Džeks Londons - Lielās mājas mazā saimniece

Ar savu gaišo galvu viņš saprata, cik ļoti no svara, ja tam palīdz arī citas smadzenes, un par labām smadzenēm labprāt maksāja arī teicamas prēmijas virs parastās tirgus cenas. Un viņš lieliski prata par dārgu naudu pirktās smadzenes izmantot savā labā.

Bet viņam bija tikai četrdesmit gadu; acis tam bija skaidras, sirds mieriga, tā pukstēja spēcīgi un vienādi, — viņš bija pašos virišķīgā spēka gados. Bet līdz trīsdesmit gadiem viņa dzīve bija pavisam nekārtīga un strauja. Trīspadsmit gadu vecumā viņš aizbēga no tēva mājām, kaut šī māja piederēja viņam lidz ar daudziem miljoniem dolāru. Universitāti viņš beidza, kad tas nebija vēl divdesmit vienu gadu vecs. Pēc tam viņš apbrauca visas jūras, visas svarīgākās ostas, ar aukstu prātu, bet karstu sirdi un jautri smiedamies ielaidās visriskantākājos piedzīvojumos, metās bīstamā, mežonigā dzīvē, lai bēgtu no garlaicīgās vienmuļības un pārāk saltās un prātīgās likumības.

Senajā Sanfrancisko Forestu vārdam bija liels spēks. Forestu pils bija viena no pašām pirmajām, tā bija celta Nob-Hilā, aristokrātu kvartālā, kur savas pilis uzcēla ari Fluds Makais, Krokers un O'Briens. Dika tēvs, kuru sauca par "Laimīgo Forestu", bija vīrs ar lielisku veikalniecisku vērienu, viņš bija iebraucis no Jaunās Anglijas. Savā dzimtenē viņš interesējās par ātriem buriniekiem un to būvi. Iebraucis Sanfrancisko, viņš tūdaļ sāka domāt par gruntsgabaliem ostās, par upju kuģiem, protams, arī par raktuvēm un vēlāk par to, kā nosusināt Nevadas Komstokas purvus un uzbūvēt dienvidu dzelzceļu. Viņš strādāja ar plašu vērienu; viņš ļoti daudz ieguva, bet daudz arī zaudēja; tomēr aizvien tas palika ieguvējs, un, ja ar vienu roku naudu izdeva, ar otru to bagātīgi ieņēma. Ko viņš nopelnīja Komstokā, to visu iegrūda dažādākos Eldorado Dafodijas raktuvju bezdibenīgos caurumos. No Benicijas dzelzceļa bēdīgajām atliekām viņš radīja Napas sabiedribu, šo dzīvsudraba uzņēmumu, kas viņam deva pieci simti procentu peļņas. Un, kas bija jāpiemaksā stipri izreklamēto Stoktona uzņēmumu likvidācijā, to viņš atkal nopelnīja no saviem zemes īpašumism Sakramentā un Oklandē.

Vienu laiku "Laimīgais Forests" bija iestidzis vairākās neveiksmīgās operācijās, kur pazaudēja visu, ko bija ieguvis, un pilsētā jau sāka runāt, par cik varēs ūtrupē pirkt viņa pili Nob-Hilā. Bet viņš finansēja pētnieka Del-Nelsona ekspediciju uz Meksiku. Un šo Del-Nelsona kvarca meklējumu rezultāts bija tā saucamā Harvesta grupa, kas aptvēra gluži fantastiskās, neizsmeļamās Retlesneiklas, Voisa, Siti, Desdemonas, Bulfroga un Jelova Bai raktuves. Del- Nelsons, savu panākumu apreibināts, sāka nevaldāmi dzert un nepilna gada laikā pilnīgi noslīka lētajā degvīnā. Radu viņam nebija, tādēļ īpašums tika "Laimīgajam Forestam", un šo mantojumu neviens nevarēja apšaubit.

Diks Forests bija īsts sava tēva dēls. "Lamīgais Forests", šīs bezgalīgās enerģijas un uzņēmības paraugs, gan bija divas reizes precējies un divas reizes kļuvis atraitnis, bet viņa laulības nebija bērniem svētītas. Trešoreiz viņš apprecējās 1872. gadā, kad tam bija jau 58 gadj. 1874. gadā nomira viņa sieva, atstādama tam dēlu, veselīgu 12 mārciņas smagu puisēnu, un puisēns auga tēva pilī Nob-Hilā vesela aukļu un kalpoņu pulka lutināts.

Diks bija ļoti apdāvināts zēns un vienā gadā iemācījās no mājskolotājiem to, kam skolā būtu vajadzīgi vismaz tris gadi. Pārējo laiku viņš vairāk nekā nedarija, kā rotaļājās brīvā gaisā. Bet viņa tēvs bija demokrāts un tādēļ pēdējā mācību gadā sūtīja dēlu bezmaksas tautskolā, lai viņš tur iemācās īstu vienlīdzību, satiekoties ar strādnieku, amatnieku, tirgoņu un politiķu dēliem un meitām.

