Džeks Londons - Lielās mājas mazā saimniece

"Kā jūs teicāt, cik liela ir mana mantība?" Diks it kā nevērīgi vaicāja.

"Divdesmit miljonu — pēc vismērenākā saskaita," misters Krokets uz vietas atbildēja.

"Bet ko jūs teiktu, ja man būtu vajadzīgs simts dolāru — tūliņ pat, jau šodien?"

"Tas ir kā?.. Hm," misters Slokums apjuka un paskatījās uz kolēģiem, it kā padomu lūgdams.

"Mēs būtu spiesti vaicāt, kam šī nauda vajadzīga," misters Krokets atbildēja.

"Bet, ja…" Diks ļoti lēni teica, viņam tieši acīs skatīdamies, "bet, ja es atbildētu, ka diemžēl negribu jums sacīt, kam man tā nauda vajadzīga?"

"Tad tu to nedabūtu," misters Krokets pateica tik asi un tik ātri, ka zēns sajuta stipru ietiepību un stūrgalvību.

Diks lēni pakratīja galvu, it kā gribēdams, lai šie vārdi dziļāk iespiestos viņa apziņā.

"Bet, draudziņ," misters Slokums ātri piebilda, "tu, protams, sapratīsi, ka esi vēl ļoti jauns, lai rīkotos ar naudu. Visas šis lietas jākārto mums."

"Jūs gribat teikt, ka bez jūsu ziņas es nedrīkstu tērēt neviena penija?"

"Neviena penija," misters Krokets atkal asi atcirta.

Diks palocīja galvu un teica:

"Ak tā. Saprotu."

"Protams, tas taču skaidrs… To prasa vienkārša taisnība… Tev būs noteikta zināma summa, tā sakot… kabatas nauda," misters Devidsons teica, "sacīsim, dolārs… nu, varbūt divi dolāri — nedēļā. Jo tu pieaugsi, jo šo summu pavairosim. Un, kad tev būs divdesmit viens gads, tad tu varēsi pats ar savu bagātību rīkoties, protams, ar vecāku cilvēku ziņu un padomu."

"Un līdz tam, kamēr būšu divdesmit vienu gadu vecs, es no saviem divdesmit miljoniem nevaru dabūt ne simts dolāru?"

Misters Devidsons jau gribēja teikt, ka tā ir, un meklējās, kā to pateikt laipnākiem vārdiem, bet Diks pacēla roku un lūdza viņu klusēt. Tad viņš sacija:

"Cik saprotu, es varu naudu izdot, vienīgi jums visiem vienprātīgi piekrītot?"

Visi trīs aizbildņi palocīja galvas.

"Tātad tikai tam būs likumīga nozīme, ko mēs četri nolemsim?"

Atkal aizbildņi palocīja galvas.

"Nu tad — es tūliņ gribu dabūt simts dolāru."

"Kādam nolūkam?" Krokets jautāja.

"Es labprāt varu jums to pateikt," puisēns nopietni atbildēja, "es gribu ceļot."

"Tev katru vakaru pusdeviņos jābūt gultā," misters Krokets pretojās, "un siints dolāru tu nedabūsi. Dāma, par kuru tev teicām, atnāks pulksten sešos. Ka jau aizrādijām, tev būs jādzīvo viņas pastāvīgā uzraudzībā. Pusseptiņos, kā parasts, etlisi pusdienu, viņa ēdīs kopā ar tevi un gādās, lai tu noteiktā laikā ielu gulēt. Ka jau teicām, viņa tev būs mātes vietā, — rūpēsies, lai ausis būtu tnas, kakls nomazgāts."

"Un lai katru sestdienu es ietu vannā," Diks apbrīnojami pazemīgi pabeidza.

"Cik tad jūs… cik es šai dāmai par šiem pakalpojumiem maksāju?" Diks teica ar mākslotu nevērību, kas jau sāka kļūt par viņa paradumu.

Pirmoreiz misters Krokets nespēja uzreiz atbildēt.

"Taču es viņai maksāju?" Diks vēlreiz teica. "No maniem divdesmit miljoniem."

"Tāds pats kā tēvs," Slokums klusi teica.

"Misis Somerstona, "tā dāma", kā tu viņu sauc, — saņems pusotra simta dolāru mēnesī vai tūkstoš astoņi simti gadā," misters Krokets sacīja.

"Zemē nosviesta nauda," Diks nopūzdamies teica. "Un bez tam vēl uzturs par brīvu!"

Diks piecēlās. Un šis trīspadsmit gadus vecais aristokrāts, — ne dzimis no senas cilts, bet aristokrāts pēc audzināšanas un sava sabiedriskā stāvokļa, — izskatījās tik pašapzinīgs un paļāvīgs, ka ari viņa aizbildņi nevilšus piecēlās no saviem dziļajiem dārgas ādas krēsliem un palika stāvot. Zēna poza bija pavisam brīva, nemākslota, cienīga.

