Džeks Londons: Lielās mājas mazā saimniece

"Kā gan tas notika?" Diks lidzjūtigi jautāja. "Kas bija ar šauteni? Aizsērējusi?"

Viņa palocīja galvu un atkal sāka runāt, tāpat nožēlojami smaidot, gribēdama pajokot: "Ak, Dik, ej un pasauc visus kaimiņus, lai paskatās, cik neveikla bijusi mazā Paola."

"Vai tas nopietni?" viņa vaicāja, bet, kad neviens neatbildēja, tā turpināja: "Esi godigs, Sārtais Mākon, tu taču mani pazīsti."

Viņš pamāja ar galvu.

"Vai ilgi?.." viņa vaicāja.

. "Nebūs ilgi… Bet atņemt tavas sāpes varam kaut kuru brīdi."

"Tu domā —?.." viņa pētoši paskatijās uz ārstu, tad atkal uz Diku, un tas klusēdams palocīja galvu.

"Citāds jau tu nemaz nevari būt," klusi, ar dziļu pateicību viņa sacīja. "Bet vai doktors Robinsons ir sagatavojies?"

Doktors pienāca, lai viņa var to redzēt, un palocīja galvu.

"Paldies, doktor, tikai atcerieties, — kad, to es pateikšu pati."

"Vai ļoti sāp?" Diks vaicāja.

Viņas acis bija plaši ieplestas, drošas un tomēr baiļu pilnas, un atbildot viņas lūpas viegli drebēja: "Ne visai, tomēr, tas ir briesmīgi, briesmīgi! Un es negribētu, ka tas vilktos ilgi. Es pateikšu kad…"

Uz viņas lūpām parādījās smaids.

"Ērmota gan ir dzīve," viņa jokoja. "Ļoti ērmota — vai ne? Man gribētos aiziet no tās, milas dziesmām atskanot. Evans, tu iesāc pirmais. Nodziedi Čigānu dziesmu…- Nav vēl pagājusi stunda, kad abi to dziedājām! Iedomājies, tikai viena stunda, Lūdzu, Evans, nodziedi."

Viņš lūdzoši pāskatijās uz Diku, un Diks ar skatu viņam piekrita.

"Bet dziedi, kā klājas, — spēcīgi, jautri, ar aizrautību, kā īsti iemīlējies čigāns, kas grib iekarot sievieti. Paej tālāk, lai varu tevi redzēt."

Un Greiams nodziedāja visu dziesmu.

—Uz meitenes «pirdi mūžam steigs vira sirds, Nāc pretim — tu, manas telts gaišums un prieks! Jau pamale sārto — mūsu diena tur aust, Un apkārt veras mums pasaule visa.

• O-Mais viņā galā, pie durvīm, stāvēja kā statuja, sastingušu seju, un gaidīja, ko viņām pavēlēs Diks. Mēmu sāpju satriekta, pār kundzes gultu pārliekusies, stāvēja ķīniete; rokas viņa vairs nelauzīja, bet bija tās tik cieši sažņaugusi, ka pirkstu gali un nagi bija gluži balti. Visiem aiz muguras, pie Paolas tualetes galda, doktors Robinsons bēra glāzē morfija tabletites, ievilkdams šļircē samaisītās zāles.

Kad Greiams beidza dziedāt, Paola ar siltu skatienu pateicās viņam, aizvēra acis un bridi gulēja pavisam mierīgi.

"Un nu, Sārtais Mākon," viņa teica, atkal acis atvērusi, "nodziedi Ai-Kuta dziesmu, dziesmu par Jūdžin, par sievieti Rasu, par Skaidro sievieti. Nostājies turpat, kur stāvēja Evanss, lai varu labi tevi redzēt."

Un Diks dziedāja:

"Es esmu AI-Kuts nišinami pirmais virs. Ai-Kuts ir Ādams, mans tēvs bija Koijots un mana māte bija Mēness. Un tā ir Jo-to-to-vi, mana sieva. Jo-to-to- vi ir Ieva. Viņa ir pirmā nišinami sieva."

"Es esmu Ai-Kuts. Tā ir mana sieva kā Ziedu Rasa. Tā ir mana sieva kā Medus Rasa. Viņas tēvs un viņas māte bija Rīta Blāzma, kas ceļas pāri Sierrai, un vasaras vējš kalnos. Viņi runājās savā starpā un izsūca no zemes un no gaisa visu, kas salds, līdz viņu mīla kā migla nogūlās pāri Kaparalai un Mancanitai. un medus rasa nolaidās uz lapām."

"Jo-to-to-vi ir mana sieva kā Medus Rasa. Klausieties, es esmu Ai-Kuts. Jo-to-to-vi ir mana sieva kā paipala, mana sieva kā stirna, mana sieva kā augu sula, kas dzimusi no siltā lietus un veldzes pilnās zemes. Viņa ir dzimusi no maigās zvaigžņu gaismas un trauslās rīta blāzmas, kad saule vēl nav uzlēkusi, un viņa man Vienigā sieva, visu sievu daiļums un burviba."