Kad bija jāatsaka skolotājam dzejas vai jāmācās lasīt, tad tēva miljoni nelīdzēja, tāpat kā tie ne mazākā mērā nelidzēja sacensībā ar Petsiju Halorani, šo matemātikas brīnumbērnu, kuras tēvs bija vienkāršs mūrnieks, vai sacensibā ar Monu Sangineti, kura lieliski prata lasīt un kuras māte bija atraitne, nelielas sakņu pārdotavas īpašniece. Un jaunajam Dikam nelidzēja ne tēva miljoni, ne

Tas bija tas gudrākais, ka "Laimīgais Forests" savam dēlam deva šo deniokiatisko audzināšanu. Savā sirdī Diks nekad neaizmirsa, ka dzīvojis pili un viņa trvs bijis varens un ievērojams vīrs. Bet viņš bija arī mācījies pazīt divkājaino, divdūraino demokrātiju, kad skolā Mona Sangineti viņu pārspēja lasīšanā un Bernijs Millers to galīgi piespieda pie sienas spēlē.

Un, kad simto reizi viņš satikās ciņā ar Timu Haganu, kad atkal saņēma triecienu pakrūtē, kad deguns bija vienās asinis un mute saplosīta, kad viņš gandrīz vairs nejaudāja elpot, tikai vaidēja aiz sāpēm, — arī tad viņam nenāca palīgs no tēva pils un biezajām banku grāmatiņām. Uz savām divām kājām un ar savām divām dūrēm viņš stāvēja pretī Timām, un tās viņam deva iespēju vai nu uzvarēt, vai zaudēt. Un tepat jaunais Diks, vienos sviedros un asinīs mirkdams, arī mācījās ar dzelzs gribu panākt, lai zaudējums pārvērstos pa pusei uzvarā. No paša sākuma tā bija ciņa bez kādām cerībām, tomēr viņš izturēja, kamēr skatītāji atzina, ka neviens no abiem zēniem nav otru uzvarējis, kaut abi, pēdējos spēkus atdevuši un nomocīti, gulēja zemē, aiz spīts un dusmām raudādami. No tā laika viņi bija draugi un abi kopā pilnīgi valdīja visu skolas pagalmu.

"Laimīgais Forests" nomira tai mēnesi, kad Diks pabeidza tautskolu.

Jaunajam Dikam bija trīspadsmit gadu un divdesmit miljonu liels mantojums, bet nebija visā pasaulē neviena paša radinieka, kas par viņu rūpētos. Viņam bija sava pils, sulaiņi, jahta, zirgu staļļi un vasaras pils pussalas viņā galā, pašā jūras malā miljonāru vasaras kolonijā Mento. Vārdu sakot, patvaļīga brīvība, — kaut tikai nebūtu aizbildņu.

Kādā vasaras dienā Dīks sava tēva lielajā bibliotēkā piedalijās aizbildņu pirmajā apspriedē. Viņi bija pavisam trīs vīri, visi pavecāki kungi, ar stāvokli sabiedrībā, juristi un veikalnieki, tēva draugi un darba biedri. Klausīdamies to aizrādījumos, Diks guva iespaidu, ka tie paši nevar saprasties, kaut pilda savus .pienākumus pēc labākās apziņas. Viņš nodomāja, ka tiem jau piemetusies vecuma kaite. Un viņš arī skaidri redzēja, ka viņu, taisni to puisēnu, par kuru tiem vajadzēja rūpēties, aizbildņu kungi nemaz nesaprot. Tādēļ Diks nolēma, ka tikai viņš vienīgais visā pasaulē var īsti zināt, kas viņam vajadzīgs un derīgs.

Misters Krokets norunāja bezgala garu runu, kuru Diks uzklausīja ar visu cienību un uzmanību, ikreiz palocīdams galvu, ja runātājs pagriezās taisni pret viņu. Arī misteram Devidsonam un misteram Slokumam bija šis un tas ko teikt, un arī tos viņš uzklausīja ar tādu pašu cienību. Starp citu, Diks dabūja dzirdēt, cik viņa tēvs bijis jauks un krietns cilvēks un kādu viņi, aizbildņu kungi, uzstādījuši programmu, lai arī no Dika iznāktu tikpat jauks un krietns virs.

Kad viņi visi bija izrunājušies, vārdu lūdza Diks.

"Es visu pārdomāju," viņš teica, "un vispirms gribu doties ceļojumā."

"Gan jau, draudziņ, varēs ari paceļot, bet vēl vis nē." misters Slokums laipni un maigi sacīja. "Kad… nu ja… kad tu būsi nolicis beigu eksāmenu. Tad ārzemēs nodzīvotais gads būs visai svētigs."

"Protams," iejaucās misters Devidsons, redzēdams, ka bērna acīs pamirdz neapmierinātības dzirksts un lūpas savelkas cietā vaibstā, "protams, ari līdz tam tu varēsi brīvlaikā šur tur uz isu laiciņu aizbraukt. Esmu pārliecināts, ka kolēģi man piekritīs, ka tādi nelieli ceļojumi var būt tikai par svētibu, protams, ja ievērota lielākā uzmanība un ja ir nepieciešamā uzraudzība."