Džeks Londons - Lielās mājas mazā saimniece

Tās bija labi noaugušas, piecu pēdu un desmit collu gara un divi simti astoņdesmit mārciņu smaga vīrieša skaistas un spēcīgas kājas. No šīm kājām diezgan labi varēja redzēt, kāda bijusi un ir šī cilvēka dzīve. Kreisajā gurnā bija collu desmit gara rēta. Šķērsām pāri potītei, no kājas izliekuma līdz pēdai, kāds pusducis rētu sudraba pusdolāra lielumā. Kad O-Mais sāka mazliet stiprāk berzt un izstiepa kreiso celi, Forests nemanot drusciņ nodrebēja. Uz labā liela bija vairākas tumšas rētas un pie paša ceļgala stipri liela rēta, kas spiedās iekšā kaulā. Starp ceļgalu un paslēpeni bija collas tris gara, jau labi sadzijusi brūce, it kā šikām punktiņām nosēta, jo ievainojums reiz bija sašūts.

Ārā, sētā Forests izdzirda jautrus zviedzienus un atkal steigšus ielika sērkociņu grāmatā. Viņš vēl nebija piecēlies no gultas, bet, kamēr O-Mais viņam palīdzēja apvilkt zeķes, Forests vērīgi skatījās uz to pusi, kur skanēja zviedzieni. Tur pa ceļu cauri lēni līgojošiem ceriņu krūmiem skaists kovbojs veda pavadā liela un spēcīga auguma ērzeli, kas šķieda uz visām pusēm sniegbaltas putas, lepni mētāja savu vareno galvu un ugunīgām acīm vēroja visu sētu. Pavasara rītā atskanēja viņa mīlas aicinājuma taures skaņas.

Diku Forestu pārņēma sirsnīgs prieks, bet viņš sajuta arī savādu nemieru: viņš priecājās par to, cik lielisks izskatās skaistais ērzelis, kas stalti soļoja caur ceriņu krūmiem, bet nemiera pilns baidījās, ka tikai tā zviegšana neuzmodina jauno sievieti, kuras daiļā, smaidošā sejiņa raudzījās no apaļa koka ietvara pie sienas. Aši viņš pavērās viņpus plašajai sētai, kur bija ēnaina piebūve. Viņas guļamistabas — verandas logu aizkārtnes bija nolaistas, un aiz tām nebija manāma ne mazākā kustība. Atkal iezviedzās ērzelis, bet nepakustējās it nekas, tikai no krūmiem izspurkšķēja meža kanārijputniņu bars un nodrebēja puķes, kuru pilna bija visa sēta.

Viņš visu laiku skatījās uz ērzeli, kamēr tas nozuda aiz ceriņu krūmiem, un domās redzēja veselu rindu skaistu, spēcīgu un nevainojami noaugušu Širas kumeļu; tad, pēc sena paraduma, ķērās pie pirmā šai dienai nodomātā darba, kalpotājam vaicādams:

"Nu, O-Mai, ko teiksiet par jauno boju? Vai jau pierod?"

"I .iekas, viņš būs labs zēns," ķīnietis atbildēja. "Vēl jauns. Un te viņam viss jauns. Vēl ļoti gauss. Bet ar laiku iznāks labs strādnieks."

"Kādēļ jūs tā domājat?"

"jau ceturto ritu es viņu modinu. Guļ cieši, gluži kā bērns. Bet, kā uzmostas, tā smaida: taisni tāpat kā jūs. Tas ir ļoti labi."

"Vai t.ad es smaidu, kad uzmostos?" Forests jautāja.

O Mais palocija galvu.

"Jau neskaitāmas reizes, jau ilgus gadus es jūs modinu. Vienmēr, kā tik jūsu acis atveras, tās smaida, smaida mute, smaida seja, viss jūs smaidāt. Tas ir ļoti labi. Ja cilvēks tā uzmostas, tas nozīmē, ka viņam daudz prāta. Es zinu. Un tāds ir arī jaunais bojs. Ar laiku, pat ļoti driz, no viņa iznāks krietns virs. Gan redzēsiet. Viņu sauc par Čžou-Gam. Bet kā jūs viņu sauksiet?"

Diks Forests domādams jautāja:

"Kādi vārdi jau ir mūsu bojiem?"

"O-Džois, O-Uells, O-Mium, O-Mais — tas esmu es," ķīnietis steigšus noskaitīja. "O-Džois jauno boju sauc…"

Viņš klusēja un vaicādams uzlūkoja savu saimnieku. Forests palocija galvu.

"O-Džois jauno boju sauc par O-Helu."

"Oho!" Forests piekrizdams pasmējās. "O-Džois ir liels zobgalis. Labs vārds, bet tikai nepiederīgs. Ko teiktu mana sieva? Jāizdomā kāds cits vārds."

"O-Ho — tas ir labs vārds. Skaisti, sauksim viņu par O-Ho."

