Džeks Londons: Lielās mājas mazā saimniece

"Es te stāvu jau veselas piecas minūtes," Diks Forests apgalvoja.

Apmulsušās dejotājas šaubījās, vai viņš teicis patiesību, un sāka minēt vienu piemēru pēc otra, lai pierādītu viņa it kā jau visiem zināmo meligumu un mānīšanos. Bet meitene pie klavierēm, viņa svaine Ernestīne, ņēmās apgalvot, ka viņš vienmēr runā patiesību, ka viņa to ieraudzījusi jau pirmā mirklī un viņš uz dejotājām skatījies krietni ilgāk nekā piecas minūtes.

"Lai nu būtu kā būdams," viņš pārtrauca meiteņu čalas, "bet Bērts, šis nevainīgais jērs, iedomājies, ka jūs vēl nemaz neesot piecēlušās."

"Viņam mēs arī neesam piecēlušās!" teica viena no dejotājām, dzīvespriecīga jauna skaistule. "Bet arī tev mēs neesam piecēlušās, tādēļ — lūdzu, taisies ka tiec prom, manu zēn."

"Paklausies, Lisij," Forests stingri teica, "tas tiesa, ka esmu vecs vecis, bet tev vēl tikai astoņpadsmit gadu, — taisni astoņpadsmit, — ari tas ir tiesa, ka tu nejauši esi piedzimusi kā manas sievas māsa, bet tas vēl nenozīmē, ka tev tiesība par mani ņirgāties. Neaizmirsti, — tas man jāsaka, lai arī tas tev būtu diezcik nepatīkami Ritas priekšā, — neaizmirsti, ka pēdējos gadus es tevi biežāk pēru, nekā tev patiktos tās reizes atcerēties. Ir taisnība, ka neesmu vairs tik jauns, kā esmu bijis, tomēr," viņš palūkoja savas labās rokas muskuļus un taisījās uzlocīt piedurknes, "neesmu vēl nekāds kraķis, un man labprāt gribētos…"

"Nu, ko tad?" Skaistā meitene izaicinoši jautāja.

"Man būtu liels prieks," viņš drūmi atkārtoja, "liels prieks tevi… Starp citu, man ar dziļu nožēlu jāatgādina, ka tev nošķiebušies cepurīte. Un, vispār, diezgan grūti sacīt, ka šī cepurīte būtu sevišķi izdevies mākslas darbs."

I.isija spītīgi atmeta savu gaišmataino galviņu.

"Bet kas tad tas, galu galā, būs!" viņa sadumpojās. "Vai tad mēs, tris jaunas un veselas meitenes, nevaram tikt galā ar vienu pavecāku un diezgan apvēlušos kungu? Ko teiksiet, meitenes? Nu, visas kopā bruksim tam virsū! Viņam taču jau četrdesmit gadu, — ne sekundes mazāk, — aneirisma arī jau klal, kaut ģimenes noslēpumus neklājas stāstīt."

I i nestu ic, maza, bet spēcīgi noaugusi gaišmate, aši piecēlās no klavierēm, un visas trīs metās dziļajā palodzē, kur bija ierīkots dīvāns. Pareizā ierindā tās, ievērojot vajadzīgo atstatumu, katra ar spilvenu rokā bruka"ienaidniekam" virsū.

Forests sagatavojās pretuzbrukumam. Ar vienu varenu brāzienu viņš pārrāva uzbrucēju fronti, un meitenes metās atpakaļ, bet tūliņ atkal sāka uzbrukumu no flangiem un dauzīja viņu saviem spilveniem. Viņš apsviedās apkārt ar plaši ieplestām rokām un iecirta visus piecus pirkstu meiteņu rīta svārkos. Kauja pārvērtās par īstu ciklonu, kura centrs bija piešiem bruņojies virs, un no šā centra uz visām pusēm skrēja pa gaisu viegli zīda drapējumi, kurpes, nakts cepurītes, matadatas; visam šim jūklim pa vidu jaucās spilvenu sitienu dobjie dunieni, uzbrucēju čalas, spiedzieni un iekliedzieni, lidz visu to pārspēja skaļi nevaldāmi smiekli, kad plīsa vieglās zīda drānas.

Diks Forests gulēja Četrrāpus uz grīdas un dvesa vien, jo nevarēja atgaiņāties no spilveniem, kurus tam trīs uzbrucējas veikli meta no visām pusēm, un galva tam dūktin dūca; bet vienā rokā plandījās gara, pavisam saburzīta un saplosīta zila zīda josta ar drēbē ieaustām baltām rozēm.

Vienās durvis stāvēja Rita, gluži sakarsušiem vaigiem, kā stirna, kas gatava bēgt projām, otras durvis tādā pašā pozā un tikpat sakarsušiem vaigiem ieņēma Ernestīne, nostādamās Grakhu mātes pavēlētājā pozā, un sadriskātais kimono, ar vienu roku pieturēts, lai nenokrīt, vijās ap viņas jaunavigo, slaido stāvu. Lisija bija paslēpusies aiz klavierēm un gribēja izbēgt, bet Forests nelaida, viņš bija notupies četrrāpus, plaukstām nevaldāmi kārpījās pa koka grīdu, mežonīgi galvu purinādams un aurodams, ļoti veikli atdarinādams saniknotu vērsi.

