Džeks Londons: Lielās mājas mazā saimniece

No šīs istabas durvis veda uz segtu eju ar četrstūrainiem betona stabiem, kuriem šķērsām pāri pārlikti Kalifornijas sarkanā ciedru koka slīperi, no sāniem savienoti ar tā paša koka plānākiem baļķiem, uz kuriem bija atstāta koka miza, kas izskatījās kā tumšs grumbuļains samts. Viņam vajadzēja nostaigāt vairākas simt pēdas gar betona sienām bezgala plašajā namā, jo viņš, protams, negāja īsāko ceļu. Zem senajiem ozoliem stiepās garš aploks, gar kura malām bija zirgu pakavu nomīdīta grantaina zeme, kas liecināja, ka te gājuši bezgala daudzi rikšotāji; te viņš ieraudzīja bālganbēro, istenībā — zeltaino ķēvi. Viņas mīkstā, spodrā spalva kā ugunslāses mirdzēja rīta saulē, kuras slīpie stari spiedās cauri koku lapām. Pēc izskata ķēve vairāk līdzinājās ērzelim, pāri tās mugurai stiepās gara šaura svītra, no kā varēja spriest, ka viņa ir no mežonīgo stepju mustangu cilts.

"Nu, kā šodien klājas Fūrijai," Diks sacīja, noņemdams tai no kakla apaušus.

Ķēve atlieca atpakaļ savas ausis — mazākās ausis, kādas jebkādam zirgam bijušas un kuras var stāstit par pilnasiņu ērzeļa mīlas dēkām ar mežonīgajiem prēriju zirgiem, — un atņirdza zobus, skatīdamās uz viņu ļaunām acīm.

Ķēve sametās sāņus un sacēlās pakaļkājās, lai jātnieks nevarētu uzsēsties mugurā, bet, kad viņš ar veiklu lēcienu tomēr uzsēdās, tā sāka sāniski dejot pa grantaino ceļu, visu laiku sliedamās pakaļkājās; tas būtu arī izdevies, bet mutē bija laužņi, tā nevarēja atcirst galvu atpakaļ un iekost jātniekam.

Viņš bija tā pieradis pie ķēves, ka tās niķus nemaz nemanīja. Gandrīz- automātiski, mazliet tikai ar pavadu pieskardamies pie ķēves lokā izliektā kakla, piešiem viegli sānus pakutinādams vai arī ar savu kāju ikriem tikko piedurdamies, viņš dabūja to savā varā. Beidzot ķēve sāka tā dižāties un griezties, ka apsviedās pavisam uz otru pusi, un iztālim viņš ieraudzīja Lielo Māju. Īstenībā gan šī māja tikai izskatījās liela, nemaz tik milzīga tā nebija, tikai daudzās ēkas bija izkaisītas pa plašo zemes gabalu. Nama fasāde stiepās divi simti piecdesmit metru garumā. Bet no Šiem divi simti piecdesmit metriem ļoti daudz aizņēma koridori ar betona sienām un ķieģeļu jumtiem, kuri savienoja ēkas atsevišķās daļas. Tur bija vairāki pagalmi un segtas ejas, un visas šis sienas ar daudziem četrstūrainiem izvirzījumiem un iedobumiem dusēja starp zaļumiem un puķēm.

Lielās Mājas arhitektūra, bez šaubām, bija spāniešu stilā, bet ne tajā, kuru pirms simts gadiem Kalifornijā ieveda caur Meksiku un kuru jauno laiku arhitekti bija moderni pārveidojuši, ko sauca par — kaliforniešu stilu. Kaut Lielā Māja bija stipri raiba un dažāda, tomēr tā drīzāk izskatījās pēc spāniešu- mauru stila ēkas, lai gan daudzi lietpratēji karsti uzstājās arī pret šādu nosaukumu.

Nesaspiests mājīgums un nepārspīlēts skaistums bija pirmais iespaids par Lielo Māju. Garās horizontālās līnijas, kuras pārtrauca tikai vienkāršie stāvie novirzieni, bija tik mierīgas kā klostera celtnē, bet nevienādi celtais jumts mazināja mājas vienmuļību.

Lielā Māja nebija augsta, tā bija izklaidus celta ēka, tomēr to nevarēja saukt par zemu, jo virs ēkas viens uz otra atradās četrstūraini torņi, tādēļ tā izskatījās pietiekoši augsta. Lielās Mājas pamatīpašība bija stingra un izturīga būve. No zemestrīcēm tai nebija ko baidīties. Tā šķita kā tūkstoš gadiem celta. Solīdā betona kārta bija vēl nosegta ar tikpat solīdā cementa iedzelteno apmetumu. Tik vienmuļš tonis varētu likties ļoti nogurdinošs, bet daudzie mājas jumtiņi bija segti spāniešu dakstiņiem, kuru siltā, sarkanā krāsa visu celtni padarīja daiļāku.

