Džeks Londons - Lielās mājas mazā saimniece

Forests sāka skaļi raudāt un šņukstēt; ar teicamu īstenības izjūtu tirinādams un kratidams kājas, piešus skandinādams, viņš izstiepās uz paklāja garšļaukus un izlaida garu.

Lusija izlida no klavieru apakšas, un visas trīs meitenes izpildija improvizētu uzvaras deju pie notiesātā līķa.

Dejas vidū Forests uztrūkās sēdus un sāka protestēt, bet ļoti nozīmīgi pamirkšķināja acīm Lisijai un uzsauca:

"Bet kur tad varonis — uzvarētājs? Varoni neaizmirstiet! Rotājiet viņu ar puķēm!"

Un viņas devās pie Berta, lai rotātu to ar puķēm, kuras ņēma no vāzēm istabā, kaut no vakardienas vāzēs nebija mainīts ūdens. Kad Lisijas veiklā roka lika varonim galvā ūdenī samirkušo tulpju vainagu un ūdens veselā straumītē viņam tecēja aiz apkakles, tas metās bēgt. Koridorā un lejā pa kāpnēm noskanēja skaļa pakaļdzinēju kņada. Forests piecēlās, sakārtoja drēbes un smaidīdams, piešiem skanot, devās prom pa Lielās Mājas ejām.

Viņš gāja cauri diviem pagalmiem, pa ķieģeļiem bruģētiem celiņiem, virs kuriem bija spāniešu dakstiņiem segti jumtiņi, apslēpti krāšņā pavasara lapojumā un puķēs; piebūvē iegājis, viņš aizvien vēl bija mazliet aizelsies no piedzīvotā trača. Birojā viņu gaidīja sekretārs.

"Labrīt, mister Blek," viņš to sveicināja, "piedodieĻ ka nokavējos." Viņš paskatījās, cik pulkstenis. "Gan tikai četras minūtes. Ātrāk nekādi nevarēju tikt. Aizkavēja."

No deviņiem lidz desmitiem Forests strādāja kopā ar savu sekretāru, nokārtojot korespondenci ar zinātniskām biedrībām, dažādām zemkopības biedrībām un audzētavām, un darba bija tik daudz, ka caurmēra cilvēks nosēdētu līdz pusnaktij.

Bet Diks Forests bija viņa paša radītās sistēmas centrs, un ar šo sistēmu viņš slepus lepojās. Svarīgākās vēstules un dokumentus viņš parakstīja pats, ar savu plašo rokrakstu. Uz visiem citiem papīriem misters Bleks uzspieda gumijas zīmogu un tai pašā stundā stenogrāfiski uzmeta dažas atzīmes, ko atbildēt daudzajām vēstulēm. Viņš savā sirdi bija pārliecināts, ka strādā vairāk par pašu saimnieku, bet ka tas ir ļoti apķērīgs, ja vajag izgudrot kādu darbu, ko uzdot citiem.

Taisni pulksten desmitos ieradās Pitmans, viens no uzņēmuma vadītājiem, un Bleks ar veselu kaudzi vēstuļu, dokumentu un fonogrāfa cilindru rokā nozuda savā istabā.

No desmitiem līdz vienpadsmitiem nāca un gāja vesela rinda augstāko kalpotāju. Viņi visi bija stingri izskoloti un prata runāt isi un skaidri, vispār tie mācēja taupīt laiku. Diks Forests bija viņus rūpīgi pieradinājis pie domām, ka. ar viņu runājot, tie nedrīkst ļauties nekādām pārdomām un jāierodas ar pilnigi sagatavotiem ziņojumiem. Sekretāra palīgs Bonbraits vienmēr ieradās pulksten desmitos, kad aizgāja Bleks, un viņa ņiprais zīmulis aši atzimēļa visus jautājumus un atbildes, ziņojumus un jaunu projektu piedāvājumus. Šis stenogrāfiskās atzīmes, uz rakstāmmašīnas vairākos eksemplāros pārrakstītas, bija īstā elle, dažreiz pat svētu dusmu ugunis visiem pārziņiem un uzraugiem. Vispirms. Forestam bija apbrīnojama atmiņa un, otrkārt, viņš labprāt tiem rādīja, cik vērtīgas ir Bonbraita atzīmes.

Dažu labu reizi, minūtes piecas vai desmit parunājoties, viens otrs pārzinis aizgāja no biroja vienos sviedros un galīgi nomocīts. Bet šai ārkārtīgi intensīvajā darba stundā Forests visus kalpotājus prata meistariski izjautāt, jo pārsteidzoši labi, pat visos sīkumos pārzināja lielo uzņēmumu. Piemēram, mehāniķim Tompsonam viņš kādās četrās minūtēs apžilbinoši skaidri aizrādīja, kur ir saldētavas dinamo mašīnas vaina, un pierādīja, ka vainigs ir viņš pats. Bonbraitam viņš nodiktēja kādu piezīmi, ar citātu no vienas grāmatas (pateikdams pat nodaļu un lappusi), kuru Tompsonam vajadzēja paņemt bibliotēkas istabā, pateica viņam, ka piensaimniecības pārzinis Parkmans nav apmierināts ar slaucamās mašīnas pēdējo remontu un saldētava lopu kautuvē nedarbojas pareizi. Visi viņa augstākie kalpotāji bija labi speciālisti katrs savā nozarē, bet Forests bija visu vienbalsīgi atzīts meistars, labi pārzināja visas šis specialitātes.