"Un ļaudis vēl tic senam, aizvēsturiskam mītam," savā drošā pozīcijā stāvēdama, teica Ernestīne, "ka reiz šis nožēlojamais, cilvēkam līdzīgais radījums, kas tagad vārtās putekļos pie mūsu kājām, vadījis Berkleja universitātes futbola komandu uzvarā pret stanfordiešiem!"

Klavieres bija ļoti miniatūras, ar skaistu zelta un baltas emaljas rotājumu. Klavieres stāvēja labu gabaliņu no sienas, un Lisija varēja izlist uz abām pusēm. Forests piecēlās kājās un taisijās it kā lēkt pāri klavierēm. Lisija šausmās iekliedzās:

"Dik, pieši! Tavi pieši!"

"Ļaujiet man tos noņemt," Diks teica.

Tai brīdī, kad Diks noliecās noņemt piešus, Lisija mēģināja aizbēgt, bet Diks viņu atdzina atpakaļ.

"Kā gribat," viņš noņurdēja, "uz jūsu atbildību! Ja klavieres būs saskrambātas, pateikšu Paolai."

"Man ir liecinieces," Lisija aizelsdamās teica, savām zilām acīm smiedamās un rādīdama uz abām draudzenēm, kas stāvēja durvīs.

"Labi, mana mīļā," Forests sacīja, atkāpdamies no klavierēm un pāri klavieru vākam izplezdams rokas. "Es tūliņ būšu otrā pusē."

Un taisni tā notika. Forests atspiedās uz rokām un pārlēca pāri, pasviezdams ķermeni tik vingri, ka pieši gandrīz veselu pēdu pārlaidās pāri virs spoži baltās klavieru virsmas. Lisija tai pašā mirklī bija rāpus zem klavierēm, bet, par nelaimi, viņa sasita galvu un nepaguva attapties, kad Forests apskrēja ap klavierēm un satvēra to.

"Nāc ārā," viņš pavēlēja, "dabūsi, ko esi pelnījusi."

"Žēlastību, slavenais bruņiniek!" viņa lūdzās. "Es lūdzu tevis iemīlētās daiļavas un visu apspiesto meiteņu vārdā."

"Es neesmu nekāds bruņinieks," Forests attrauca dziļā basā. "Esmu cilvēkēdājs, nežēlīgs kanibāls. Tepat netālu purvos mana dzimtene. Mans tēvs bija negantākais cilvēkēdājs, mana māte vēl negantāka. Mani zīdīja vienīgi ar moderno pansiju jaunu meiteņu asinīm. Mans tēvs bija ne vien cilvēkēdājs, bet ari Kalifornijas zirgu zaglis. Un es esmu daudz briesmīgāks par savu tēvu. Man zobu vairāk nekā viņam."

"Vai nekas nespēj mīkstināt tavu nežēlīgo sirdi?" Lisija lūdzās, tūliņ ari vērodama, vai neizdosies izbēgt.

"Ir tikai viena lieta visā pasaulē, — virs zemes un zem zemes ellē, — tikai viena lieta spēj dot mieru manai negantajai sirdij: tā ir — "Jaunavas Lūgsna". Vai jūs varat nospēlēt "Jaunavas Lūgsnu"?"

Bet abās durvīs atskanēja jautri saucieni, un Lisija, neatbildēdama Forestam, zem klavierēm tupēdama, uzsauca Bertām Venraitam, kas nāca iekšā:

"Krietnais bruņiniek, glābiet mūs, palīdziet!"

"Laidiet jaunavu vaļā!" Bērts pavēlēja.

"Kas tad tu tāds būsi?" Forests jautāja.

"Juris Uzvarētājs!"

"Nu, tad es būšu tavs pūķis," Forests piekāpās. "Bet saudzē manu sirmo, cienījamo galvu!"

"Galvu nost!" meitenes vienā balsī dedzīgi komandēja.

"Mierā, manas jaunās dāmas, lūdzu!" Bērts teica. "Es esmu tikai tāda nieciga pūka, bet man nav baiļu. Es gribu uzvarēt to pūķi. Es likšu aizai aizvērties pār viņu, lai briesmonis pūķis nosmok pats savā peklē. Bet tikmēr jūs, jaukās jaunavas, bēdziet prom, lai aiza neierauj jūs sevī, jo Jolo, Petaluma un rietumu Sakramento ir gatavi gāzt savas straumes pār to."

"Cērt viņam galvu nost!" meitenes gavilēja. "Lai viņš noslīkst pats savās asinis! Izcep to līdz kauliem!"

"Es padodos," Forests vaidēja. "Man nav vairs spēka. Tad tāda ir jauno kristīgo sieviešu žēlastība 1914. gadā pēc tā Kunga! Jaunu sieviešu, kurām kādreiz būs balsstiesības! Un kuras nosolījušās neprecēties ar sveštautiešiem! Sv. Juri, teiksim, ka galva man jau nocirsta. Esmu beigts. Man gals klāt."