O-Mais nolieca galvu, aši izslīdēja pa vaļējām durvīm un ieskrēja namā, tikpat aši bija atpakaļ ar sava kunga pārējiem tualetes piederumiem, palidzēja viņam apģērbt smalko kreklu un kamzoli, uzmeta uz kakla kravati, lai kungs to sasien, bet pats nometās ceļos un uzvilka kungam kājā zābakus un piesprādzēja piešus. Tad Diks uzlika galvā filca cepuri platām malām un paņēma rokā pātagu. Tā nebija vienkārša pātaga, bet ļoti solīds ierocis, pēc indiāņu paņēmiena sapīts no jēlādas siksniņām, ar pusmārciņu kātā iepīta svina; pātaga karājās uz siksnas viņam rokā.

Bet Forestam vajadzēja vēl mazliet uzkavēties. O-Mais pasniedza viņam dažas vēstules, teikdams, ka saņēmis tās iepriekšējā vakarā, kad saimnieks jau bijis aizgājis gulēt.

Forests atvēra vēstules un ātri pārskatīja to saturu. Pēdējo lasīdams, viņš nikni savilka uzacis, tad, paņēmis fonogrāfu, nospieda slēdzi un steigšus nodiktēja:

"Atbildot uz jūsu 14. marta 1914. gada vēstuli, izsaku nožēlu, uzzinādams, ka jūsu fermu piemeklējis cūku mēris. Jūtos apbēdināts, ka jūs uzskatāt par lietderīgu darīt arī mani šai ziņā atbildīgu. Man ļoti žēl dzirdēt, ka kuilis, ko jums nosūtījām, ir nobeidzies. Varu jums atklāti pateikt, ka mēs šeit, mūsu fermā, saprotam, ko nozīmē cūku mēris, bet zinām ari, kā pret to vērsties. Jau gadus astoņus nav bijis neviena saslimšanas gadijuma, izņemot reiz, kad pirms pāris gadiem saņēmām sūtijumu no austrumiem, bet slimie dzīvnieki saskaņā ar mūsu noteikumiem tika tūlit atšķirti un iznīcināti, pirms tie varēiā saskarties ar mūsu fermas lopiem.

Saprotu, ka man jāinformē jūs, ka es — no savas puses — vēl nekad neesmu apvainojis pārdevējus, ka tie būtu atsūtījuši man slimus lopus. Jums taču būtu jāzina, ka cūku mēra inkubācijas periods ilgst deviņas dienas. Esmu konsultējies par nosūtīšanas datumu un zināju, ka dzivnieki ir veseli. Vai tiešām jums nav ienācis prātā, ka, ari transportējot lopus pa dzelzceļu, ir jāuzņemas atbildība par tiem, lai novērstu mēra izplatišanos. Vai esat kādreiz dzirdējuši, ka dzīvnieki būtu inficējušies dezinficētos vagonos? Pārbaudiet, lūdzu, šādus datus: pirmkārt, dzīvnieku nosūtīšanas datumu no manas fermas; otrkārt, — kad tos saņēmāt jūs; treškārt, — kad parādījās pirmie saslimšanas simptomi. Jūs rakstāt, ka ceļa izskalošanas dēļ cūkas atradušās ceļā piecas dienas, bet pirmās saslimšanas pazīmes parādījās septītā dienā pēc sūtījuma saņemšanas. Tātad — pagājušas divpadsmit dienas.kopš to izsūtišanas no manas fermas.

Nē, nepiekrītu, ka man būtu jāuzņemas atbildība par sērgas nelaimi, kas piemeklējusi jūsu fermas lopus. Bez tam ieteicu jums vēlreiz sazināties ar Valsts veterināro pārvaldi, lai pārliecinātos, vai kādreiz manā fermā ir vai nav konstatēti cūku mēra gadījumi.

Ar cieņu Jūsu-

Kad Diks Forests pa stiklotajām divviru durvīm izgāja no savas guļamistabas, viņš vispirms gāja caur ērti ierīkotu ģērbistabu, kur pie palodzēm bija gliti divāniņi, daudz skapju, liels kamīns. No ģērbistabas varēja nokļūt arī vannas istabā, bet viņš devās tālāk caur garo istabu, kurā bija viņa kantoris vai darba kabinets ar visiem darbā nepieciešamajiem piederumiem: rakstāmgaldiem, diktofoniem, skapjiem ar alfabētiskām atvilktnēm, kur glabāt papīrus, grāmatu skapjiem un atsevišķos iedalījumos ierīkotiem plauktiem, kas sniedzās lidz pašiem griestiem.

Aizgājis līdz šīs istabas vidum, Diks piespieda slēdža podziņu, un grāmatām piekrauto plauktu rinda pagriezās uz savas ass, bet aiz plauktiem bija šauras spirālveidīgas kāpnes, pa kurām viņš ļoti uzmanīgi kāpa lejā, lai ar piešiem neaizķertu plauktus, kuri ievirzījās atpakaļ savā vietā.

Lejā viņš piespieda citu podziņu, un atkal tāpat atvērās otra — gara un Šaura istaba, kur gar visām sienām bija plaukti, lidz pašiem griestiem pilni ar grāmatām. Viņš piegāja pie viena no plauktiem un nekļūdidamies paņēma vajadzigo grāmatu. Brīdi pašķirstija grāmatu, uzgāja vajadzīgo vietu, apmierināts palocīja galvu un nolika grāmatu atpakaļ plauktā.