Džeks Londons - Lielās mājas mazā saimniece

"Pieņemsim," Forests piekrita, bet tūdaļ cēla citus iebildumus. "Mūsu tagadējā rūpniecibas sistēma izjauc laulības dzīvi un piespiež sievieti meklēt patstāvīgu stāvokli. Tikai neaizmirstiet, ka neviena rūpniecības sistēma nav mūžīga, bet bioloģija ir bijusi un būs."

"Šinīs laikos sievieti grūti apmierināt tikai ar laulības dzīvi vien," Krelins neatlaidās.

Diks skeptiski pasmaidīja.

"Nu, par to es nekā nezinu," viņš teica. "Bet piemēra dēļ ņemsim kaut jūsu sievu. Viņai ir diploms. Pie tam vēl par nobeigtu klasisko kursu. Bet kur tas viņai der? Ko tas viņai devis? Ja nemaldos, viņai ir divi puisēni un trīs meitenes. Vai tad tam vajadzīgs diploms? Un atceraties labi, jūs pats man teicāt, ka viņa apsolījusies būt par jūsu sievu vēl kā pēdējā kursa studente."

"Tas ir pareizi, bet," Krelins teica, un viņa acis valšķīgi iemirdzējās, "bet tas bija pirms piecpadsmit gadiem; un mēs jau bijām — iemīlējušies. Citādi nemaz nevarējām. Savā nākotnē es vairāk nekā neredzēju kā zemkopibas fakultātes dekāna amatu, bet viņai bija prātā visādi nedzirdēti varoņdarbi. Tomēr tā apprecējās ar mani. Bet es vēlreiz saku, tas bija pirms piecpadsmit gadiem, un šais piecpadsmit gados mūsu sieviešu jaunās paaudzes centieni un ideāli ir stipri pārveidojušies."

"Neticiet! Mister Krelin, es jums saku — statistika! Sieviete paliek sieviete, mūžigi un negrozāmi. Kad mūsu meitenes vairs nerotaļāsies ar lellēm un kad viņas vairs neskatīsies spoguļos uz saviem daiļajiem purniņiem, tikai tad, un ne agrāk, sieviete vairs nebūs tā, kas viņa bijusi visu mūžu: vispirms — māte, tad virieša paligs un draugs. Statistika!"

"Katra sieviete, pat meitene, ja viņa runās ar vīrieti, nekad neatteiksies no savām vēlmēm," Krelins nevarīgi teica, nespēdams apstrīdēt saimnieka argumentus.

"Jā, un jūsu meitene iestāsies Stanfordā," Forests smējās, taisīdamies palaist savu ķēvi aulekšos, "un mēs abi, tāpat kā visi vīrieši, līdz mūža galam viņām palīdzēsim neatteikties no savām vēlmēm."

Viens palicis, Krelins pasmējās, noskatīdamies, kur aizjāj saimnieks, kamēr bija redzams vairs tikai melns punktiņš. Viņa smaidu varēja saprast tā: "Nu, mister Forest, vai jums ir daudz bērnu?" Viņš nodomāja šo sarunu atstāstīt sievai pie kafijas galda.

Uz mājām jājot, Dikam vajadzēja uzkavēties vēl vienā vietā.

Viņš panāca un pasauca zirgu audzētavas pārzini, ganību un lopbarības ekspertu Mendenholu. Par viņu runāja, ka-tas pazīstot katru zālīti muižā.

Mendenhols iebrauca jaunu ērzeļu pāri. Forests viņu apturēja, lai parunātos, jo tam ienāca prātā dažas domas, kad viņš nejauši paskatījās viņpus ielejai, ziemeļu pusē, kur kā gara un viļņaina svītra vairākas jūdzes tālu stiepās zemi, saules apspīdēti kalnāji, kur zāle bija sulīga un tumši zaļa un kalnāji iegriezās Sakramentas upes ielejā.

Pec tam viņi sarunājās ļoti īsi un precīzi, tikai labiem speciālistiem saprotamos vārdos. Viņi runāja par pļavu zāli. Runāja ari par ziemas lietu un par to, ka šī gada vēlajā pavasari vēl var 1it lietus. Viņi sprieda par pagājušiem, esošiem un nākošiem ganāmpulkiem un zirgu bariem, sprieda, kas labs gaidāms no speciāli apsētām tālajām, augstajām pļavām, aplēsa, cik siena no ziemas palicis attālajos šķūņos, kas paslēpti kalnu ielejās, kur lopi barojās pa ziemu.

Viņš bija jau aplokā zem ozoliem un pašam vairs nebija zirgs jāpiesien. Izskrēja zirgu puisis un paņēma ķēvi. Diks steigšus pateica viņam dažus vārdus un, piešiem skandot, iegāja Lielajā Mājā.

