Džeks Londons - Lielās mājas mazā saimniece

Diks jāja cauri ciemam, kuru nesauca par miestu tikai tādēļ, ka tur nebija ne tirgotavu, ne traktieru. Visas mājas tur bija solīdi būvētas un ļoti tīkamas; visapkārt bija dārzi, kuros visizturīgākās no puķēm, pat rozes, smējās par vēlo salu. Dārzos jau skraidīja bērni un ņēmās ap puķēm, atsaukdamies, kad mātes tos sauca brokastīs.

Tad nāca vesela rinda darbnīcu. Viņš apstājās pie smēdes un iegāja uz brīdi iekšā. Viens kalējs strādāja pie laktas, otrs, apkalis priekšējo kāju pavecai Širas ķēvei, kura svēra vismaz tūkstoš septiņi simti mārciņu, drāza ķēves nagu, lai pakavs labi turētos. Forests paskatījās, pasveicināja kalējus un jāja tālāk, bet kādas simts pēdas no smēdes viņš apstājās, izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu un kaut ko atzīmēja.

Viņš apskatīja vēl dažas darbnīcas, — krāsotāju, skārdnieku, sedlinieku un galdnieku darbnīcas. Kamēr viņš apstājās pie galdnieku darbnīcas, garām aši aizdrāzās kāda ērmota mašīna, tāds kā automobilis, kā kulba. Tā nogriezās uz lielceļa un aizbrauca uz dzelzceļa piestātni, jūdzes astoņas no šejienes. Tas bija smagais automobilis, kas ik rītu saņēma piena produktus un aizveda uz piestātni, lai tos nosūtitu ar nākošo preču vilcienu.

Lielā Māja bija visa uzņēmuma centrs. Visapkārt pusjūdzes rādiusā atradās visdažādāko uzņēmuma daļu vadības centri. Diks Forests, visu laiku sveicinādams savus ļaudis, aulekšos izjāja caur piensaimniecības centru, kur bija vesela rinda dažādu ēku ar labības noliktavām. Pie skābbarības tvertnēm rosījās strādnieki, citi krāva mēslus mašīnās. Visur viņš satika apzinīgus darba cilvēkus, kuri jāja vai brauca; visi viņi apstājās apspriesties ar saimnieku: tie bija pārvaldnieki, uzraugi, dažādo saimniecības nozaru pārziņi, un visi viņi runāja tikpat noteikti un precīzi kā pats saimnieks. Pēdējais no viņiem jāja uz trīs gadus vecas ķēvītes, kura bija gracioza un mežoniga kā pusiebraukts arābu zirgs; viņš gribēja pajāt garām, pasveicinot saimnieku, bet Diks to apturēja.

"Labrīt, Henesij. Vai ķēvīte drīz būs iejāta, lai varu to nodot sievai?" Diks Forests jautāja.

"Ļaujiet man vēl vienu nedēļu," Henesijs atteica." Ķēvīte ir labi iejāta un patlaban ir taisni tāda, kā misis Foresta vēlas; vēl tikai krietni nervoza, — par daudz jūtīga. Nebūtu par ļaunu, ja vēl kādu nedēļu varētu pajādelēt, lai pierod un nomierinās."

Forests piekrītoši pamāja ar galvu.

"Ak, jā, man ir divi siena vedēji, — man liekas, tos vajadzētu atlaist," Henesijs turpināja.

"Nu, kas ir?"

"Viens no viņiem, Hopkins, ir pavisam jauns, bijis kareivis; varbūt viņš prot rīkoties ar mūļiem, bet no mūsu zirgiem nejēdz nekā."

Forests piekrita.

"Otrs strādā pie mums jau trešo gadu, bet sācis dzert un dzēruma niknumu izgāž uz zirgiem."

"Tas ir Smits: vecā tipa amerikānis, gludi skūts, ar kreiso aci mazliet šķielē," Forests pārtrauca.

Veterinārs palocija galvu.

"Es esmu viņu novērojis," Forests turpināja. "Sākumā strādāja ļoti labi, bet beidzamā laikā nolaidies. Protams, atlaist. Ari to, kā viņu sauc, Hopkinu. Ak jā, mister Henesij," Forests izvilka no kabatas piezimju grāmatiņu, noplēsa pēdējo aprakstīto lapiņu un saburzīja delnā, "jums tur ir viens jauns kalējs, kāds viņš jums liekas?"

"Vēl drusciņ par agru spriest, neesmu paguvis ar viņu iepazīties."

"Nu, tad atlaidiet pie tās pašas reizes arī to. Viņš jums neder. Es nupat noskatījos, kā viņš nodrāza vecajai Besijai no priekškājas naga veselu puscollu, lai pakavs stingrāk turētos."

"Droši vien domāja, ka neviens nepamanis, kaut pats ļoti labi zina, ka tā zirgu nevar apkalt."