Tā visu arāju darbu uzraugs reiz privātā sarunā klusi pažēlojās graudkopības agronomam: "Esmu nostrādājis šeit divpadsmit gadus, bet nekad nav gadijies redzēt, ka Forests būtu pielicis roku pie arkla, taču — pie velna! — kaut kādi viņš tomēr redz, saprot un izkārto visu kā vajag. Viņš tiešām ir ģeniāli vispusīgs!"

Taisni pulksten vienpadsmitos aizgāja aitkopības pārzinis Vordmens, kuram Forests uzdeva pīkst. 11.30 kopā ar Teriju, pircēju no Aidaho štata, braukt automobilī apskatīt Šropšīras aunus. Vienpadsmitos, kad Bonbraits aizgāja kopā ar Vordmenu sakārtot savas atzīmes, Forests birojā palika viens. Viņš paņēma no lēzenā stiepuļu groziņa, kur bija visādi vēl neizskatiti papīri, Jovas štata izdoto brošūru par cūku mēri un sāka to lasīt.

Ar visu savu lielo augumu un svaru, ar saviem četrdesmit gadiem Diks Forests bija ļoti stalts vīrietis. Viņam bija plata, taisna piere, lielas pelēkas acis tumšām uzacīm un skropstām, gaiši kastaņkrāsas mati. Plati žokļi, mazliet iedobti vaigi, kā visiem cilvēkiem, kam tāda sejas forma. Drošsirdīgās sejas lejas daļa tomēr nebija smaga un masīva; deguns taisns, ne pārāk liels, platām nāsīm; diezgan liels taisns zods, bez bedrītēm vidū, kas liecināja par noteiktibu un stingrību, bet ne par cietsirdību; mute diezgan sievišķīgi maiga, tomēr viņa lupas daudzreiz liecināja par vīrišķību un stingru noteiktību. Viņa āda bija gluda, vienmērīgi iedegusi, mazliet bālāka tikai uz pieres, kur cepures mali nelaida sauli klāt.

Acis un lūpu kaktiņi smaidija, un uz vaigiem, pie mutes bija iespiedušās līnijas, it kā no biežas smiešanās. Tomēr visā Foresta sejā bija redzams viņa stingrais, noteiktais raksturs.

Kad viņa roka sniedzās pēc vienas vai otras lietas uz rakstāmgalda, tas skaidri un droši zināja, ka, bez šaubām, uzreiz to dabūs, roku ne milimetru sānis nepavirzīdams; kad viņš lasīja monogrāfiju par cūku mēri, tad bija droši I mi liecināts, ka viņa smadzenes nepalaidīs garām neviena svarīgāka sprieduma v.ii aizrādījuma; kad viņš grozījās savā krēslā, visā viņa pozā bija redzama ši noteiktība un pašpaļāvība, — viņš bija noteikts visā savā dzīvē un darbā, it visur, ar sirdi un prātu.

Viņam bija pilnīgs pamats būt tik noteiktam un paļāvīgam. Jau sen viņam bija izdevies savu ķermeni, smadzenes un visus locekļus lieliski saskaņot un līdzsvarot. Viņš bija bagāta tēva dēls, bet tēva naudu nekad nešķieda velti. Dzimis un audzis pilsētā, viņš apmetās dzīvot uz laukiem, pie zemes, un guva savā darbā tādus panākumus, ka drīz vien katrs lopkopis pieminēja ar dziļu cienību viņa vārdu it visās sapulcēs un apspriedēs. Viņam piederēja 62.500 hektāru zemes, bez kādiem parādiem, un viņa zemes vērtība vietām bija no simt līdz tūkstoš dolāriem par akru, vietām no simts dolāriem līdz desmit centiem, un dažā vietā zeme bija pat gluži bez vērtības. Un visiem darbiem, ko viņš uz savas zemes veica, bija tāda vērtība, ka vietējiem iedzīvotājiem elpa aizrautos, ja viņi varētu to visu aptvert, — viņš nosusināja veselus purvus ar zemessmeļamām mašīnām, uztaisīja labus ceļus, iekārtoja apūdeņošanas sistēmu, dodams tiesības visiem zemkopjiem par zināmu samaksu saņemt ūdeni, uzcēla Lielo Māju un visas daudzās saimniecības ēkas.

Viss tur bija ierīkots, celts un būvēts ar plašu vērienu, visur bija redzams modernās tehnikas beidzamais vārds. Dažādo nozaru pārziņi saņēma algu katrs pēc savām zinībām un spējām, arī dzīvoklis tiem bija par brīvu, katram savā mājā, kuras maksāja pieci līdz desmit tūkstoši dolāru; toties tie visi bija labākie speciālisti no pat Atlantijas lidz Klusajam okeānam. Ja bija vajadzigi benzīna traktori, ar ko apart ielejas, viņš pasūtīja uzreiz pāris desmitu. Ūdeni kalnos viņš aizturēja ar milzīgiem dambjiem. Ja sāka nosusināt purvus ar īpašiem grāvjiem, viņš neazdeva darbu uzņēmējiem, bet nopirka pats milzīgos zemessmēlējus un, ja nepietika darba paša saimniecībā, uzņēmās nosusināt purvus kaimiņiem, zemes īpašniekiem, zemes uzpirkšanas kompānijām vai korporācijām kādas simts jūdzes augšup pa Sakramentas upi.