ForEsts iegāja Lielās Mājas piebūvē pa masīvam koka durvīm, kuras bija no vienas vielas nosistas ar dzelzs naglām, un aiz durvīm atradās it kā ieeja viduslaiku pils cietuma torni. Tur bija betona grida un daudz durvju uz visām pii'.fin, Vienās durvis bija redzams ķīnietis baltā priekšautā un kulināra

sastērķelētā, baltā cepurē. No turienes plūda dinamo mašīnas dobjā rūkoņa. Diks apstājās un pa pusatvērtām durvīm raudzījās vēsajā, elektrības apspīdētajā istabā ar betona grīdu, kur bija ierīkota gara saldētava ar stikla priekšsienu un stikla plauktiem, bet blakus saldētavai atradās dinamo un māksligā ledus mašīna. Uz grīdas, notašķītā darba blūzē, kājas kopā savilcis, tupēja tāds pats notašķīts vīriņš, kuru saimnieks laipni sveicināja.

"Nu, Tompson, vai jums te kaut kas nav kārtībā?" viņš vaicāja.

"Drusciņ bija aizķēries," tas īsi atteica.

Forests aizvēra durvis un, piešiem skanot, devās tālāk pa koridoru, kas izkatījās kā tunelis un kur vājā gaisma ieplūda pa Šauriem, restotiem dzelzs caurumiem kā viduslaiku pils baterijām. Koridora galā bija otras durvis, pa kurām viņš iegāja garā, zemā istabā ar baļķu griestiem un tik lielu kamīnu, ka tajā viegli varēja cept veselu vērsi. Uz sarkanām oglēm kvēloja milzigs bluķis. Istabas galvenās mēbeles bija divi biljarda galdi, daži spēļu galdiņi, ērti sēdekļi un viens miniatūrs bārs.

Divi jauni cilvēki, ar kritu biljarda kijas smērēdami, atņēma Foresta sveicienu.

"Sveiki, mister Nesmit," viņš zobgalīgi teica vienam no jauniešiem. "Nu, vai dabūjāt vēl kādus materiālus Lopkopja Avīzei?"

Nesmits, jauns cilvēks, gadus trīsdesmit, ar brillēm, pasmaidīja un pamāja savam kaimiņam.

4, "Venraits mani atsauca šurp," viņš taisnojās.

"Citiem vārdiem sakot — Lisijai un Ernestīnei vēl labpatīk saldi dusēt," Forests zobojās.

Bērts Venraits piecelās, bet nepaguva atbildēt, jo saimnieks gāja prom un, galvu atpakaļ pametis, teica Nesmitam:

"Vai gribat pusdivpadsmitos braukt līdzi man un Terijam? Mēs brauksim automobilī apskatīt Šropšīras aunus. Viņam vajadzīgi veseli divpadsmit vagoni. Tur jūs droši vien dabūsiet brangu materiālu savai avīzei. Paņemiet lidzi arī fotoaparātu. Vai esat šorīt redzējuši Teriju?"

"Tieši tad, kad mēs gājām prom, viņš nokāpa lejā brokastot," Bērts Venraits iejaucās.

"Ja satiekat, pasakiet viņam, lai uz pusdivpadsmitiem sataisās. Tevi, Bert, es neaicinu lidzi. Ap to laiku meitenes droši vien būs augšā." "Ritu es gan varētu paņemt līdzi," Bērts lūdzās.

"Nekā nevar darīt," jau durvīs stāvēdams, atbildēja Diks Forests. "Tās ir veikala lietas. Un bez tam tu nevarētu atraut Ritu no Ernestīnes pat ar ceļamā krāna palīdzību."

"Tādēļ jau ari gribētu redzēt, vai to spētu izdarit tu," Bērts smējās. "Savādi gan, cik reti brāļi prot cienīt savas māsas," Forests teica. "Man liekas, Rita ir ļoti jauka māsiņa. Kas gan viņai kait?"

Nenogaidijis atbildi, viņš izgāja un aizvēra durvis, un koridorā noskanēja viņa pieši uz skrūvveidigo kāpņu pusi. Uzkāpis augšā, viņš dzirdēja meiteņu smieklus un jautru deju mūziku. Durvis pavēris, viņš paskatījās gaišā, saules piespidētā istabā, kur pie klavierēm sēdēja jauna meitene sārtā kimono, ar nakts cepuri galvā, un otras divas, tādos pašos kimono, apķērušās griezās apkārt, parodēdamas modernu deju, taisīdamas tādus pā, kurus skolā droši vien nebija mācījušās un kuri vīriešiem nekādā ziņā nebija jāredz.

Meitene pie klavierēm ieraudzīja Diku pirmā, šķelmīgi pamirkšķināja acim un spēlēja tālāk. Tikai pēc laba laiciņa viņu ieraudzīja ari dejotājas, izbilī iespiedzās un, kad mūzika apklusa, smiedamās devās vienotras apskāvienos. Visas trīs viņas bija lieliskas, ziedoši veselīgas jaunas meitenes, un, skatoties uz viņām, Foresta acis iedegās.

Sākās smiekli, zobgalības, joku un asprātību krustugunis, kā jau visur, kur sanāk kopā laimīgā, bezrūpīgā jaunatne.