Atkal tā aizvēra acis un brītiņu gulēja klusu. Viņa gribēja dziļāk elpot, bet sāka klepot.

"Pūlies neklepot," Diks teica.

"O-Vei, panāc šurp un nostājies, lai varu tevi redzēt."

Ķīniete paklausīja, bet iedama tik stipri grīļojās, ka Robinsons paņēma viņu pie rokas un veda.

"Ardievu, O-Vei. Tu vienmēr biji tik laba pret mani, bet es gan varbūt pret tevi vienmēr tik laba nebiju. Es to nožēloju. Neaizmirsti, ka mans virs allaž būs tev tēva un mātes vietā… Visus manus jaspisus ņem sev." Viņa atkal aizvēra acis. Tātad īsā audience beigusies.

Atkal viņu sāka mocīt klepus, kas kļuva aizvien ļaunāks.

"Dik, es esmu gatava," viņa vājā balsi teica, aizvien vēl pievērtām acīm. "Tagad es gribu gulēt. Vai doktors jau var? Panāc tuvāk un paturi manu.roku, kā toreiz."

Viņa paskatījās uz Greiamu, un Diks novērsa acis, zinādams, ka šis pēdējais skats būs mīlas pilnas, tāpat tas būs, kad tā pēdējoreiz raudzīsies acis arī viņam.

"Reiz man vajadzēja gulties uz operācijas galda," viņa teica Greiamam, "un es liku Dikam nākt man līdzi operācijas istabā turēt manu roku, kamēr biju zem hloroforma. Nemaz nebija tik briesmīgi."

Klusēdama viņa skatījās uz Greiamu, tad novērsa savu skatu uz Diku, saspieda tā pirkstus un acim māja, lai pieliek savu ausi pie viņas lūpām.

"Sārtais Mākon," viņa čukstēja. "Tevi es vairāk milu. Un esmu lepna, ka tik ilgi biju tava."

Viņa saspieda vēl ciešāk pirkstus un vēl tuvāk pievilka to pie sevis. "Žēl, Sārtais Mākon, ka nebija bērnu."

Viņa palaida vaļā tā pirkstus, lai varētu paskatīties uz vienu no viņiem, tad uz otru.

"Divi krāšņi viri! Ardievu, abi krāšņie vīri! Ardievu, Sārtais Mākon!"

Kamēr ārsts pavilka viņas piedurkni uz augšu pāri elkonim, lai iedurtu adatu, iestājās gaidu pilns klusums.

"Gulēt — gulēt —" viņa klusi čukstēja, čivinādama kā noguris putniņš. "Doktor, esmu gatava. Savelciet ādu labi stingri. Jūs zināt, ka negribu, ka.dara sāpes. Turi mani, Dik."

Robinsons saskatījās ar Diku, viegli un ātri iedūra adatu cieši savilktajā ādā, stingru roku piespieda virzuli un ar lielo pirkstu viegli paberzēja iedūruma vietu, lai morfijs ātrāk izdalītos.

"Gulēt — gulēt — jauki gulēt," pēc brītiņa viņa čukstēja.

Viņa pagriezās uz sāniem, savija vaļīgo roku uz spilvena līkumā, uzlika galvu uz tās un, mazliet sarāvusies, aizmiga savā iemīļotā pozā, kuru Diks tik labi pazina.

Pēc laba laiciņa viņa tikko dzirdami nopūtās un aizgāja mūžībā tik viegli, ka neviens pašu nāves mirkli nemanīja. Klusajā istabā atskanēja tikai kanārijputniņu čivināšana un strūklakas šļaksti, bet tālumā bija dzirdami Kalnu karaļa saucieni, kuriem atbildēja Foteringtonas princeses sidrabaini gaišie zviedzieni.

Redaktore E. Sprince. Māksi, redaktors A. Krēsliņi Tehn. redaktore E. Gurska. Korektore Z. Stikute Vāku zim. V. Gronis

Valsts izdevniecība "Zvaigzne", LV 1013, Rīgā, K. Valdemāra ielā 105. Reģistr. Nr. 000304186. Izdevu. Nr. 8519/KS-834. Formāts 60x88/16. 11,27 uzsk. iespiedi., 15,31 izdevn. I. Izdevums sagatavots datorsalikumā izdevniecībā "Zvaigzne". Operatore M. Zirne-Zirnite. Iespiests valsts uzņēmumā tipogrāfija "Rota", L.V 1011, Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr.

[1] amerikas lucerna, viens no labākiem lopbarības augiem. Tulk. piezīme.

[2]

Z. Kroderes atdzejojums (Red. piezīme)