"Tādēļ atlaidiet viņu," Forests vēlreiz teica, tad drusciņ piedūrās ar piešiem ķēvei pie sāniem, kura visu laiku tramīgi mīņājās, un kā bulta aizdrāzās pa ceļu.

Viņš redzēja daudz, kas darīja tam prieku. Tad viņš labpatikā norūca pie sevis: "Bagāta zeme. Bagāta." Bet šis tas ari nepatika; tādos gadījumos viņš tūdaļ izņēma piezimju grāmatiņu. Viņš jāja vēl kādu pusjūdzi tālāk lidz šķūņiem un cieši iežogotiem aplokiem un laidariem. Taisni uz turieni jau viņš gribēja jāt: uz slimnīcu. Tur bija tikai divi jauni telēni, par kuriem domāja, ka tie slimi ar tuberkulozi, un vēl viens lielisks, jauns, divus gadus vecs Džersejas kuilis. Tas izskatījās pavisam sprauns un vesels. To nesen atveda no Jovas štata, tādēļ tam pēc muižas negrozāmiem noteikumiem zināmu laiku vajadzēja būt karantīnā.

No turienes Diks jāja tālāk pa vienu no trim ceļiem, kuri no Lielās Mājas kā ratu spieķi aizvijās lidz stīpai. Uz ceļa viņš satika cūkkopības pārzini Krelinu un piecās minūtēs izstāstīja tam, kā vairākus nākošos mēnešus turēt godalgoto kuili, un dabūja arī zināt, ka "Lēdijai Isletonai", kura bija ieguvusi pirmās godalgas visās lopu apskatēs no Sietlas lidz San-Diego, laimīgi atnesušies vienpadsmit sivēni. Krelins teica, ka nosēdējis pie laimīgās "Lēdijas" līdz pusnaktij un tagad dodoties mājās, kur gribot iet vannā un paēst brokastis.

"Es dzirdēju, ka jūsu vecākā meita pabeigusi vidusskolu un gribot iestāties Stanfordas universitātē," Forests atcerējās un saturēja ķēvi, kuru nupat kā gribēja laist aulekšos.

Krelins, vel jauns cilvēks, gadus trīsdesmit piecus, bija jau nobriedis vīrs, tomēr vel jauneklīgi žirgts, jo viņa dzīve bija tīra un veselīga un strādājot viņš vienmēr atradās svaigā gaisā. Viņš lepojās, ka ir gudras meitas tēvs, viņam glaimoja, ka saimnieks tā interesējas par viņa ģimeni, tādēļ tas nosarka un palocīja galvu.

"Apdomājiet labi," Forests teica. "Atcerieties visas jaunās meitenes, kuras personīgi pazīstat un kuras beigušas universitāti vai arī kuras saņem pabalstus no augstskolām: cik starp viņām ir tādu, kuras kaut ko panākušas, un cik no tām apprecējušās jau pirmos divos gados pēc kursa beigšanas un tagad nedara nekā cita kā dzemdē bērnus."

"Helene pret to izturas ļoti nopietni," tēvs savu meitu aizstāvēja.

"Atceraties, kad man bija apendicīts un bija jāizdara operācija?" Forests jautāja. "Redzat, toreiz pie manis bija tik brīnišķīga kopēja, kādu var pameklēt, tā bija ļoti skaista meitene. Nu, un? Trūka tikai sešu mēnešu, kad viņa būtu beigusi savu izglītību, bet pēc 4 mēnešiem man vajadzēja viņai sūtit kāzu dāvanu. Viņa apprecēja kādu autofirmas pārstāvi un no tā laika nav vairs nevienu slimnieku kopusi; ari no viņas pašas bērniem nav neviens pats slimojis, kaut ar masalām! Viņa ir bezgala laimīga. Kam viņai derēja viss slimnīcas kurss?"

Tai brīdī pabrauca garām tukša mēslu ārdītāja mašīna un abus vīriešus piespieda tai griezt ceļu. Forests priecīgu mirdzumu acīs raudzījās uz mašinā iejūgto ķēvi, — tā bija liela auguma Sīras ķēve, kuras pēcnācējus varētu saskaitīt un klasificēt tikai labi ievingrinājies skaitļotājs.

"Paskatieties uz "Foteringtona princesi"," Forests teica un pameta priecigu skatu uz zirga pusi. "Tā ir paraugs visiem sievišķīgajiem radījumiem. Tikai tūkstoš gadu ilgā sugas izlasē iespējams radīt šādu lopu, kas ir pārāks par visiem savas sugas radījumiem. Bet tas var nākt tikai otrā izlases līnijā. Pirmajā linijā tā ir paraugs visam sievišķīgajam. Vispār jau viņas — un cilvēku sugas sievietes sevišķi — mīl mūs, vīriešus, un savas dvēseles dziļumos ir mātes jūtu pilnas. Moderno sieviešu daudzajām runām par balsstiesībām un par karjeru nav nekāda bioloģiska attaisnojuma."

"Bet ir ekonomisks attaisnojums," Krelins aizstāvējās.