DŽERALDS DARELS - APSKURBUŠAIS MEŽS

Kad mēs iegājām veikalā, vīri pagriezās uz mūsu pusi un mūs nopētīja — bez naida, ar nepārprotamu interesi. Mēs viņus sveicinājām spāņu valodā kā nu prazdami, un viņi plati smaidīja un pieklājīgi atņēma.

Es nopirku cigaretes, mēs izgājām ārā un sākām gaidīt Karlosu un Rafaelu.

Drīz bija dzirdama aizjūga žvadzēšana, pakavu di- poņa, riteņu troksnis —1 uz ceļa parādījās mazi divriči, kuros sēdēja mūsu kādreizējais tulks ar savu brāli Kar­losu.

Rafaels mūs vētraini apsveica, brilles viņam zibēja kā bākas ugunis; viņš mūs iepazīstināja ar brāli.

Karloss bija garāks par Rafaelu un, pavirši uzskatot, likās arī pilnīgāka auguma. Viņa bālajā, mierīgajā sejā ar mazajām, tumšajām acīm un spīdīgi melnajiem matiem bija kaut kas aziātisks.

Kamēr Rafaels lēkāja ap mums kā satraukts gailēns, steidzīgi, nesaprotami kaut ko stāstīdams, Karloss rāmi un lietpratīgi iekrāva ratos mūsu somas, tad iesēdās pats un pacietīgi gaidīja mūs iekāpjam. Kad sēdējām ratos, viņš viegli papliķēja ar grožiem zirgu sānus, mīlīgi pa'klakšķināja ar mēli, un divriči ripoja projām.

Mēs braucām apmēram pusstundu pa lauku ceļu, kas taisns kā bulta veda cauri milzīgi plašai zālainei.

Sur tur līdz ceļiem zālē slinki ganījās ap simt govju lieli ganāmpulki, virs tiem riņķoja tārtiņi smailiem, melnbaltiem spārniem. Ar ūdeni pilnajos ceļmalas grāvjos starp lekniem ūdensaugiem peldēja nelieli pīļu bariņi} mums tuvojoties, putni ar troksni' savēcināja spārnus un cēlās gaisā.

Pēc brīža Karloss parādīja ar roku uz priekšu, kur pampu zaļumā melnēja mežs kā tumšas klintis.

Sekunda, — viņš sacīja un pasmaidīja, — pēc des­mit minūtēm būsim tur.

Cerams — mums tur patiks, — es jokoju.

Rafaels paraudzījās manī, aiz briļļu stikliem plaši

ieplestajās acīs bija neizpratne un sašutums.

Ak tu tētītl — viņš pārsteigumā iesaucās. — Jums tur noteikti patiks, Džerij. Sekunda ir mūsu estansija.

Sekunda bija gara, zema, balti nobalsināta māja jaukā vietā starp lielu ezeru un biezu eikaliptu un Li­bānas ciedru mežu. No mājas aizmugures logiem pavē­rās skats uz rāmu, pelēcīgu ezeru gaišzaļā pampu ielokā, priekšējie logi izgāja uz angļu parku, kur vīdēja nezālēm aizaudzis celiņš ar apcirptu krūmu rindām un mazu papardēs un sūnās paslēpušos avotiņu. Dažuviet starp ģeometriskas formas puķu dobēm, kurās bija sabi­ruši spīdīgi apelsīni, ciedru ēnā blāvi mirgoja statujas. I,īdzīgi ledus vižņiem tēraudpelēkajos ūdeņos peldēja nielnkakla gulbju bari, bet niedrājos rosījās platknābja ibisi kā lieli rožu pušķi starp zaļiem meldriem. Parka vēsumā virs avotiņa lidinājās kolibri; starp apelsīnu kokiem un pa celiņu, krūtis izriezuši, cienīgi pastaigājās mūrniekputni, bet puķu dobēs kā zagšus steidzīgi baro­jas mazi balodīši ar violetām ačelēm.

Sai dieva un cilvēku aizmirstajā nostūrī valdīja miers un klusums, ko reizēm pārtrauca vienīgi aprauts mūr- niekputna kliedziens vai klusa spārnu švīkstoņa, maza­jiem balodīšiem ielaižoties eikaliptos.

Kad bijām iekārtojušies un izkravājuši mantas, sanā­cām dzīvojamā istabā, lai apspriestos par mūsu tur­pmākajiem nodomiem.

Vispirmām kārtām es vēlējos nofilmēt nandu — Dien- vidmerikas strausu, Āfrikas strausa radinieku. Sekunda bija viena no tām nedaudzajām estansijām Buenosai- resas tuvumā, kur vēl sastopami savvaļā dzīvojoši nandu bari. Jau Buenosairesā es par to tiku ieminējies Rafaelam, tagad gribēju zināt, vai ir kāda iespēja at­rast šādu baru un to nofilmēt.

Esiet bez rūpēm, — Rafaels mierīgi sacīja. — Mēs abi ar Karlosu to nokārtosim.