Dika tēvs bija pārdzīvojis 1849. gada mežonīgo "zelta drudzi", pats viņš bija audzis kā ists aristokrāts pilī, bet tautskolā dabūjis ari īsti demokrātisku mācību, tādēļ ar savu jauno, vēl nenobriedušo prātu jau spēja saprast šķiru un kārtu starpību, un viņam bija arī rets gribasspēks un mierīga pašpaļāvība, ko pavisam nespēja saprast trīs pavecākie kungi, kuru rokās bija nodots viņa liktenis un kuri apņēmās vairot viņa miljonus un viņu pašu izaudzināt par krietnu cilvēku, pēc pašu šo kungu sejas un līdzības.

"Es pateicos par jūsu labsirdību," Diks teica trim aizbildņiem. "Man liekas, gan mēs kaut kā sapratīsimies. Tie divdesmit miljoni pieder man, un, protams, jūsu pienākums ir tos sargāt neaizskartus, jo no veikala lietām es vēl nekā nesaprotu."

"Gan, draudziņ, tie būs veseli un neaizskarti, vēl tie pavairosies, jo ieguldīsim tos uzticamos solīdos vērtspapīros," misters Slokums sacīja.

"Jā, tikai lūdzu bez spekulācijām," Diks piebilda. "Tēvam laimējās. Bet es no viņa nostāstiem atceros, ka nav vairs tie laiki un nevar vairs tā rīkoties kā senāk."

No šiem vārdiem un cita, par ko līdz šim runāts, varbūt varētu maldīgi spriest, ka šim zēnam bija maziska, savtīga dvēsele. Bet tai pašā brīdi viņš slepus pie sevis domāja un prātoja par lietām, kuras bija no šīm sarunām tikpat tālu kā matrozis, kas palaists krastā ar triju gadu algu kabatā.

"Es vēl esmu tikai zēns," Diks turpināja, "bet jūs mani vēl īsti labi nepazīstat. Ar laiku iepazīsimies tuvāk. Vēlreiz jums pateicos un…"

Viņš pēkšņi apklusa un ar tādu pašcieņu, kādu var tikai pilīs iemācīties, palocījās, likdams saprast, ka audience beigusies. Visi aizbildņi to ļoti labi manīja, un viņa tēva bijušie biedri un draugi, līdzgaitnieki finansu lietās, gluži apmulsuši un rūpju pilni, aizgāja prom. Devidsons ar Slokumu, iedami lejā pa masivajām kāpnēm, kur tos gaidīja viņu ekipāža, gribēja ļaut vaļu savām dusmām un niknumam, bet Krokets, kas visu laiku bija tik ass un neatlaidīgs, sajūsmināts murmināja: "Ak, kas par nerātni! Kas par nerātni!"

Visi viņi aizbrauca uz veco Pacific Union klubu, kur nosēdēja vēl veselu stundu, nopietni pārrunādami bāreņa nākotni. Bet Diks pats šai brīdī viens kājām devās no kalna lejā, pa zāļainajām ielām, kuras bija tik stāvas, ka tur nevarēja braukt. Tikko viņš bija aiz kalna, pilis ar brīnišķīgajiem dārziem vairs nebija redzamas, toties viņa acis vērās nabadzīgajās ielās un strādnieku koka būdiņās. Ap to laiku (1887. gadā) Sanfrancisko vēl juku jukām bija pilis un būdiņas, gluži kā vecajās Eiropas pilsētās, un aristokrātiskais kalnājs, gluži kā viduslaiku pils, pacēlās pāri nabadzībai un netīrībai kalna pakājē.

Diks apstājās pie augļu tirgotavas uz stūra, kur otrā stāvā dzīvoja Timoti Hagans seniors. Viņš bija polismens un pelnīja simts dolāru mēnesī, tādēļ varēja dzīvot daudz lepnāk par citiem pilsoņiem, jo tie bija spiesti visu ģimeni uzturēt par kādiem četrdesmit vai piecdesmit dolāriem mēnesī.

Velti Diks svilpa, vērdamies vaļējos logos, kurus neaizsedza sietiņš. Tims Hagans juniors nebija mājās. Bet Diks jau prātoja par dažu labu vietu, kur varētu būt viņa draugs, te uzreiz nāca Tims, uzmanīgi nesdams kannu, kurā bija putojošs alus. Viņš kaut ko noņurdēja, it kā sveicinādams Diku, kas tāpat viņam atbildēja, it kā pavisam nebūtu tas zēns, kas pirms kādas stundas bija beidzis sarunas ar trim pilsētas bagātākiem komersantiem. Un, ka viņam pieder divdesmit miljoni, tas nebija ne no viņa balss, ne viņa murmināšanas dzirdams.

"Neesmu tevi redzējis kopš tava vecā-bērēm," Tims teica.

"Bet nu tu redzi," Diks strupi atteica. "Zini ko, Tim? Es nāku pie tevis darīšanās."

"Pagaidi, kamēr aiznesu vecajam alu," Tims sacīja. "Ja alus būs bez putām, viņš mani lamās, ka visa iela skanēs."