iepriecināt. Manu uzmanību piesaistīja kāda būdiņa ceļa malā, tajā nepārtraukti gāja iekšā cilvēki un tūlīt atgriezās, nesdami rokā pudeles ar kaut kādu kārdinoša izskata dzērienu: Tā kā ap šo laiku mēs visi bijām pagalam nokarsuši un izslāpuši, es iero­sināju Džekijai iet un izpētīt šo fenomenu. Protams, necerēju šajā palmu lapu būdā atrast tik eksotisku dzērienu kā alu, bet pašā dienvidū pēc vairāku stundu brauciena man nebūtu iebildumu arī pret kokakolu. Mēs iegājām būdā, un liels bija mūsu pārsteigums, ieraugot veikaliņu ar vi- šādām precēm un lielu, omulīgi dūcošu ledusskapi, kuiā glabājās pamatīgs krājums auksta, atspirdzinoša alus. Kamēr mūs apkalpoja, es ievēroju uz letes malas šķīvi ar tādām kā lielām, no ilgas lietošanas nobrāztām ping- ponga bumbām.

— Paskaties! — es satraukts' sacīju Džekijai. ,

Viņa aizdomīgi vērās manī.

— Kas tie tādi? -— Džekija jautāja.

— Tās, — es paskaidroju, paņemdams vienu bumbu rokā, — ir Dermochelys coriacea olas.

— Ko tas nozīmē? — viņa atkal vaicāja.

— Tas ir tas dzīvnieks, kura dēļ mums nācās ziedot tik daudz laika, spēka un naudās, lai tikai dabūtu viņu redzēt, — es sacīju. — Sī te ir viņa — ādbruņurupuča ola.

Ādbruņurupucis ir ne tikai viens no lielākajiem, bet arī viens no interesantākajiem bruņurupučiem pasaulē. Viņa garums var sasniegt deviņas pēdas, svars — gan­drīz vienu tonnu [6] . Atšķirībā no citiem šīs apakšklases pārstāvjiem, kuriem ir ciets ragvielas vairogs, ādbruņu­rupuča mugura pārklāta ar ādu, vienīgi muguras vidu redzamie kaula izaugumi norāda uz radniecību ar bruņu­rupučiem. Par šo lielo, var teikt, bēdīgo radījumu mēs zi­nām visai maz? viņš barojas ar . zivīm un citiem jūras dzīvniekiem, reizumis ar jūrasaļģēm; ir pamats domāt, ka agrāk viņš bijis plašāk izplatīts neka tagad. Taja laikā, kad mēs uzturējāmies Malajā, bija zināmas tikai trīs ādbruņurupuča vairošanās vietas: Puertoriko, Cei- lonā un Malajā — tur, kurp veda mūsu ceļš. Kā par ne­laimi, ādbruņurupuča olas ir ļoti garšīgas, un šī iemesla dēļ viņa vairošanās vietas Puertoriko un Ceilonā tika nesaudzīgi ekspluatētas, savācot izdētās olas, tā ka galu galā dzīvnieki tajās vairs neatgriezās. Līdz ar to Malajas piekraste pie Dungunas palika vienīgā un pē­dējā vieta pasaulē, kur vēl varēja atrast ādbruņurupuča bērnistabas. Sie dzīvnieki man katrā ziņā bija jāredz divu iemeslu dēļ; pirmkārt, ja es neuzmanīšu ādbruņu- rupuci tajā brīdī, kad viņš iznāk krastā dēt olas, var gadīties, ka es vispār viņu nedabūju redzēt, un, otrkārt, Malajas valdība nesen bija ieviesusi dzīvē kādu ļoti sa­prātīgu metodi bruņurupuču aizsardzībai, un es vēlē­ji pārliecināties, cik tā ir efektīva.

Adbruņurupuču vairošanās vieta pie Dungunas biia apmēram piecas jūdzes garš liedags, un koncesija, kas deva tiesības vākt bruņurupuču olas — šo lielisko deli­katesi, vienmēr bija piederējusi kādam ciema iedzīvotā­jam; izdevīgais bizness deva viņam ļoti lielus ienāku­mus. Bet koncesionāram, kā vairumam ļaužu, rūpēja vie­nīgi iegūt tūlītēju peļņu, un viņš nedomāja, ka pamazām, gadu pēc gada, iznīcina pašus bruņurupučus, kuri viņam dēj šīs zelta olas. Galu galā noziedzīgajā biznesā kopa ar Malajas dabaspētnieku biedrību iejaucās valdība. Tika nolemts katru gadu atpirkt zināmu -skaitu ligzdu par pa­stāvošajām tirgus cenām; olas bija jāsavāc, jāizperina un mazie bruņurupucēni jāpalaiž brīvībā. Ar to tiktu ra­dīta iespēja ne vien saglabāt ādbruņurupuci, bet arī no­drošināt koncesionāra un viņa ģimenes ienākumu. Uz papīra lēmums izskatījās vissaprātīgākais un progresīvā­kais, ar kādu līdz šim biju iepazinies, bet no rūgtas pie­redzes zināju, ka jebkurš nolikums par dzīvnieku aizsar­dzību, kas liekas tik jauks uz papīra, īstenībā nedod gaidītos panākumus un pa lielākai daļai ir lemts neveik­smei.