Jā, — Karloss piekrita, — pēcpusdienā iesim mek­lēt nandu.

Varbūt jūs vēlaties uzņemt filmā, kā peoni ķer nandu? — Rafaels ievaicājās.

Kā tad viņi tos ķer?

Ar senu paņēmienu… ar boleadorām [54] … nu, jūs jau zināt — ar virknē sasietām trim akmens bum­bām.

Cik interesanti! — es sajūsmināts iesaucos. — To nu gan es gribētu nofilmēt.

Viss būs, kā nākas, — Karloss apgalvoja. — Pēc­pusdienā mēs izbrauksim ar ratiem, peoni dosies jāšus uz zirgiem. Mēs atradīsim nandu, peoni tos noķers, bet jūs filmēsiet. Labi?

Brīnišķīgi! — es sacīju. — Bet, ja šodien mēs nandu neatradīsim, vai tad rīt arī vēl pamēģināsim?

Nu protams, — Rafaels atteica.

Mēs meklēsim un meklēsim, kamēr atradīsim, — Karloss apstiprināja, un abi brāļi viens otram uzsmai­dīja.

Pēc lenča, riteņiem čirkstot mitrajā granti, uz ceļa parādījās mazie divriči. Karloss vadīja pajūgu, reižu reizumis viegli uzšaudams ar grožiem pelēkajiem zir­giem. Rati apstājās iepretī verandai, Karloss nolēca zemē un pienāca pie manis; lielie, labi barotie pelēči stāvēja nokārtām galvām, domīgi kodīdami laužņus.

Vai esat gatavs, Džerij? — Karloss ievaicājās.

Jā, esmu gatavs. Vai pārējie jau gabalā?

Jā, viņi kopā ar Rafaelu devās ceļā jāšus… Mums būs seši peoni. Vai pietiks?

Pilnīgi. Vēl tikai jāpagaida mana sieva, — es sacīju, cerīgi lūkodamies apkārt.

Karloss apsēdās uz mūra sētiņas un aizdedzināja cigareti.

Vienmēr iznāk gaidīt uz sievietēm, — viņš filozo­fiski piezīmēja.

Liels, dzeltens tauriņš lidoja pāri zirgu galvām un piepeši sastinga gaisā virs pelēču ausīm, acīmredzot noturēdams tās par neparastām, matainām arona nū­jām.

Pelēči spēji sapurināja galvas, un tauriņš aizlidoja skurbiem zigzagiem.

Uz tumšajiem ciedriem lielā ātrumā lidoja kolibri; pēkšņi mazais lidonis apstājās, pašāvās collas sešas atpakaļ, pagriezās un ienira zemā, vēja šūpotā ciedra zara, kur, gavilējoši iepīkstēdamies, noķēra zirnekli, tad aizspurdza starp apelsīnu kokiem.

Džekija iznāca verandā.

Hallo! — viņa jautri iesaucās. — Jūs jau gatavi?

Jā! — mēs ar Karlosu vienā mutē atsaucāmies.

Vai visu paņēmi līdz? Kinokameru, filmas, ekspo- nometru, gaismas filtru, trijkāji?

Jā, visu, — es droši attraucu, — nekas nav pali- . cis, nekas nav aizmirsts.

Vai lietussargu paņēmi? — viņa tincināja.

Nudien nē, to esmu aizmirsis. — Es griezos pie Karlosa: — Jums ir lietussargs, ko man aizdot?

Lietussargs? — izbrīnījies pārjautāja Karloss.

Jā gan, lietussargs.

Kas tas ir — lietussargs? — Karloss vaicāja.

Man bija ^oti grūti tā uzreiz paskaidrot, kas ir lie­tussargs.

Nu, tas ir kaut kas tāds, kas pasargā no lietus.

To var sakļaut, ja lietus nav, — Džekija sacīja.

Kad līst, to atkal atver.

Lietussargs izskatās līdzīgs sēnei.

Ā! — Karloss izsaucās, seja viņam noskaidrojās. — Tagad es zinu.

Tātad jums ir lietussargs?

Karloss uzmeta man pārmetošu skatienu.

Protams… es jau teicu, ka mums viss ir.

Viņš iegāja mājā un iznesa spilgtas krāsas papīra

japāņu saulessardziņu, uz pusi mazāku par velosipēda riteni.

Vai derēs? — Karloss apjautājās, lepni virpinā- dams saulessardziņu, tā ka visas krāsas saplūda ne­skaidrā aplī.

Varbūt jums ir kaut kas lielāks?

Lielāks? Lielāka gan nav. Kam jums tas vaja­dzīgs, Džerij?

Lai filmēšanas laikā nosegtu kinokameru, citādi filma saulē pārāk sakarsīs.

Ak tā! — Karloss atteica. — Tad jau šis pats ir labs diezgan. Es to turēšu.

Mēs iesēdāmies divričos, Karloss uzšāva pelēčiem ar

grožiem un pašmaukstināja. Zirgi smagi nopūtās, un rati sāka ripot.