Ķēve iecirtīgi mīņājās un griezās apkārt, bet Diks Forests pa to laiku aši pavērās uz Lielo Māju un vienā netveramā mirklī paskatījās uz piebūvi tanī sešdesmit metru garās sētas pusē, kur logu aizkari aizvien bija nolaisti — tātad viņa sirdsdāma vēl gulēja.

Visapkārt, trīs ceturtdaļās loka, ko izlieca debesjums, stiepās zemi, mīksti, viļņaini, gludi nopļauti un ganībās iedalīti kalnāji, aiz tiem sākās augstāki kalni, kraujakas mežainas nogāzes, kuras stiepās aizvien augstāk un augstāk un palika vienmēr smailākas, līdz pat grandiozo kalnu virsotnei. Loka ceturto daļu neaizsedza kalni un klinšu grēdas, tur pavērās plaša un līdzena tāle.

Ķēve sāka sprauslāt. Diks ciešāk piespieda ceļgalus pie viņas sāniem, pierāva pavadu un pagrieza viņu uz ceļa malu, jo pretim, viegli dimdēdama, kā d/iva lenta stiepās gara sidrabaina svītra. Viņš to tūdaļ pazina, — tas bija godalgoto Angoras kazu bars, no kurām katrai bija sava cilts grāmata, sava vēsture. To vajadzēja būt pavisam ap divi simti, un viņš, ievērodams stingru izlasi un neļaudams rudenī tās cirpt, labi zināja, ka kazu spīdīgā smalkā vilna, kas bija smalkāka kā mati uz jaunpiedzimuša bērna galviņas, tik balta, baltāka ka cilvēku dzimuma albinosiem, vismazākai kaziņai ir garāka par vajadzīgiem trīsdesmit centimetriem, un pat visgarāko vilnu var krāsot jebkurā krāsā un pārdot par pasakainām cenām.

Šis krāšņums viņu tā valdzināja, ka tas nevarēja novērst acu no sidrabainā zīda upes, kas tecēja viņam garām un kur no vienas vietas kā safīrs mirdzēja kaķa acīm līdzīgās actiņas, ar bailīgu ziņkāri skatīdamās uz viņu un uz viņa nervozo zirgu. Kazu baram no muguras gāja divi basku gani. Saulē nodeguši, melnām acīm, plecīgi, zema auguma, dzīvām sejām un vērīgiem, domīgiem skatieniem. Viņi noņēma cepures un nolieca galvas sava saimnieka priekšā. Forests pacēla labo roku ar pātagas pušķi un pielika izstiepto rādītāja pirkstu pie savas cepures platās malas.

Ķēve atkal sāka diet un griezties, bet viņš mazliet pievilka pavadu un iecirta ar piešiem sānos un visu laiku nenovērsa acis no savu četrkājaino draugu krāšņā bara. Viņš zināja, kādēļ kazas ir tik tuvu pie ciema. Nebija vairs tālu gada laiks, kad kazas sāk vairoties, tādēļ tās veda no ganībām uz mežulāju kalnājā, lai pa visu kritisko laiku tās turētu laidarā, zem jumta, kur tās rūpīgi kops, bagātigi dodot īpaši sagatavotu barību. Uz viņām skatīdamies, viņš atcerējās savā laikā redzētās labākās turku un Dienvidāfrikas kazu sugas, bet viņa kazas varēja pilnīgi izturēt kuru katru sacensību ar tām.

Vilis jāja tālāk. Visapkārt klabēja mēslu ārdītāji, kas izmētāja pa tīrumiem moslus. I.abu gabalu tālāk, zemajās nokalnēs, viņš redzēja daudzus pajūgus, pa divi un pa tris zirgi: tur ķēves vilka arklus uz priekšu un atpakaļ un šķērsām pati, tur uzara plēsumu, un nokalnes zaļās velēnas vēlās uz sāniem, pavērdamas brīnišķu melnzemi, tik irdenu, tik spēcīgu, ka tā sadrupa gandrīz pati no sava sm.uļuma, it ka jau būtu gatava sējai. Šī zeme bija domāta kukurūzas un sorgo ■•»■».»l, I )iks ļoti stingri ievēroja sējas kārtību, tādēļ citās nokalnēs mieži jau bija li» 1/ ceļiem un vēl citur jau zaļoja āboliņš un zirņi.

Visapkārt visi lielie un mazie lauki bija ļoti sistemātiski iekārtoti, lai vieglāk un nlak vaietu tos apstrādāt; redzot šo kārtību, visstingrākā lauksaimniecības lietpratēja sirds starotu priekā. Cūkas un lopi nevarēja tikt ārā ne caur vienu sētu, un nekur neredzēja augam nezāles. Daudzi no līdzeniem laukiem bija apsēti ar alfalfu [1] . citi lauki, ievērojot sējas kārtību, bija sagatavoti pavasara sējai vai arī apsēti jau rudenī; bet uz tīrumiem, kas bija tuvāk laidariem, ganījās angļu un franču apaļās merinosu aitas vai ar saviem purniem rakās pa zemi milzīgās baltās sugas cūkas, par kurām saimnieka acs tik ļoti priecājās.